Ieva Struka: Taureņa efekts 0
Milānā 7. decembra vakarā izmeklēta publika uzgavilēja latviešu režisora Alvja Hermaņa iestudētajai Džakomo Pučīni operai “Madama Butterfly”.
Uzgavilēja, protams, ne tikai Alvim Hermanim, bet arī visai izrādes radošajai komandai, kurā bija vēl divas rīdzinieces – kostīmmāksliniece Kristīne Jurjāne un videomāksliniece Ineta Sipunova. Cilvēki, ar kuriem kopā Hermanis nebeidz pārsteigt. Reiz viņš JRT misiju konkrētam laika posmam formulēja kā “bliezt ar maigumu”, tagad viņš tajos savos operiestudējumos, kuros apzināti seko iestudējuma tradīcijai, “bliež ar skaistumu”. Tādu skaistumu, kas uzrunā ne tikai maksātājus, bet arī to publiku, kas mīl mūziku un mākslu, bet nepelna miljonus. Lai viņi redzētu skaisto un grezno, pietiek ar daudz mazāku summu – to, ko maksā operu translācijas no Metropolitēna operas Ņujorkā vai “La Scala” Milānā kinoteātros visā pasaulē.
Klātbūtnes iespaidu, enerģijas plūsmu no skatuves zālē un otrādi, dzīvo balss skaņu aizstāt nevar un par to kā vērtību runās vēl vismaz vienas paaudzes ilgumā, līdz operu un teātri aktīvi patērēt sāks šodienas virtuālā vidē augoši zīdaiņi. Vienu lietu gan nevar noliegt – arī 7. decembra vakarā uz skatuves valdošo skaistumu – japāņu kimono detaļas, matu rotu krāšņumu, butaforijas kvalitāti un emocionālā pārdzīvojuma nianses sejā – mēs kinoteātrī pilnīgi noteikti redzējām labāk nekā tie, kas sēdēja “La Scala” balkonos vai partera beidzamās rindās. Līdzīgi kā vairākos citos operiestudējumos Hermanis arī šeit izmanto ģeometriski ierobežotu un precīzu vidi, organizējot telpu divos stāvos. Kad augšstāvā parādās geišu koris, kurām reiz piederējusi arī Marijas Hosē Siri Čo-čo-sana – viņu plastikai, īpaši rokām, horeogrāfe Alla Sigalova izvēlējusies taureņu trauslumu, vibrācijas, ritmu. Rīta migla klāj viņu stāvus, un sievietes patiešām atgādina krāšņus taureņus tropu mājā. Un šai brīdī arī sākas režijas “koncepts” – amerikāņu flotes virsnieku Pinkertonu, ko dzied Braiens Himels, savaldzina svešais skaistums – viņu ieinteresē ne Čo-čo-sanas dvēsele vai sirds, bet meitenes balss, atšķirīgā valoda, tās plūdums, greznajā kimono apslēptais stāvs – tas, kā no kūniņas izšķiļas taurenis, ir dabas brīnums. Un otrādi – arī Čo-čo-sana atvadās no senču dieviem, jo viņa iemīlas ne tikai Pinkertonā, viņa iemīlas svešajā, šodienas kontekstā – ironiskā kārtā, tas ir amerikānis, kas pārstāv eiropeisko kultūru – kristīgo ticību, Eiropas modi un priekšstatu, kas ir un kas nav grēks. Kad otrajā cēlienā Pinkertons pēc trim gadiem atgriežas pie Čo-čo-sanas jau ar citu sievu pie sāniem, sabrūk ne tikai Čo-čo-sanas privātā laime, bet notiek katastrofa arī divu atšķirīgu civilizāciju sadursmē – senču dievi izrādās spēcīgāki par Kristu, kura attēlu trīs gadus Čo-čo-sana turējusi acu priekšā.
Es pieļauju, ka šo “konceptu” par civilizāciju konfliktu ieraudzīju pasaules notikumu kontekstā un režisors to nebija iecerējis uzsvērt, jo, nevar noliegt, “La Scala” iestudējumā pilnībā tika respektēta mūzika, orķestra skanējums Rikardo Šaijī vadībā un dziedātāju iespēja maksimāli parādīt savu muzikālo partiju krāšņumu, tomēr par svešo un skaisto, kas valdzina un pieviļ abas puses, nevarēja nedomāt.
Varbūt tieši tāpēc otrā pagājušās nedēļas operas translācijā no Metropolitēna operas – somu mūsdienu komponistes Kaijas Sāriaho divdaļīgajā opusā “Mīla no tālienes”, ko iestudējis pasaulslavenais kanādiešu režisors Roberts Lepāžs, “nolasījās” šī pati tēma. Libāniešu izcelsmes libreta autors Amīns Mālufs operu balsta viduslaiku leģendā par dzejnieku Žofrē, kurš iemīlas tālās zemes Tripoles grāfienē – daiļajā Klemānsā. Iemīlas, viņu neredzējis, iemīlas tēlā. Bet tad, kad svētceļnieks saviem vārdiem atstāsta Klemānsai poēmu, ko Žofrē sacerējis viņas daiļumam, viņu pat neredzējis, Klemānsa no dzirdētā vien iemīl arī Žofrē. Arī viņu mīlestība lemta katastrofai. Šo operu gribu pieminēt ne tikai divu svešo pasauļu satikšanās traģēdijas dēļ, bet tādēļ, ka mūsdienu autora operas nokļūšana uz Metropolitēna skatuves ir tikpat liels retums kā latviešu autoru darbi Nacionālajā operā, bet tas, ka to translācijā redz visā pasaulē – vēl retāka.
