Taupīgi vai izšķērdīgi? Ko par pārtikas derīguma termiņiem domā “LA” lasītāji 4
Pēc “LA” 5. augusta numurā publicētajām rakstnieces Andas Līces pārdomām par maizes, citu pārtikas preču tirdzniecību, pārsteidzoši īsajiem realizācijas termiņiem, pirkšanas ieradumiem jautāju mūsu lasītājiem, kāda ir viņu pieredze pārtikas iegādē un vai to bieži nenopērkam tik daudz, ka pēc tam nevaram apēst un produkti jāizmet atkritumos.
Voldemārs Lieljuksis Liepājā: “Jāatzīst, daudz pārtikas, sevišķi maizes, patiešām izniekojam, izbarojot lopiem vai gluži vienkārši izsviežot atkritumu tvertnēs. Šī sērga diemžēl ievazāta kopš padomju laikiem, kad daudz kam nebija nekādas vērtības.
Veikalos redzu, ka cilvēki piekrāmē ar maizi pilnus pārtikas preču grozus. Bet šaubos, vai tik daudz spēj pāris dienās apēst vai ilgstoši saglabāt. Pats gan cenšos netaisīt lielus uzkrājumus. Esmu pārdzīvojis arī daudz sliktākus laikus, tāpēc zinu maizes vērtību.”
Aina Pētersone Limbažos: “Veikalos, ja nesi pietiekami uzmanīgs, diezgan viegli var nopirkt vecu pārtiku, kuru pēc tam nav kur likt – tā jāizmet gribot negribot. Arī pati tā reiz iegrābos, nopērkot bojātas siļķes. Esmu atklājusi, ka daži tirgotāji blēdās – pārtikas iesaiņojuma sākotnējam derīguma termiņam virsū ir uzlīme ar jaunāku datumu. Bet šo blēdību var atklāt tikai tad, kad prece ir jau pārnesta mājās. Uzraksti uz uzlīmēm ir tik sīciņi, ka veikalā bez kārtīgām brillēm vai lupas tos nav iespējams izlasīt.”
Zigurds Palejs Rīgā: “Diemžēl lielākā daļa maizes šķirņu, kuras piedāvā veikalos, ātri pelē, tāpēc rodas pārpalikumi. Tur pie vainas ir cepēji, kuri cepšanai izmanto miltus, kas iegūti no nepietiekami izkaltētiem graudiem, tā vietā piejaucot tiem visvisādas E-vielas. Viņiem un tirgotājiem jau par to maza bēda – ka tik ātrāk izcepto varētu pārdot. Sapelējušo maizi pat zvirbuļiem neizbarosi… To gan gluži ārā nemetu. Ielieku ar ūdeni piepildītā baļļā un ļauju tai uzrūgt, pēc tam ar šo putru mēsloju augļu kokus un ogulājus.”
Uldis Kariņš Salacgrīvā: “Cilvēki ieraduši dzīvot izšķērdīgi, lielākā daļa nekad nav cietuši badu, ne dzīvojuši trūkumā. Tā tas ir ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Maizes vērtību labi zina vecākā paaudze, kura pārcietusi karu, izsūtījumu un citas grūtības. Kurš tās nav piedzīvojis, tam velti klāstīt par taupību.”
Valda Kaša Cēsīs: “Veikalā bieži nopērku dažādas nocenotās pārtikas preces, kurām realizācijas termiņš ir beidzies vai tuvu beigām. Pērku tāpēc, ka tās maksā lētāk, dārdzības dēļ daudz ko nevaru atļauties. Sacietējušu maizi sacepu eļļā uz pannas un apēdu.”
Sarmīte Kalniņa Rīgā: “Dzīvot izšķērdīgi, neko netaupot, – šis netikums lielākoties piemīt jauniem cilvēkiem. Tie, kuri dzīvojuši trūkumā, ir iemācījušies gan taupīt, gan lietderīgi izmantot visus pārtikas pārpalikumus. Lai maize un cita pārtika nepaliktu pāri un lai neiepirktos ar vecu vai bojātu, veikalos cenšos rūpīgi sekot gan preču cenām, gan to realizācijas termiņiem.”
Jānis Skriblis Tukumā: “Veikalā bieži nopērku nocenotās pārtikas preces, kurām realizācijas termiņš gan beidzas jau nākamajā dienā. Bet tās ir par 30 līdz 40 procentiem lētākas. Ja maize sacietē, to ārā nemetu, bet sakaltēju un sarīvēju rīvmaizē, kuru pēc tam izmantoju kotlešu cepšanai.”
Dzintra Geidāne Jēkabpilī: “Tirgotāji manipulē, plauktu priekšpusē noliekot cietāku maizi vai citas pārtikas preces, kurām realizācijas termiņš ir šodien vai rīt. Bet dziļāk plauktā ir svaigāka prece. Tā neuzmanīgs pircējs nopērk pārtiku, kuru pēc pāris dienām spiests izmest. Šai ziņā esmu jau izmācīta, pirmo, plaukta malai tuvāko maizes klaipiņu nekad neņemu. Tāpat vairāk par puskukuli nekad nepērku. Šķērdēšanās ar pārtiku, šķiet, vairāk raksturīga pilsētniekiem. Lauciniekiem, kuriem mājās ir lopi, suns un cita dzīvā radība, šis niķis nepiemīt.”
