Taupīgākā trešdaļa 0
Pagājušajā nedēļā iesākto Latvijas jaunu auto tirgus apskatu turpinām ar tā lētāko, taupīgāko (ja neskaitām niecīgu popularitāti sasniegušos “mini”) daļu, gandrīz trešdaļu no visiem pērn pārdotajiem 16 879 vieglajiem pasažieru auto. Tabulas šoreiz papildinātas ar divām ailēm, kuru satura salīdzinājums varētu kalpot par izvēles racionālu pamatu – garums un svars. Pirmais dos lielāku ietilpību, labāku aerodinamiku un degvielas ekonomiju tālākos braucienos. Otrais uzlabos gaitas komfortu, virsbūves izturību, bet pasliktinās dinamiku (ar vienādu jaudu) un palielinās degvielas patēriņu pilsētas režīmā.
Vēlreiz – “mazie” nav mazi
Tieši tādēļ šo vārdiņu lieku pēdiņās. Kā rāda tabula, gandrīz visa šī kompānija pēdējos desmit gados ir pāraugusi klasisko patiešām nelielās klases robežu (četri garuma metri). Dažās “kombi”, “universal” un tamlīdzīgās versijās mazie gandrīz sasniedz pagājušā gadsimtā par vidēju dēvētu 4,5 m robežu. To salona izmēri ir pilnīgi pietiekami četru pieaugušu cilvēku komfortabla ceļojuma prasībām (ja vien to augumi nav basketbola vai smagsvara svarcelšanas līmenī). Elkoņu rūme šeit ir tikai par 5–8 cm mazāka nekā lielajos auto. Tas atņem tev tikai nez vai nepieciešamo krāmu lādi starp sēdekļiem. Toties mīļam blakussēdētājam tuvina…
Būtiski mazāki ir bagāžnieki. Bet joprojām pat pirmssvētku lielveikalu apmeklējumiem pietiekami. Atzīstos – mans auto (“biezajos” gados pirkts) ir krietni lielāks. Un tā pakaļgals – allaž tukšs. Pat “Rimi” maisi parasti tiek likti pa aizmugures durvīm, nevirinot bagāžas vāku, kas sevišķi ziemā nemaz nav patīkami. Tātad – nevajag man vairāk par četriem kustama īpašuma metriem. Ja kādreiz tomēr ievajagas – pieāķēju benzīntankā noīrētu piekabi (brīdinājums – daļai no mazās klases, stingri ņemot, piekabes 750 kg pilnā masa bez bremzēm nav gluži lojāla). Vai palienēju kādu lielāku braucamo no drauga. Vai iznomāju – tas ir daudz lētāk nekā 350 dienas gadā vadāt liekus pārsimt kilogramus.
Mazie ir vienkārši
Ne tikai viegli (kas braucienu pilsētā padara ne tikai ekonomisku, bet arī žirgtu, dzīvespriecīgu). Tie tirgū sacenšas par zemu cenu. Un tādēļ nav piebāzti ar izvirtīgām elektriskām un digitālām pārmērībām. Tā nu sanāca, ka no Ziemassvētkiem līdz pat jaunā gada pirmajai nedēļai braucu ar “Renault Clio” (ieskatieties tabulā – 2017./2018. gada progresa čempions!). Gribu uzpīpēt (piemīt man tāds netikums…). Tad ierasts pavērt kreiso aizmugures logu. Bet šeit uz paroča tikai divas pogas. Pakaļējais stikls jāver ar kloķīti. Kā žigulī… Mazliet jau neērti (kamēr pierodi). Bet ir ietaupīts. Un vienkāršība citās lietās izrādās pat ērta. Piemēram, displeja režīmu maiņai te nav jābakstās pa skārienjutīgu ekrānu, bet gan jānospiež podziņa pagrieziena rādītāju sviras galā. Kā izcili labā 2005. gada “BMW”… Galēji minimālais un askētiskais klimata kontroles vadības bloks izrādās parocīgāks un ērtāks nekā, piedodiet, “Audi A7” stiklotais, mirdzošais (pirkstu nospeķotais…) nevajadzīgi lielais panelis. Tā, lūk.
Man mazie patīk. Te nav (sk. tabulu) pārspīlēta prestiža marku pārsvara. Absolūta klasika un līderis “Ford Fiesta” nav nemaz tik tālu priekšā korejiešiem (beidzot par gluži labiem atzītiem) vai frančiem (kuriem dārgākos plauktos traucē Latvijā tradicionāli zemākas otrreizējas pārdošanas cenas). Tieši te (arī kompaktklasē) notiek eksperimenti, diezgan vērienīgi eksperimenti, gluži vai nereālā cenu diapazonā – zem 10 tūkstošiem eiro. Un pat “premium” izvēles līderi ir ar nevis uzpūtīgas lielības, bet smalka humora piedevu. Uzmanību – te brauc mistera Bīna domubiedrs!
“Kompaktie” faktiski ir lieli
Lieli un absolūti komfortabli pat savās mazākajās – hečbeku versijās. Gandrīz visiem tiem ir arī “Combi”, “Variant”, “Universal” modifikācijas (tabulā to garums un svars iekavās). Tās dažos gadījumos gandrīz sasniedz senās “obermittel” klases izmērus. Bet gandrīz vienmēr saglabā mērenu svaru, kas ļauj palikt ekonomiskiem pilsētas satiksmē. Rekordisti šajā jomā ir “Toyota Corolla” un “Opel Astra”. Ārpus konkurences – “Dacia Logan”. Īsts milzis. Par mazuļa cenu. Automātiska ātrumkārba gan šeit vēl nav iespējama.
Kompaktklases “premium” segments gan mums tāds maziņš. Ja jau “mersi”, tad lielu… Atļaujos iebilst – man ir bijusi iespēja dažas dienas braukt ar “A-klasi”. Tajā ir viss, ko ar šīs firmas vārdu saistu. Un piedevām – ļoti patīkams viegla auto degvielas patēriņš, ko pārspēt var vienīgi cits – mazās klases “premium”. Un patiešām prieks, ka elektrisko “BMW i3” ar augstajiem un šaurajiem nākotnes auto riteņiem par savu pērn ieguvuši deviņi drosminieki. Laba izvēle. Patiešām prestiža. Bez lieka svara un gabarītiem.
Kur īstie “eko”?
Ne jau dīzeļi, kurus mūsu TEN autori no nodokļa sargājuši, īstam dabas draugam jāmeklē. Īstie ir tīri elektriskie. Jau pieminētais “BMW”. “Nissan Leaf”, kura tirgus guvums pērn audzis veselas sešas reizes. Bet abi ir dārgi. Tādēļ gribu vērst jūsu uzmanību uz vārdiņu “hybrid”. Uz pussoli bezizmešu satiksmes virzienā, kuru iespējams spert arī mazajā un kompaktklasē. Un nemaz ne baigi dārgi. “Toyota” un “Lexus” hibrīdus droši vien jau esat pamanījuši. Bet iespējams, ka neievērota palikusi vislētākā šīs jomas iespēja – mazais “Swift”, kura fosilās degvielas patēriņš pilsētā tiešām mēdz būt ap četriem litriem uz 100 km.
