Tauns, Šimkus un Debisī. No dzejkoncerta līdz prelūdijām. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Linarda Tauna simtgadē latviešu literatūras meistara veikumu Kārlis Vērdiņš novērtējis ar vārdiem: “Tā ir mūsu dzejas klasika, tie ir mūsu dzejas šedevri. Tas ir varbūt labākais, ko latviešu modernisms ir radījis.”
Viņš ir arī idejas autors dzejkoncertam “Mūžīgais mākonis”, kas literatūras žurnāla “Punctum” festivāla noslēgumā 2022. gada 3. jūnijā izskanēja Zirgu ielas koncertzālē. Ziņa par šo notikumu uzreiz raisīja intuitīvas simpātijas, jo Linarda Tauna dzeja man sevišķi tuva – protams, turpat blakus viens no viņa tuvākajiem draugiem un līdzgaitniekiem Gunars Saliņš, arī Veronika Strēlerte vai Astrīde Ivaska, taču līdz Saliņa simtgadei vēl divi gadi jāgaida.
“Mūžīgais mākonis” izgaismojies tagad, un par vēl vienu iemeslu doties uz dzejkoncertu jānosauc Kaspara Znotiņa līdzdalība, par ko jāraksta līdzīgos vārdos – tieši viņa radošā personība man īpaši tuva, lai gan Vilis Daudziņš, Gundars Āboliņš vai Andris Keišs ne ar ko nav sliktāki. Bet vai tad personiskām jūtām iespējams atrast racionālu izskaidrojumu.
Būtiskākais, ka koncerta režisore Māra Ķimele aktieru Kaspara Znotiņa un Kaspara Aniņa dialogā akcentēja dažādus tembrus, dažādas intonācijas, un tā bija pirmā vērtīgā izpausme Linarda Tauna duālistiskās dzejnieka un cilvēka dabas atklāsmē, kur kā trāpīga un lakoniska loma jāpiemin arī scenogrāfa Andra Kaļiņina un gaismu mākslinieces Nikolas Suharevas devums. Turpretī otrais īsteni veiksmīgais dialogs – Jāņa Šipkēvica un Sniedzes Prauliņas mūzika un priekšnesums, kas ar citiem izteiksmes līdzekļiem iedzīvināja dzejnieka personības daudzveidību, harmoniju, sašķeltību. Dzejas lasījumi mijās un brīžiem saplūda ar mūziku – dziedājumu, taustiņinstrumentiem, flautas spēli, un pusotras stundas laikā par Linardu Taunu tika pateikts ļoti daudz.
Vispirms no muzikālā skatpunkta, kur, nenorādot konkrētu dziesmu autorību, Jānis Šipkēvics un Sniedze Prauliņa visnotaļ valdzinošajā telpā starp neakadēmisko skaņumākslu un gandrīz klasisku stilistiku izpaudās kā talantīgi un individuāli domājoši mākslinieki. Nav pārsteigums, ka šīs mūzikas emocionālā dominante bija lirisms, kam neparastākus, saistošākus un ar dzejnieka daiļradi gluži saskanīgus pavērsienus piešķīra intonatīvs vijīgums, harmoniski bagātīgākas krāsas, niansēta metroritmiskā plūsma. No otras puses, netrūka arī spriegāku un paradoksālāku tēlu – tāpat neapšaubāmi piemērotu Linarda Tauna dzejas viegli sirreālajām aprisēm, līdz ar to pienācīgi kontrasti bija dzirdami gan pašā skaņurakstā, gan Prauliņas un Šipkēvica vokālajos pretstatos un instrumentālajās inkrustācijās.
Sabalsojumā ar mūziku dzejas atlase kolorīti atspoguļoja Linarda Tauna vēstījuma centrālos motīvus un emociju gammas zīmīgākos spektrus. Te vairākkārt atkārtojās tādas poētiskās gleznas kā āboli un zivis vai zivju tirgotājas – un tā pati par sevi ir tieša saskaršanās ar Tauna dzejas smaržām, sinestēziju, vizuālo uzskatāmību. Šeit atklājās dzejnieka pieredzētā Ņujorka, kurā viņš tomēr nejutās līdz galam komfortabli, ar atblāzmām nekad vairs nesastaptās Latvijas pastorālās vides impresijās, rezignācija un jutekliskums, dramatiskas zemstrāvas un piesātināta dzīves svinēšana – Gijoma Apolinēra vai Volta Vitmena garā. Īsi sakot, krāšņs poētiskais vēriens, un tamdēļ nemaz nebija nepieciešama triju vēstuļu citēšana, kas klausītāju pievērsa ikdienas prozai ar personisku rēķinu kārtošanu, un dzejai šīs vēstules būtībā neko klāt nepievienoja. Ikvienam jau tāpat bija skaidra elementārā patiesība, ka Linardam Taunam, līdzīgi kā Veidenbaumam un Porukam, pietrūka mīlestības. Un Latvijas – latviešu valodas, latviešu kultūras un Latvijas valsts.
Jūnija pirmajā nedēļā “Punctum” festivālu nomainīja Rīgas festivāls, un 4. jūnijā Melngalvju namā ar jaunu koncertprogrammu uzstājās Vestards Šimkus. Pianista priekšnesumos iepriekšējo gadu Rīgas festivālā īstenotas monogrāfiskas programmas ar Aleksandra Skrjabina un Riharda Vāgnera mūziku, bet tagad nedalīta uzmanība Klodam Debisī un viņa 24 prelūdijām. Līdz ar to Vestards Šimkus atgādināja, ka šis Debisī opuss ir viens no poētiskākajiem un arī virtuozākajiem cikliem pianistu repertuārā – daudziem tas kļuvis par pārbaudījumu un galu galā par nepārvaramu šķērsli.
4. jūnija koncerts kārtējo reizi apliecināja, ka vismaz attiecībā uz virtuozitāti Vestardam Šimkum nekādu šķēršļu nav. Par detaļām gan var diskutēt – kamermūzikai teicami piemērotā Melngalvju nama zāle ir pietiekami skanīga, tādēļ arī interpretācijas gaitā dažbrīd vēlējos gan lielāku lirisma īpatsvaru, gan izteiktāku grafisku skaidrību pretstatā pianistisku krāsu saplūdinājumiem. Taču nav šaubu, ka Vestards Šimkus nevadās no iepriekšējiem paraugiem, ka viņš veido pats savu interpretācijas modeli, un šai ziņā ir augstu vērtējama gan pianista meistarība, gan arī viņa individuālais redzējums.
Nākamajā vakarā pēc Linardam Taunam veltītā dzejkoncerta Debisī prelūdiju lasījums kļuva par jaunu muzikāli poētisku piedzīvojumu un pārdzīvojumu, kur labi zināmās programmatiskās ainas (“Nogrimusī katedrāle”, “Uguņošana”, “Meitene ar linu krāsas matiem”) izplauka negaidītās niansēs un pārsteidzošā izteiksmībā, bet mazāk pazīstamās lappusēs pianists aicināja ieklausīties ar tādu pašu suģestiju un pārliecību. Tādēļ arī atskaņojums saistīja ar tik dažādiem skatpunktiem liriskos pieskārienos un satīriski groteskos uzplaiksnījumos, tādēļ arī priekšnesumam piemita muzikālās koncepcijas un mākslinieciskās dramaturģijas integritāte.
Žēl tikai, ka tukšās klausītāju rindas zāles aizmugurē parādīja reālo publikas interesi – no tā klaunu un salašņu bara, kas Grigorija Sokolova koncertā izprasīja sešas piedevas, Melngalvju namā vairs nebija neviena, no iepriekšējā vakara pasākumā redzētās ievērojamo latviešu dzejnieku plejādes pēkšņi bija pazuduši pilnīgi visi. Vai patiešām Lotes Vilmas Vītiņas, Arta Ostupa vai Annas Auziņas dzejai nav nekā kopīga ar muzikalitāti šī vārda plašākajā izpratnē, būs jānoskaidro tuvākajā laikā.
