Foto – Andris Ozoliņš

“Ziemas tumšajos vakaros mēs ar vecomāti dziedājām kā trakas. Lielā istaba bija pustumša, to apgaismoja tikai pāris skali. Sēdējām uz padzisušas plīts, kas patīkami sildīja pēcpusi. Vecmātei rokās bija liels auklas kamols ar maziem mezgliņiem. Pustumsā viņa ritināja kamolu un diegu slidināja caur pirkstiem, lasot mezgliņos paslēptos tautas dziesmu tekstus. Kad vienu kamolu bijām nodziedājušas, ķērāmies pie otra. Tā pirmo reizi iepazinos ar mezglu rakstiem un to, kā “dziesmas tin kamolā”, atceras kokgriezēja, Latvijas Nopelniem bagātā skolotāja Betija Strautniece.

P.S. Ja kādam lasītājam kaut kas zināms par mezglu rakstiem, neturiet sveci zem pūra un padalieties, sūtot ziņu uz [email protected].

* Lietuvā aiz Radvilišķiem Rozalinas virzienā atrodas Vismantu ciems. Stāsta, ka tajā vēl 19. gs. sākumā vienkopus dzīvojošie zemgaļi izmantoja mezglu rakstus.