Ieklausies, kā skan Tālavas taure! Latvijā vienīgās tāsiķu dinastijas amata smalkumi 0
“Bērza tāss taurei ir dobja patīkama skaņa, ko var tālu dzirdēt. Ar tādu senos laikos sauca mājās ganus. Tādu droši vien pūta leģendārais Tālavas taurētājs. Tomēr pūst ir jāmāk, tur jābūt kārtīgām plēšām,” nosaka Kaspars Zvirbulis, kuram vienīgajam ir Latvijas Amatniecības kameras tāsiķa meistara tituls.
Šis ir Eiropas Kultūras mantojuma gads. Latvijai ir ar ko lepoties. Arī ar tādu retu arodu kā tāsiķis. Par to, ka šī senā un gandrīz pazudusī māksla atdzimst, jāpateicas tautas daiļamata meistaram Pēterim Zvirbulim, kurš kopā ar kundzi Vizmu saimnieko Līgatnes pagasta “Iknešos”. Meistaram darbnīcā blakus izaudzis brāļadēls Kaspars. Jaunākā no tāsiķu dinastijas ir Kaspara sieviņa Madara, kura, pabeigusi Mākslas akadēmijā Funkcionālā dizaina fakultāti, ienes jaunas vēsmas senajā arodā. Lai popularizētu seno arodu, Kaspars ar Madaru brauc pa skolām un rīko bērniem tāsiķu meistarklases.
Oda tāsij
Viena no Latvijas “dusošajām” bagātībām ir bērzi. Ļoti vērtīga ir bērza miza. Tāss ir mizas ārējā daļa, dabisks materiāls ar īpašu enerģiju. Praktiskais un plaši pieejams materiāls vienmēr ticis plaši izmantots visdažādākajām vajadzībām. Pat esot tālu no mājām, izmantojot tikai mazu nazīti, varēja no bērza tāss sev nopīt kādu steidzami vajadzīgu lietu. Bērza tāss satur sveķiem līdzīgu vielu, kas to konservē. Tāpēc miza gandrīz nepūst un nelaiž cauri ūdeni un no tās var izgatavot ūdens traukus. Glabājot ūdeni tāss traukā, ūdens iegūst arī patīkamu piegaršu, līdzīgu kā bērza sulām pavasarī.
No tāss gatavoja traukus, kuros glabāt sāli, tādā veidā dabiski tiek regulēts mitrums un sāls vienmēr saglabājas birstošs. Bieži bērza cibās glabā cukuru, tēju un citus virtuves uzkrājumus. Ja cibās glabā miltus, tajos neieviešas kodes. Ar tāss cibā ievietotiem pārtikas produktiem notiek brīnumu lietas. Cibā iebērtas dzērvenes paliek svaigas vēl līdz maijam. Cibās ilgāk uzglabājas svaigas zivis.
Vanderzellis
Senākais zināmais Zvirbuļu dzimtas amatnieks ir vecvectēvs, atvaļināts cara armijas zaldāts. Atgriezies mājās, viņš sāka noņemties ar koka darbiem. Vectēvs bija profesionāls ratnieks un gatavoja kārtīgus ratus lauciniekiem. Pētera tēvs bija saistīts ar tehniskām lietām, un viņa paša pamatprofesija ir instrumentu atslēdznieks.
Tāšu meistara amatu Pēterim nācās apgūt pašmācības ceļā. Karēlijā, Kostomukšā, pie meistara Viktora viņš apguva seno tāss apstrādes tehnoloģiju – darba paņēmienus, štancēšanu, instrumentus un amata smalkumus. Pēc tam Pēteris devās mācīties uz Novgorodu pie meistara Jariža. Turienes meistaru darbiem raksturīgs lielāks dekoratīvisms. Savas vanderzeļļa (ceļojošā zeļļa) gaitas viņš pabeidza Mazajos Višeros pie meistara Viktora Ivanoviča.
“Tajos laikos meistari maksu par mācīšanu neprasīja. Līdzekļus tērēju ceļam, uzturam un materiāliem. Reizēm ciemakukulī noderēja kāds balzamiņš, lai runas ritētu raitāk. Atgriezies mājās, vispirms izgatavoju instrumentus. Tie ir diezgan dārgi. Piemēram, štance, ar kuru bērzu tāsī štancē caurumiņus, maksāja ap 700 eiro. Dārgi maksā arī punces – instruments, ar kuru spiež bērza tāsī burtus un zīmējumus. Šobrīd gatavoju tāšu darbus plašā diapazonā. Pie manis darbnīcā var iegādāties sīkumiņus, kas izmaksās pāris eiro, var izgatavot lielākas lietas kas maksās jau pāris tūkstošu eiro,” stāsta Pēteris.
“Ar tāsīm es nodarbojo jau no padsmit gadiem. Kad man apnika pilsētas kņada, es pārcēlos uz dzīvi laukos Līgatnē. Man tagad tuvumā ir onkuļa darbnīca, kur kopā strādājam. Pēdējos piecus gadus esmu profesionāls tāsiķis. Pērn ieguvu meistara diplomu Latvijas Amatniecības kamerā. Strādājot ar tāsīm, es jūtos labi, tuvu dabai. Man palīdz sieviņa Madara, kas ir laba pinēja un bagāta fantastiskām idejām,” stāsta Kaspars.
Tāšu lietas
Bērza tāsi sagatavo divos vasaras mēnešos – jūnijā un jūlijā, kad tā viegli nolobās no mizas. Bērzus var atrast gateros vai kailcirtēs. Tāsis iegūst, vertikāli iegriežot bērza stumbrā un tāsi nolobot. Garas, pinumiem piemērotas strēmeles ievāc, veidojot stumbrā spirālveida griezumu. Viengabala cilindra veida sagataves – “maucenes” – iegūst, no stumbra fragmenta izspiežot koksni.
Lai tāss būt praktiski izmantojama, to vēl divus gadus žāvē āra temperatūrā. Tāšu izstrādājumu izgatavošana ir garš un sarežģīts process, kas prasa gan lielu pieredzi, gan tehnoloģijas zināšanas. Bez profesionāļa apmācības šo arodu kvalitatīvi nemaz nevar apgūt. Meistaru darbi ir ļoti daudzveidīgi, tomēr notiek darbu dalīšana.
“Tāšu meistariem darbi ir sadalīti. Kungi gatavo cibas un dāmas – pinumus. Abi darbi ir fiziski smagi, tikai cibas gatavojot, vairāk ir jāstrādā ar kokapstrādes instrumentiem, zāģiem un kaltiem. Tas meitenēm patīk mazāk,” stāsta “Iknešu” saimniece Vizma.
“Tāss cibas ūdens glabāšanai jāveido bez spraugām. Tiek izmantota “maucene” – vesels cilindrisks tāss gabals, kam ārpusē piestiprina vēl vienu kārtu. Kad izveidoti dubulti sāni, tāsi pamērcē karstā ūdenī. Tā izplešas un apakšā var cieši iestiprināt koka dibentiņu. Šādā traukā var droši turēt ūdeni un piena produktus, to var pat izmantot kā alus kausu. Ar laiku jau izstrādājas savs rokraksts. Manām cibām ir īpatnēji ar linu auklām veidots saitējums un labas proporcijas,” stāsta Pēteris.
VĒRTĒJUMS: izdevies saglabāt izzūdošu arodu
Kristīne Kūla, Latvijas Brīvdabas etnogrāfiskā muzeja direktores vietniece: “Zvirbuļu Pēteris ir apbrīnojams un ļoti kolorīts meistars. Ar savu pozitīvo spītību un neatlaidību viņam izdevies saglabāt gandrīz izzudušu arodu. It īpaši tas ir svarīgi šogad, Eiropas kultūras mantojuma gada kontekstā. Kultūras mantojumam ir universāla vērtība gan katram cilvēkam atsevišķi, gan sabiedrībai. Ir svarīgi to saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm. Turklāt mūsu mantojumam ir liela loma Eiropas nākotnes veidošanā. Tāpēc šī Eiropas gada laikā vēlamies uzrunāt īpaši jauniešus. Un tur ļoti palīdz Pēteris, kas bieži svētdienās sastopams arī muzeja Latgales sētā. Tur viņš dāsni dalās savās zinībās ar jauniešiem. Piedevām viņš ir izaudzinājis arī jaunu meistaru –Kasparu Zvirbuli.
Pēteris ir ārkārtīgi feins, nevaru iedomāties Latgales sētu bez viņa. Viņš ne tikai gatavo tāšu lietas, viņš arī uz tāsīm raksta vēstulītes, arī dzejoļus ar savdabīgu, paskarbu humoru. Bet no tāsīm nav ko baidīties – cilvēki, kas ir izmēģinājuši tāšu traukus, atzīst, ka tāss cibā glabātai tējai ir ļoti labs aromāts.”
