Tas viss ir par Roju! Pēc gada “pauzes” atgriezās kino, mākslas un mūzikas festivāls “RojaL” 0
Guna Millersone, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Gadu iepauzējis, ar plašu kultūras programmu no 28. līdz 30. jūlijam Ziemeļkurzemes pilsētā Rojā jau devīto reizi atgriezās kino, mākslas un mūzikas festivāls “RojaL”.
Jūras klaids vasaras mākslas festivāliem noteikti ir labākais fons gan notikumu vizualitātei, gan skaņām (jūras šalkoņa nemaz netraucē stilīgiem koncertiem), gan dīkdienīgas atpūtas un baudīšanas veicināšanā vispār. Saule dāsni veicina iedegumu, ar katru dienu visi kļūst arvien skaistāki, relaksētāki un tad jau var arī ļauties šīs vasaras un dīvainā laika nedrošības (nākotnes neziņas) priekiem, vēlreiz pieņemt un iepazīt mākslu, ko sarūpējuši tik daudz ar to saistītu cilvēku: kino, mūzika, keramika, vides māksla, objekti, izstādes, tikšanās… Katru gadu citādi.
Tas viss ir par Roju: “RojaL”, “Roja Art Lab”, “Roja-Raku”, “Roja Lab”, mākslas grupa ROKU… Divdesmit piecus gadus (– kopš 1997. gada, kad toreiz vēl Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļas studenti Māra Grosbaha (dzimis rojenieks) vadībā viņa vecāku mājās uzbūvēja raku cepli un iesāka šādu radošu cilvēku kopā sanākšanu darbam un atpūtai. Tagad Roja, šis kādreizējais padomju laika tipiskais piejūras strādnieku ciemats mēģina tušēt (pārbūvēt) kolhoza laiku ne visai skaisto vidi. Tas, protams, notiek lēni. Bet talkā nāk ar mākslu saistīto Rojas cilvēku un arī izlēmīgas pašvaldības, kā arī atbalstītāju kopīgā apņemšanās, ka Rojai vasarā jākļūst “karaliskai” (“RojaL”) un bezrūpīgai.
Protams, tā ir arī ironija par 1990. gadu poļu spirtu “Royal”, bet varbūt toreiz šis ironiskais zīmols uzdeva visām turpmākajām norisēm asprātīgu un pat nekaunīgu toni un pievienoja to kā veiksmīgu reklāmas elementu. No malas izskatās, ka šie gadi ir aizritējuši radošā aizrautībā un kopīgā sadraudzībā, veidojot Rojas vasaras tik piesātinātas ar kultūras izpausmēm. Un noteikti ar vienmēr klāt esošu humora devu un improvizāciju. Tā tas notika arī šoreiz. Roja pie vasaras mākslas ir pieradusi.
Šā gada festivāla atklāšanas pasākumā Māris Grosbahs lepni dāvināja tikko “Roja Lab” 20 gadu jubilejai par godu izdoto katalogu. Vairāk nekā simts mākslinieku no visas pasaules ir piedalījušies Māra Grosbaha rīkotajos simpozijos, 50 Rojas pilsētvides vietās atrodas mākslinieku veidotie un īsto vietu atradušie objekti. Varbūt tiešām visu Rojas pilsētiņu varēs saukt par Rojas mākslas parku?
Šogad “RojaL” jau devīto reizi (ar viena gada pārtraukumu) organizēts, piesaistot tam arī kino programmu. Te, protams, vainīgs ir kino mākslinieks, arī īstenais rojenieks Jurģis Krāsons. Kino rādīšanā, šķiet, atrasta nu jau kādu laiku akceptēta programma – kultūras centrā, Jūras zvejniecības muzejā, Rojas pludmalē un vēl citur tiek rādītas dažādas filmas: ārzemju filmas un latviešu filmas (gan senas, gan jaunas, arī ar filmu uzņemšanas grupu atrādīšanos), bet festivāla svarīga daļa ir kļuvusi tuvāko valstu (Lietuva, Igaunija, Polija, Latvija) jauno kino mākslinieku, pārsvarā īsfilmu, konkurss ar nopietnu žūriju.
Jāpiebilst, ka ir domāts arī par bērnu auditoriju, tie ir bērnu rīti un dažādas mākslas darbnīcas. Taču lielākais Rojas festivālu kaifs, manuprāt, ir kino skatīšanās pludmalē, vasaras naktī, smiltīs, kad kaiju balsis ir pieklusušas; tad var attālināti saskandināt vīna glāzi ar Marčello Mastrojāni vai Anuku Emē uz ekrāna, kā sestdienas naktī, skatoties Fellīni ģeniālo “8 ½”…
Ceturtdienas vakarā notiek festivāla atklāšana, realitātē tā ir improvizācija par sarkanā paklāja tēmu, jo nav jau publikas frakās un greznās vakarkleitās. Noiet pa paklāju tiek aicināti un reizē godināti cilvēki, mākslinieki, darītāji, kuri varbūt tikko kā ir paspējuši visu, lai Roja varētu sākt svinēt. Šovasar trīs dienās tika improvizēts par Itālijas tēmu.
Dienā pludmalē jau atklāta jaunās mākslinieces Envijas instalācija “Morandi: gods būt”. Tie, kuri varbūt zina dižo itāļu mākslinieku-metafiziķi, smalko pudeļu, vāžu un bļodu gleznotāju Džordžo Morandi (1890–1964 ), ir nedaudz pārsteigti, arī es, par jaunās mākslinieces uzdrošināšanos, it-kā-līdzīgi Morandi veidot kluso dabu uzstādījumus, bet ar galīgi kičīgu pieeju, pat nesmuki – plauktu rindās salikti dažādi ready made priekšmeti un citas banalitātes. Bet kā nenopietna improvizācija Rojai tā piestāv.
Visai festivāla programmai ļoti nopietni “piestāv” Talsu fotogrāfa Daiņa Kārkluvalka photo noir izstāde “Ārzemes” Rojas Kultūras centrā, kuras, īpaši jau Itālijā fotografētās, melnbaltajā fotogrāfijā transformētās bildes, liek domāt par itāļu neoreālisma filmu vizualitāti, minoru aizgājušā laika izjūtu un īpaši jau par paša foto meistara attēlu komponēšanas māku un vērīgo aci, izvērtējot tik dažādos ceļojumu realitātes piedāvātos detaļu un redzes kairinājumu kvantumus.
Starp citu, izstādes senākā bilde ir “Bahmačas stacija. Ukraina. 1971. gads”, uz kurieni un vēl dažām, kādreiz apmeklētām vietām pasaulē (“Sainakovas ciems. Krievija. 1985. gads”), kā saka Dainis Kārkluvalks, viņš vairs negribētu braukt. Ir pamanāmi, ka stacijas motīvs izstādē vairākkārt ir nofiksēts (izvēlēts) gandrīz vai kā filozofisks krustpunkts fotogrāfa 50 gadus vāktajā attēlu kolekcijā. Izstāde Rojā būs vēl apskatāma līdz 1. septembrim.
Nelielajā Rojas autoostas (!) un Rojas tūrisma centrā zālītē, kuru rojenieki sauc par vecmeistaru zāli, mēs satiekam mūsdienu Itālijas vēstneses: te ar dažiem darbiem izstādās Latvijas vizuālās mākslas šobrīd redzamāko mākslinieču tandēms “Skuja Braden” (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena), Venēcijas biennālē šobrīd Latvijas valsti pārstāvošās keramiķes. Atklāšanas runās rojenieki uzzina, ka izstādīto darbu rašanās motivācija ir atbruņojoši saprotama un vienkārša. Tikai jāstrādā.
Arī šajā vietā, tāpat kā citos Rojas notikumos, klāt ir pievienotas solīdas izstāžu un notikumu anotācijas: te dāmas ir izskaidrojušas izstādes nosaukumu “Vizionāra aprūpe”: intuitīvas zināšanas pieprasa vizionāru (pieņemu, ka mākslinieku) aprūpi, lai palīdzētu mums visiem redzēt, saprast, kas nepieciešams un jādara nākotnei. Nākotnes izdzīvošana ir atkarīga no vizionāra aprūpes… Stipri vārdi.
