Tas vienmēr ir mazliet smieklīgi 0
Interese par Nacionālā teātra Aktieru zāles jauno iestudējumu “Satisfakcija” bija visai kāpināta vēl krietni pirms pirmizrādes. Protams, lielā mērā šī interese bija par režisora Dāvja Auškāpa personību. Teātra bāra īpašnieks, cilvēks ar plašu paziņu loku, notikumu ierosinātājs.
Cilvēks, kurš piepildījis savu jaunības sapni kļūt par režisoru. Dāvis Auškāps gan teic, ka viņam bail no emocionālajiem jautājumiem intervijās, un, viņaprāt, tie nav vajadzīgi, taču, protams, arī to ir grūti apiet – viņš nāk no izcilu režisoru, kultūras darbinieku, tulkotāju dzimtas, kurā sarunas pie brokastgalda neizbēgami savijušās ar teātra vēstures notikumiem. Var izlikties to nepamanīt, taču viss iepriekš uzskaitītais ir būtisks arī tālākajā stāstā par izrādi “Satisfakcija”.
Formāli izrāde ir Kultūras akadēmijas maģistrantūras studenta darbs, lai gan tajā nav nekā no topoša režisora lecīguma vai studenta eksperimentētāja gara. Par pamatu ņemta ļoti laba Jevgēņija Griškoveca luga, perfekcija valda tērpu un scenogrāfijas detaļās: jau no pirmās ainas režisors demonstrē gaumi un arī spēju ieceri īstenot.
Daudz garšīgu detaļu aktierspēlē: it kā nejauši pret kolonnu atsista galva – personāžam, kurš piedzimis liekties. Aktieru spēja zibenīgi pārmiesoties no viena tēla otrā un organiska spēja jokot.
Izrādes pirmais trumpis ir Jevgēņija Griškoveca luga. Griškoveca lugas mēdz būt ļoti spēcīgas, pirms pāris gadiem šis autors Latvijas teātros tika iestudēts visai bieži un reizēm izrāžu režisoriem bija grūti izvairīties no tā, lai teksts nesāktu pārlieku diktēt savus noteikumus. Starp citu, 2011. gadā Krievijā tapa arī filma “Satisfakcija”, kurā vienu no galvenajām lomām spēlēja pats Jevgēņijs Griškovecs. Toreiz filmas kritiķi pārmeta, ka filma ir pārāk statiska, personāži spēlē tā, it kā atrastos uz teātra skatuves. Filmas veidotāju atbilde bija – “Satisfakciju” taču teātrī iestudēt vispār nav iespējams!
Paradoksālā kārtā Dāvja Auškāpa “Satisfakcijas” interpretācija teātrī izrādes sākumā rada asociācijas ar kino. Sasprindzināti dialogi, darbība, darbība, darbība, zibenīga epizožu maiņa – šai ziņā ļoti palīdz ģeniāli vienkāršā Aigara Ozoliņa scenogrāfija. Vērtējums gatavs – šis būs lieliska literāra darba labs iestudējums, varu atslābt un ar baudu ļauties stāsta sižeta līnijai.
Lūzums rodas brīdī, kad uz galda parādās pudeles. Tik daudz no lugas satura laikam varu atklāt – izrādes centrā ir duelis, tikai duelanti spēkojas dzerot. Jā, arī sarunājoties. Viens no duelantiem ir biznesmenis Saša. Ivars Puga noteikti var pretendēt uz Spēlmaņu nakts balvu, jo vīrieti visā piecdesmitgadnieka krīzes sarežģītībā nospēlē … trūkst vārdu, lai aprakstītu, cik sulīgi. Viņā ir gan mūžīgās skumjas, gan pusgadsimta laikā uzaudzēta vainas apziņa, gan arī nežēlīgs tvēriens pasauli piespiest griezties pēc sava prāta. Ivara Kļavinska atveidotais Dima ir tāds kā Sašas pretstats. Londonā studējis, krietni jaunāks, ar lunkana zutiņa izmaņu un bez šī dvēseles dubultā dibena. Saša ir neizpratnē – kā nav? Nav, un viss! Bet varbūt tā ir Dimas viltība – iznīcināt Sašu, rādot viņa dvēseles sarežģītības bezjēdzīgumu?
Lugas nosaukums ir “Satisfakcija” – tas, ko Puškina laikā pieprasīja duelants, nometot cimdu. Ja tīša vai nejauša pazemojuma dēļ esi ieraudzījis savu niecību, tas vienkārši ir nepieciešams – uzvarēt, iznīcināt kādu, lai atgūtu pats savu pašcieņu. Situācija uz skatuves nav vienkārši dzeršana! Un tai pašā laikā tas vienmēr ir mazliet smieklīgi.
Un tieši šīs ironijas man pietrūka Dāvja Auškāpa režisora interpretācijā. Režisors Griškoveca uzrakstīto dueli iestudējis kā reālu ainu, paļaujoties uz abu aktieru spēju to nospēlēt. Taču, ja tā padomā, abu dzēruma runās taču ir viss – čehoviskie čigāni no “Līgava bez pūra”, šekspīriskie jautājumi par dzīves jēgu, mazā cilvēciņa bezjēdzīgā riņķošana, sitoties pēc naudas un varas – nemirstības aizstājēja! Alkohola tvaikos uzzied urdoša vēlme pēc īstas, baltas, cēlas mīlestības, ko jau nākamajā epizodē nogalina dzīves piezemētā puse un naudas vara.
Izrādē par ironiju gādā paralēli izspēlētās ainiņas iz virtuves dzīves. Restorāna virtuves strādnieki arī slēdz derības, it kā atbalsojot galveno varoņu šķietami kosmisko mērogu kaislības, bet, sīki krāpjoties, parāda to patiesos mērogus.
“Iedzert drusku gribas!” – šādu frāzi dzirdu, ejot ārā no zāles. Drusku gribas gan, arī man tā sajūta ir, ka, pie pilna dzīru galda sēžot, esmu palikusi drusku “sausā”. Sakāpinātajām emocijām pietrūka atrisinājuma, kulminācijas, izlādēšanās. Tai pašā laikā tā pilnīgi noteikti nebija studenta veidota izrāde.
Dāvis Auškāps ir režisors, kurš izprot teātri, nemēģinot neko lauzt, bet prasmīgi izmantojot teātra spēles trumpjus – “Satisfakcijā” ir patiešām lieliski aktierdarbi, scenogrāfija, lugas izvēle. Un man jāteic, ka pirmizrādes interese par Dāvi Auškāpu kā režisoru ir attaisnojusies. Gaidīšu nākamos darbus!
Jevgeņija Griškoveca luga “Satisfakcija” Nacionālā teātra Aktieru zālē Lugas centrā divu vīriešu, šķietamu draugu, mūsdienīgais duelis, kas pārvēršas par ikvienam cilvēkam nozīmīgu eksistenciālu problēmu diskusiju. Režisors Dāvis Auškāps, lomās: Ivars Puga, Ivars Kļavin-skis, Līga Zeļģe, Mārtiņš Egliens, Kaspars Aniņš, Mārtiņš Upenieks. Tuvākā izrāde: 26. septembrī. |
Viedokļi
Rodijs Rododendrs, jurists (Rīga): “Izrāde ir divu vīriešu mūsdienīgais duelis, kas pārvēršas ikvienam cilvēkam nozīmīgā eksistenciālā diskusijā par pirmo mīlestību, ģimeni, bērniem, draudzību.”
Kitija Rudēvica, skolniece (Rīga): “Izsmējos tā, kā sen nebija smiets, līdz asarām. Ja man kādam būtu par šo izrādi jādod žetons, tad dotu vairākus – Ivaram Kļavinskim, kas līdz pēdējai sekundei bija savā tēlā un nelika ne mirkli par to šaubīties, Jānim Aišpuram par mūziku, kas deva papildus vajadzīgo noskaņu, un, protams, režisoram Dāvim Auškāpam, kas uzmeistaroja tādu izrādi, par kuru vēl ilgi runāšu un domāšu.”
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas “Iestāžu darba organizācija un vadība” direktors (Rīga): “”Riktīgs veču gabals”, kam īpaši vajadzētu piesaistīt tos vīriešus, kas teātros nav bieži viesi. Turklāt iestudējums ir ļoti asprātīgs, un tā pamatā izvēlēta laba luga. Galveno tēlu raksturi izveidoti ļoti pārdomāti, tie atklājas pamazām. Izveidots labs tēlotāju ansamblis (I. Kļavinskis, I. Puga un pārējie). Dāvja Auškāpa režijas debija, manuprāt, ir veiksmīga.”
