Tās vēl nav beigas 0
Man ir 61 gads, alkoholu nelietoju, nesmēķēju. Apmēram pirms 25 gadiem saslimu ar prostatītu, kas vēlāk pārgāja hroniskā bakteriālā prostatītā un izpaužas kā ārkārtīgi sāpīga, palielināta prostata. Dienu un nakti mokos ar nepārejošām, spiedošām, īpaši grūti panesamām sajūtām.
Paciešamu stāvokli varu uzturēt tikai ar biežu urinēšanu, lai pūslis vienmēr būtu tukšs un nespiestu uz blakus esošo ārkārtīgi sāpīgo prostatu. Naktī tas man traucē gulēt, dienā – strādāt, arī dzīvot. Šī mokošā sajūta pēdējos gados mani nav atstājusi ne uz mirkli. Ir augsts asinsspiediens, kas nemazinās arī ar zālēm. Vairākkārt esmu apmeklējis urologu, dzēris antibiotikas un pretiekaisuma zāles, bet rezultāta nav. Ir izveidojusies nepanesamība pret dažām antibiotikām. Dzerot zāles, jau agrāk iekūlos arī hroniskā gastrītā. Jūtu, nav vairāk spēka ciest, pēdējā laikā arvien biežāk esmu sācis domāt par pašnāvību. Bet varbūt tomēr ir vēl kāda izeja? Mārtiņš Liepājā
Medicīnas sabiedrības “ARS” urologs Ivars Smiltens mierina, ka vēstulē aprakstītajā situācijā, visticamāk, vēl ir vairākas iespējas, un viņš ir pārliecināts, ka jums noteikti var palīdzēt! Piemēram, ņemot vērā, ka sāpes saistītas ar urinācijas traucējumiem, ieteicams veikt urodinamiskos izmeklējumus… Sirgstot tik ilgi un joprojām negūstot labumu no ārstēšanās, neviļus rodas jautājums, vai visus šos gadus vai vismaz pēdējā laikā konsultējaties ar vienu un to pašu urologu, vai tie ir bijuši dažādi ārsti. I. Smiltens uzsver, ka tas ir ļoti svarīgi, jo kolēģiem vienas un tās pašas problēmas redzējums nereti ir mazliet atšķirīgs gan dažādās pieredzes, gan papildus iegūtu zināšanu dēļ. Turklāt jūsu gadījumā, iespējams, runa ir nevis par hronisku prostatas jeb priekšdziedzera iekaisumu, bet gan par labdabīgu prostatas hiperplāziju (adenomu) jeb priekšdziedzera palielināšanos. Turklāt I. Smiltens neslēpj, ka reizēm pacienti sūdzas par sāpēm priekšdziedzerī, taču lāgā pat nezina prostatas atrašanās vietu. Viņš nešaubās, ka prostatas izraisītas sāpes var būt grūti atšķiramas no cita veida sāpēm, kuru izcelsme ir mazajā iegurnī, bet izstaro uz starpeni, vēdera lejasdaļu, urīnpūsli, oliņām… Runa var būt arī par hronisko iegurņa sāpju sindromu, un tas patiešām ir ļoti grūti ārstējams! Ja urologs netiek galā ar šādām sāpēm, šī ir viena no situācijām, kad nepieciešama kompleksa izmeklēšana un ārstēšana. Problēmas risināšanā var iesaistīt algologu – ārstu, kurš pārzina sāpju veidošanās un pastāvēšanas mehānismu un dažādas ārstēšanas metodes. Bez uzmanības nevar atstāt arī domas par pašnāvību, jo tas var liecināt par slimnieka depresīvu stāvokli. Vairāku vizīšu laikā ārsts šo pašsajūtu var novērtēt un pat konstatēt, vai tai pamatā nav hroniskais iegurņa sāpju sindroms. Tad ārstēšana notiek ne tikai ar antibiotiskajiem un pretsāpju līdzekļiem, bet arī piesaistot psihoterapeitu (strādā ar cilvēka emocijām, sajūtām un prātu, neiedziļinoties bioķīmiskos procesos) vai, ja nepieciešams, psihiatru (uzstāda diagnozes, nosaka ārstēšanu, izraksta medikamentus un strādā arī ar cilvēkiem, kuriem ir depresijas pazīmes, domas par pašnāvību, paranoiskas bailes, ilgstošs bezmiegs).
