Tas pārsteidza zinātniekus! Marss varētu būt milzu straumju dzinējspēks Zemes okeānu dziļākajos slāņos 12
Jaunajā pētījumā atklāts, ka Marss varētu būt milzu straumju dzinējspēks Zemes okeānu dziļākajos slāņos. Otra Zemei tuvākā planēta Marss atrodas aptuveni 228 miljonu kilometru attālumā no Zemes, taču, neskatoties uz visai iespaidīgo attālumu, sarkanā planēta būtiski ietekmē mūsu okeānus, radot milzu straumes to dziļākajos slāņos, tā liecina jauns pētījums, vēstīja ASV medijs “CNN“.
Zinātnieki ir izanalizējuši nogulsnes, kas pēdējā pusgadsimta laikā iegūtas no simtiem dziļurbumiem, rodot iespēju ielūkoties miljoniem gadu senā pagātnē ar nolūku labāk izprast dziļūdens okeānu straumju spēku. Un tas, ko viņi ir atklāja, viņus patiesi pārsteidza.
Žurnālā “Nature Communications” publicētais pētījums apliecina, ka okeānu dziļūdens straumes 2,4 miljonus gadu ilgos klimatiskajos ciklos ir gan vājinājušās, gan atkal pastiprinājušās.
Pētījuma līdzautore, Sidnejas Universitātes sedimentoloģe Adriana Dutkeviča (Adriana Dutkiewicz) sacīja, ka zinātnieki negaidīti atklājuši šos dabiskos ciklus un tos var izskaidrot tikai vienā veidā: “Tie ir saistīti ar Marsa un Zemes mijiedarbības cikliem, abām panētām apriņķojot Sauli,” viņa teica paziņojumā. Autori apgalvo, ka šis ir pirmais pētījums, kurā šāda planētu mijiedarbība ir konstatēta.
Abas planētas viena otru ietekmē ar tā sauktās rezonanses palīdzību, kas izpaužas kā divu orbītā riņķojošu ķermeņu savstarpēja gravitācijas iedarbība, kas dažkārt tiek raksturota kā sava veida orbītu harmonizācija starp attālām planētām. Šī mijiedarbība maina to orbītu formu, ietekmējot to, cik tuvu tās savās orbītās viena no otras atrodas, kā arī to attālumu no Saules.
Zemes gadījumā šī mijiedarbība ar Marsu izpaužas kā periodi, kad Saules enerģija palielinās Zemei atrodoties tuvāk Saulei, – un mums tas nozīmē siltāku klimatu, un šie siltākie klimatiskie cikli korelē ar spēcīgākām okeānu straumēm, tā secināts ziņojumā, raksta “CNN”.
Lai gan šie 2,4 miljonus gadu ilgie cikli ietekmē sasilšanu un okeāna straumes uz Zemes, tie ir dabiski klimata cikli un nav saistīti ar straujo globālo sasilšanu, ko mēs varam novērot šobrīd un, kuru rada cilvēki konstanti turpinot emitēt planētas atmosfēru sasildošas gāzes, teica Sidnejas Universitātes ģeofizikas profesors un pētījuma līdzautors Dītmārs Millers (Dietmar Müller).
Autori apraksta šīs straumes kā “milzu virpuļus”, kas var sasniegt okeāna dzīļu dibenu, tos pamatīgi izārdot un radot lielus nogulumu uzkrājumus, tādus kā sniega kupenas.
Zinātniekiem bija iespēja fiksēt šos spēcīgos virpuļus, izmantojot “pārrāvumus” viņu analizēto nogulumu dziļākajos slāņos. Dziļūdens nogulumi mierīgos apstākļos veidojas nepārtrauktos slāņos, bet spēcīgas okeāna straumes to izjauc, atstājot redzamu nospiedumu to iekšpusē.
Līdz šim no satelītiem iegūtajiem datiem mēs varējām izanalizēt tikai okeāna straumju cirkulācijas izmaiņu datus par dažām pēdējām desmitgadēm, bet šo nogulumu sastāvu izpēte mums palīdz veidot priekšstatu par pagātni miljoniem gadu atpakaļ, un ir ļoti noderīgi, lai izprastu straumju cirkulācijas izmaiņas siltāka klimata apstākļos, tā Millers sacīja “CNN”.
Ja cilvēka izraisītā globālā sasilšana turpināsies pašreizējā trajektorijā, Millers teica, ka “šis efekts vēl ilgu laiku aizēnos visus pārējos procesus”. Millers uzsvēra: “Taču ģeoloģiskie dati joprojām sniedz mums vērtīgu ieskatu par to, kā okeāni darbojas siltāka klimata apstākļos”.
Pētījuma autori uzskata, ka šie virpuļi varētu pat palīdzēt mazināt iespējamo Atlantijas meridionālās virpuļcirkulācijas (AMOC) – būtiskas okeāna cirkulācijas, kas darbojas kā milzīga konveijera lente, kas transportē silto ūdeni no tropiem uz tālo Atlantijas okeāna ziemeļu daļu – sarukuma ietekmi.
Zinātnieki arvien biežāk pauž savu satraukumu par šīs planētai kritiski svarīgā okeāna straumju sistēmas veselību. Pastāv bažas, ka ir parādījušās pirmās pazīmes, kas liecina, ka šī sistēma atrodas uz sabrukuma robežas, jo visaptveroša globālā sasilšana sasilda okeāna ūdeņus un kūstot ledum, tiek izjaukts arī trauslais okeānu ūdeņu siltuma un sāls līdzsvars, kas savukārt lielā mērā nosaka AMOC spēku.
Apvienotās Karalistes Nacionālā okeanogrāfijas centra (National Oceanography Centre) Jūras sistēmu modelēšanas nodaļas vadītājs Džoels Hirši (Joel Hirschi), kurš gan šajā pētījumā nav iesaistīts, pastāstīja, ka pētījumā konstatētais 2,4 miljonu gadu cikla pastāvēšanas fakts ir ievērības cienīgs. Viņš piebilda, ka metodoloģija ir pamatota, un mūsu Zemes saikne ar Marsu ir iespējama. Taču, kā viņš sacīja “CNN”, tad “ierosinātā saikne ar okeāna straumju cirkulāciju ir spekulatīva, un apgalvojumi, ka dziļūdens okeāna cirkulācija varētu būt spēcīgāka siltākā klimatā, patlaban nav visai pārliecinoši”.
Satelītu novērojumi liecina, ka pēdējās desmitgadēs šīs straume ir kļuvušas aktīvākas, taču straumes ne vienmēr sniedzas līdz pat okeāna dibenam, un tas nozīmē vien to, ka tās nespēj novērst nogulšņu uzkrāšanos.
Joprojām nav precīzi skaidrs, kā dažādi procesi, kas ietekmē dziļūdens straumes un jūras dzīvi, norisināsies nākotnē, teikts pētījuma autoru paziņojumā, taču viņi cer, ka šis jaunais pētījums palīdzēs labāk modelēt zemes nākotnes klimata.
AMOC kolapsei būtu katastrofālas sekas klimata jomā, tostarp temperatūra dažviet strauji pazeminātos, bet citviet paaugstinātos.
“Mūsu darbs neko nepasaka par to, kas var vai nevar notikt ar AMOC,” teica Millers. “Mēs drīzāk pieņemam to, ka pat tad, ja AMOC darbība tiktu pilnībā pārtraukta, okeānā joprojām varētu notikt citi procesi, kas sajauc okeāna ūdeņus, lai gan to ietekme uz pasaules klimatu varētu būt pavisam citādāka.”
Pastāv bažas, ka AMOC darbības pārtraukšanās nozīmētu to, ka ar skābekli bagātie virsējā slāņa ūdeņi vairs nesajauktos ar dziļākiem ūdeņiem, kas novestu pie „stāvoša” okeāna, kurā praktiski nav dzīvības. “Mūsu iegūtie ezultāti liecina, ka intensīvāka dziļūdens straumju kustība nākotnes prognozētajā siltākajā pasaulē varētu novērst šādu okeāna stagnāciju,” teica Millers.
