Anda Līce: Par morāli jādomā tikpat daudz kā par valsts aizsardzības lietām 25
Vienrīt, iekāpusi vietējā autobusā un redzot, ka brīvu sēdvietu nav, es stāvēju kājās iepretī sēdošam jaunietim. Mūsu skatieni sastapās, jaunais cilvēks novērsās un turpināja sēdēt. Vēl kāds izlikās, ka ir iesnaudies. Man šķita, viņi tobrīd domāja: “Ko tādas tantes dauzās apkārt, nevarēja sēdēt mājās?” Diemžēl man pietrūka dūšas viņus uzrunāt – šī bija viena no tām paradoksālajām situācijām, kad jākaunas otra cilvēka vietā.
Katrai paaudzei nākas ģimenē, skolā un sabiedrībā visu iemācīties no jauna. Tiklīdz izkrīt kāda no šīm sistēmām, sākas sarežģījumi. Ņemot vērā to, ka Izglītības ministrija gadiem ilgi mokās ar izglītības reformām kā govs ar sakām un reformām joprojām neredz gala, ētikas normu skaidrošanai skolās, šķiet, tiek atvēlēts visai maz vērības. Tikmēr ir izaugušas reformētāju paaudzes, kurām pašām jau ir robi smalkajā attiecību kultūrā. Velti cerēt, ka par savstarpējo cieņu runā daudzās sociāli nelabvēlīgajās ģimenēs, kuras tieši cieņas un atbildības trūkuma dēļ par tādām ir kļuvušas. Laikā, kad viss ir relatīvs, kupli sazēlušais individuālisms jau pats par sevi nepieļauj personas ierobežojumus. Un tā mēs nikni minamies uz nākotni kā velosipēdisti pa izdangātu lauku ceļu un esam sasnieguši patiešām kliedzošu sociālo nevienlīdzību, kurai ir vistiešākais sakars ar morāli. Tas vairo skaudību, bailes un naidu un dialogu starp tautu un varu padara neiespējamu.
Visiem pienāk tas negribētais laiks, kad iet mazumā spēki un veselība, sarūk iespējas darba tirgū, pastiprinās nevajadzīguma sajūta, un cilvēks sāk īpaši saasināti uztvert attieksmi pret sevi. No tribīnēm skanošās runas par cilvēku kā augstāko vērtību tad izklausās kā zaimi. Vai tas nav necilvēcīgi, ka vienus un tos pašus izmeklējumus dakteris par pilnu cenu vieniem veic nākamajā dienā, kamēr citiem, kuriem naudas nav, rindā ir jāgaida vairāki mēneši? Un ne jau visi sagaida.
Šais laikos kaunināt kādu par ne visai krietnu rīcību skaitās politnekorekti un dažkārt ir pat bīstami. Taču morāles jautājumi skar pilnīgi visus sabiedrības locekļus, un par tiem jādomā tikpat nopietni kā par valsts aizsardzības lietām. Ir jāmeklē veids, kā uzrunāt tos, kuri, kaut arī viņiem negribētais laiks vēl ir tālu, jau šodien varētu rīkoties tālredzīgi un, tāpat kā uzkrājam pensiju, kādā sirds stūrītī krāt arī tās lietas, kas piederas cilvēcībai. Vecums ir labs skolotājs. Jāteic gan, ne tik daudz pašam, cik citiem.
