“Jūs tak esat tas nēģerītis, kas runā latviski!” Saku: “Jā, kundze!” Saruna ar Džordžu Stīlu par latviešiem un rasismu 69
Ligita Kovtuna, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar Latvijas un ASV pavalstnieku Džordžu Stīlu par latviešiem un rasismu.
Tu taču zini, ka Latvijā tevi sauc par Džordžiņu?
Dž. Stīls: Jā, tā mani jau Amerikā uzrunāja mana tolaiku draudzene, tagad sieva Ulla. Zinu, ka latviešiem patīk deminutīvi, mīļvārdiņi. Tajos jūs saucat cilvēkus, kas jums ir tuvi. Tas man ir svarīgāk nekā uzruna – jūs.
Pirms gadiem desmit mani Rīgā uz ielas uzrunāja kāds cilvēks, kurš teica: “Varbūt jūs esat “mūsējais”, bet nekad nekļūsiet “savējais”.”
Es daudz par to esmu domājis un diskutējis.
Vieni saka – “savējais” ir tuvāk, citi – “mūsējais”. Manas latviešu valodas zināšanas tomēr nav tik dziļas, lai saklausītu smalkas nianses. Domāju, šis cilvēks īstenībā gribēja pateikt, ka es vienmēr palikšu “savā vietā” Latvijas sabiedrībā.
“Latvijas Avīzes” komentētājs Juris Lorencs nesen pauda uzskatu, ka latviešiem “savējais” ir ikviens, kurš iemācījies un runā latviešu valodā neatkarīgi no ādas krāsas vai etniskās piederības. Varu tikai piekrist – man arī ir svarīgi, lai cilvēks, kas dzīvo manā zemē, runātu manas valsts valodā. Vai tevi aizskar, ka Latvijā lieto vārdu “nēģeris”? Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa darbos tiek lietots arī “moris”…
Oi! Mūsu sarunai par šo tēmu nebūs tik daudz laika… Kad es mācījos latviešu valodu, vārdnīcā lasīju: nēģeris – nigro vai negro.
Nesaprotu, kā viens vārds var nozīmēt gan vienu, gan otru, lai gan latviešu valodā ir gan “lasīt grāmatu”, gan “lasīt ogas”. Lai būtu!
Bet tagad izstāstīšu tev kādu situāciju Rīgas tramvajā.
Stāvu, blakus man sēž un mani apspriež divas kundzes, līdz viena saka: “Jūs tak esat tas nēģerītis, kas runā latviski!” Saku: “Jā, kundze!”
Mirkli vēlāk, kad eju izkāpt, kungs, kas stāv durvīs, nošņāc: “Nēģeris!”… Viss ir atkarīgs no situācijas, no “konteksta”.
Kādā valodā viņš “nošņāca”?
Saprotu, ko tu domā! Atbildēšu – nicinošas piezīmes esmu saņēmis kā latviešu, tā krievu valodā vienlīdz.
Man vispār ir grūti saprast, kāpēc, runājot par cilvēku, jāuzsver, ka viņš ir afroamerikānis. Kāpēc saka – “es šodien darbojos kopā ar Jāni” un “es šodien darbojos kopā ar nēģeri” – nevis Džordžu?!
Raugi saprast – mums Latvijā nēģeris vienmēr bijis kaut kas eksotisks…
Lūdzu, vairāk nekad nelieto vārdu eksotisks, runājot par cilvēku! Auglis var būt eksotisks, dzīvnieks…
Bet man tomēr šķiet nepareizi, ka no latviešu valodas jāizslēdz vārds “nēģeris”, kuram mūsu valodas semantikā nav ne mazākās sliktās pieskaņas. Esmu jautājusi Amerikas latviešiem – kā tad tagad lai saucam Ravēla “Nēģeru rapsodiju”, un neviens man neko jēdzīgu nav atbildējis. No bērnības atceros, ka klausījos skaņuplati ar “Nēģeru šūpuļdziesmu” – “Ak, mans bērniņ, mans mazais nēģerpuisīt…”
Atzīšos, biju sapratis, ka Amerikā rasisma jautājumi ir daudzmaz atrisināti, ka problēmas starp “melnajiem” un “baltajiem” aizgājušas līdz ar tiem laikiem, kad plosījās kukluksklans…
Šīs problēmas bija pierimušas laikā, kad astoņus gadus Amerikas prezidents bija Baraks Obama.
Tagad tās atkal aktualizējas. Rasisma izpausmes ir slēptas, tāpēc arī tās nepamani. Turklāt – tās “izlaida” ne jau jauni cilvēki, bet vecākās paaudzes, arī tie, kas mūsu vecumā.
Esmu dzimis 1959. gadā. Un ko tas nozīmē? Vien to, ka šīs problēmas ir vienkārši snaudušas!
Šobrīd lasu Mišelas Obamas autobiogrāfisko grāmatu, un arī tajā izlasu, kādas problēmas bijušas viņas ceļā uz spožo karjeru. Kā tev gāja?
Mans stāsts ir diezgan labs, bet skumjš. Bet es neesmu nekāds upuris, nē!
Mani audzināja mamma viena pati, uzaugu nabadzīgā melno rajonā, īstenībā geto, bijām nabadzīgi, dzīvojām galvenokārt no valdības pabalstiem. Bet pretī mūsu mājai bija katoļu baznīca un skola, kurā es gāju.
Mamma ļoti daudz strādāja, lai varētu par to samaksāt. Bet es slikti mācījos. Biju nolēmis kļūt par priesteri, vienu gadu nomācījos katoļu seminārā, bet arī tur man negāja labi, jo… vienkārši slikti mācījos.
Pārgāju uz vidusskolu tai pašā Klīvlendā, kur arī tiku vien līdz otrajam semestrim. Teikšu godīgi, pats vien biju vainīgs, ka nemācījos kā pienākas.
Nu, tas, ka pusaugu puikas slikti mācās, tiešām nav atkarīgs no ādas krāsas. Bet ko tu izmācījies, ar ko tu pelni naudu?
Latvijā esmu privātskolotājs – mācu angļu valodu.
Un dziedi Latvijas spēcīgākajā vīru korī “Gaudeamus” pie Ivara Cinkusa. Jūs, melnādainie, jau nevarat iztikt bez dziedāšanas un dejošanas – gluži tāpat kā latvieši, vai ne? Amerikas latviešu blūzmenis Teo Lilienfelds savulaik uz manu jautājumu, kā tas sanāk, ka latvieši tik labi izpilda blūzu, kas taču ir raksturīga melnādaino mūzikai, atbildēja: “Tāpēc, ka mums ir kopīgas ciešanas!” To viņš teica pēc Latvijas Okupācijas muzeja apmeklējuma.
Atceros, kā Klīvlandā ar Ullu skatījāmies Dziesmu svētku ierakstus – man bija mute vaļā! Ko tādu redzēju pirmo reizi mūžā un teicu – kā es gribētu tur nokļūt!
Tas bija 1993. gads, un tas nemaz nelikās tik reāli. Bet esmu jau piedalījies piecos Dziesmu svētkos! Korī “Gaudeamus” dziedu jau 21. sezonu, un tas tikai pateicoties Ivara neatlaidībai.
Kad uzzināju, kas tas par kori, pavisam nobijos no tā augstā līmeņa. Bet Ivars ņēma un ievilka. (Starp citu – Ivars Džordžu arī “nokristījis” vārdā Juris Tērauds. – L. K.)
Klīvlanda jau ir tāds bagātīgs latviešu kultūras centrs, kur ir spēcīgas teātra, dziedāšanas un dejošanas tradīcijas, spēcīga koncertapvienība. Vai tur arī iesaistījies?
Nē, bet satiku daudzus ļoti sirsnīgus latviešus, īpaši atceros Maiju Grendzi un viņas ģimeni. Un satiku arī “nedraudzīgus”, kas man nedeva roku. Draudzīgie par to teica: “Džordž, tā ir ar dažiem latviešiem!”
Vēlos uzsvērt – “dažiem”. Man ir nepatīkami dzirdēt pēdējā laikā Latvijā bieži izskanējušo apgalvojumu, ka latvieši ir rasisti. Piemēram, ārvalstu studenti saskaroties ar rasismu Latvijā. Tā taču nedrīkst vispārināt!
Nesen piedalījos tiešsaistes konferencē, ko rīkoja partija “Attīstībai/Par”, kuru es atbalstu. Tad sekoja komentāri, diemžēl – naidīgi.
Es nedrīkstot runāt par rasismu Latvijā, jo tumšādaino cilvēku te neesot tik daudz, lai par to runātu. Vēl vairāk – lai es izbeidzot meklēt rasismu Latvijā un nemēģināt to iedvest.
Tu gribi teikt: “Džordž, nav rasisma, jo es neesmu rasiste!” Es tev atbildēšu – un tomēr ir.
Labā vēsts katrā ziņā ir tā, ka mēs par to runājam, ka dzīvojam līdzi tam, kas notiek tavā dzimtenē, neraugoties uz gana sarežģīto etniskās sadzīvošanas pieredzi savā zemē. Piebildīšu, ka tu taču esi Latvijas pavalstnieks.
Esmu dubultpavalstnieks, 2017. gadā naturalizācijas ceļā ieguvu Latvijas pavalstniecību.
Televīzijas intervijā tu teici rūgtus vārdus: “Amerikāņu sapnis nav par mums!”
Jā, mans sarūgtinājums ir ļoti, ļoti liels, mēs, afroamerikāņi, taču esam nozīmīga Amerikas iedzīvotāju daļa. Ir briesmīgas šīs dedzināšanas, demolēšanas, protesti, kuros iesaistās arī krimināli elementi, neskatoties uz to, vai viņi melni vai balti.
Bet te labā vēsts ir tā, ka kustībā pret rasismu, kas jau pārgājusi Amerikas robežas, iesaistās tik daudz balto, tik daudz jaunu cilvēku. Viņi ir ieraudzījuši to, ko iepriekš neredzēja.
Kāda ir izeja?
Manuprāt, pirmām kārtām ir vajadzīgs spēcīgs, inteliģents līderis, kā pagājušā gadsimta 50.–60. gados bija Martins Luters Kings, kā 27 gadu garumā bija Nelsons Mandela.
Viņi bija augsti intelektuāli cilvēki, kas rādīja pareizo ceļu šai cīņā, izslēdzot atriebību. Ir jābūt augstām garīgām vērtībām, lai stātos priekšgalā. Šobrīd tāda līdera diemžēl nav.
Nēģeris, melnais, afroamerikānis?
“Latvijas Avīzē” jau 2017. gadā lasītāja jautāja, kā Latvijā sarunvalodā saukt cilvēku, kuram ir tumša ādas krāsa un kurš pārstāv Āfrikas kontinentu, un vai vārdu “nēģeris” nevar lietot?
Latviešu valodas aģentūras konsultāciju daļas galvenā lingviste Dite Liepa toreiz “Latvijas Avīzē” skaidroja: “Latviešu literārās valodas vārdnīcā teikts, ka nēģeri ir “Centrālās Āfrikas, Dienvidāfrikas un Rietumāfrikas pamatiedzīvotāji, kas veido negroīdās rases galveno daļu. // Amerikas iedzīvotāji, kas cēlušies no šiem Āfrikas pamatiedzīvotājiem, kuri tika ievesti Amerikā no 16. līdz 19. gadsimtam”.
Vārds iekļauts arī Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā: “nēģeri – negroīdās rases pārstāvji – Centrālās Āfrikas, Dienvidāfrikas un Rietumāfrikas pamatiedzīvotāji; melnādainie citu valstu iedzīvotāji, kuri senatnē cēlušies no šiem iedzīvotājiem”.
Cilme: no spāņu “negro”, kam pamatā latīņu “niger” – melns. Savukārt angļu-latviešu valodas vārdnīcā vārds “nigger” – melnais, melnādainais – ir ar piebildi, ka “nigger” ir nievājošs vārds.
Kā redzams no vārdnīcu skaidrojuma, latviešu valodā vārdam “nēģeris” negatīvas (konkrētā gadījumā – nievājošas) nozīmes nav.
Negatīvais uzslāņojums pie mums ienācis ar angļu valodas starpniecību.
Mūsdienās latviešu valoda nav izolēta no citvalodu kontaktiem un ietekmes (īpaši – angļu), turklāt, pieaugot tulkojumvalodas ietekmei un nozīmei, nevaram izlikties, ka nezinām šī vārda nozīmi angļu valodā, vai apzināti ignorēt to.”
Ko likt vārda “nēģeris” vietā? Lingviste atsaucās uz citvalstu pieredzi un uz Edinburgas universitātes profesora Džona Ē. Džozefa skaidrojumu.
ASV ziemeļu daļā 20. gs. 60. gadu sākumā “black” (melnais) bija aizskarošs lamuvārds, vecāki ļaudis un strādnieku šķiras pārstāvji lietoja terminu “coloured people”.
Jaunāki ļaudis un vidusšķira lietoja “negro” (nēģeris), bet šis vārds arī daudzos izraisīja neveiklības sajūtu, jo tas bija tas pats kas “nigger”. Vēlāk atkal sāka lietot “black”, bet “coloured” dažos gados kļuva par rasistisku apzīmējumu.
20. gs. 70. gados sāk lietot “Afro American” (afroamerikāņi), vēl pēc kāda laika parādījās moderns termins “person of colouor” – cilvēks ar citu ādas krāsu.
Pašlaik daudziem Amerikas tumšādainajiem iedzīvotājiem nepatīk apzīmējums “Afro American” (afroamerikāņi), jo jaunā paaudze vairs sevi neuzskata par ienācējiem no Āfrikas jeb afrikāņiem, bet gan amerikāņiem, kuri Amerikā dzimuši vairākās paaudzēs.
Tāpēc vispārpieņemti ir lietot vārdu “black” (melnais).
