“Tas nebūs pasaules gals.” Saruna ar Nacionālā teātra aktrisi Janu Ļisovu 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien Nacionālajā teātrī pirmizrāde ungāru dramaturģes Katas Vēberes lugai “Sievietes daļas” Ināras Sluckas režijā. Vecmātes lomas atveidotājai aktrisei JANAI ĻISOVAI šis ir ceturtais aktierdarbs Nacionālajā teātrī, taču aktrise skatītājiem pazīstama jau sen – viņa strādājusi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, Ģertrūdes ielas teātrī, teātrī “Kvadrifrons”, Rēzeknes teātrī “Joriks” un vēl citos.
Luga “Sievietes daļas” ir mūsdienu ģimenes drāma, ko iedvesmojis pārdzīvojums dramaturģes pašas dzīvē. Sievietes “daļas” ir arī sociālās lomas – šajā izrādē sieviete ir mīļākā, sieva, meita, māsa, māte, māsīca, svaine, vecāmāte, labākais draugs un arī konkurente. Luga tiek izspēlēta pie ģimenes pusdienu galda, un šī kopā sanākšana it kā caur palielināmo stiklu parāda mūsdienu sabiedrības problēmas un iekšējos konfliktus. Lugai ir negaidīts ievads, un galvenās varones pārdzīvotais kļūst par impulsu tam, lai tuvinieki beidzot sāktu runāt par būtisko, meklētu ceļu cits pie cita. Starp citu – platformā “Netflix” skatāma 2021. gadā uzņemtā filma “Pieces of a Woman”, kuras scenārija autore ir Kata Vēbere un režisors – viņas vīrs Kornēls Mundruco.
– Kā jūs izjūtat lugu “Sievietes daļas”?
J. Ļisova: – Sievietes pamats ir pati sieviete, šajā izrādē manis atveidotā vecmāte ir balsts, kas sievietei palīdz ļoti svarīgā dzīves brīdī. Ja laiku no bērniņa ieņemšanas brīža līdz nākšanai pasaulē varētu nosaukt par puzli, tad vecmāte ir diezgan svarīga tā sastāvdaļa. Stāsts gan nav par vecmāti, bet viņa tajā ieņem būtisku lomu. Bet tā ir tikai daļa no šā kopīgā stāsta.
Izrādē jūtos ļoti labi, stabili, bet atbildīgi, turklāt īpaši piedomāju, ka izrādi skatīsies gan māmiņas, kuras ir personīgi piedzīvojušas līdzīgu pieredzi, par kuru tiek stāstīts izrādē, gan arī vecmātes. Man ir būtiska atbildība pret vecmātes profesijas pārstāvēm, jo uz skatuves pārstāvu, ja tā varētu teikt, visu mediķu cilti. Protams, gatavojoties šai lomai, centos iegūt visu nepieciešamo informāciju, lai zinātu, kā un kurā brīdī mediķis reaģē, lai tas nebūtu tikai uz emocijām balstīts tēls. Vēlējos panākt, lai mana darbība būtu racionāla, loģiska un profesionāla. Domājot par šo lomu, arī sajūtu it kā neredzamu pamatu – mana mamma bija mediķis, māsa ir mediķis, savulaik arī man pašai diezgan labi padevās anatomija un ķīmija.
– Mūsdienu teātris mēdz turpināt vai pat aizsāk sabiedrībā aktuālas sarunas, mākslas darbi palīdz izdzīvot būtiskas pieredzes.
– Piekrītu, tas ir veids, kā, neuzspiežot no malas, uzburt ainu, par kuru skatītājs un sabiedrība var padomāt. Tās ir izrādes, kuras nav par kaut ko abstraktu, bet par to, kur un kas esam, un kā ar to sadzīvojam. Tas nav didaktiski, skatītājam tiek doti vairāki viedokļi, un tad var piekrist vai izdomāt vēl kādu citu, trešo variantu. Domāju, ka diskusijas izraisīs arī tēma, kurai pieskaramies izrādē “Sievietes daļas”. Lugā ir laba dramaturģija un situācija nav viennozīmīgi attainota. Tā ir tēma, ko sabiedrība īpaši nepiemin, un to skaļi izrunāt būs vērtīgi gan aktieriem, gan skatītājiem. Domāju, ka mums Latvijā ir ļoti plašs problēmu un jautājumu spektrs, kurus ar teātra palīdzību varētu atainot un risināt. Mums vēl ir daudz jārunā vienam ar otru, citās valstīs, kur ikdienā sabiedrība pati ir brīvāka runāt par dažādām tēmām, arī uz skatuves pieeja ir veselīgāka un brīvāka.
– Viena no būtiskām izrādēm, kuras ar skatītāju runā par svarīgām problēmām, ir Ģertrūdes ielas teātra iestudējums “Taņas dzimšanas diena”, kurā piedalāties.
– Domāju, ka katrai paaudzei, protams, ir savas traumas, ko risināt, bet padomju rēgs un traumas nākamās paaudzes skars arvien mazāk, viņos šīs tēmas nekā nerezonēs, un viņi vienkārši dzīvos savu mierīgo dzīvi. Iestudējums parāda – lai domātu par nopietnām, sarežģītām, sāpīgām lietām, nav obligāti jācieš, mēs varam mierīgi atcerēties Latviju 20. gadsimtā un pārrunāt, kā patlaban dzīvojam. Izrādes ļoti svarīga sastāvdaļa ir skatītājs ar savu stāstu.
– 2020. gadā vienā no pašām pirmajām tiešsaistes izrādēm biju mājās un skatījos “Taņas dzimšanas dienu”. Mājsēdes laikā likās īpaši būtiski kontaktēties ar aktieriem, mākslu – citu dzīvi, tas pandēmijas sirealitātei piešķīra it kā realitātes daļu.
– Priecājos, ka tā nebija tikai “kosmosa sildīšana”! Lēmums mēģināt pāriet tiešsaistes formā bija kā izmisuma solis, tikko bija sākusies pandēmija, pirmais vilnis… Domājām, kas notiek, ko varētu darīt, vēlējāmies kaut kādu saskari ar realitāti, pašiem sev radīt zināmu labsajūtu – ka esam tonusā un turpinām spēlēt. Patiesībā – tajā brīdī pat mazāk domājām par skatītājiem, domājām, kā pašiem izglābties, kaut ko darīt. Man ir prieks, ka daudziem skatītājiem šī izrāde un arī tiešsaistes formāts bija vajadzīgs, pat negaidījām, ka spēlēsim tik daudzas reizes. “Taņas dzimšanas dienu” tiešsaistē spēlējām arī skolām, vidusskolu klasēm.
Lugas formāts bija ļoti pateicīgs, jo jau pašā pamatā izrāde ir interaktīva, arī klātienē skatītājs nav otrpus bortam, viņš ir kopā ar mums uz tā saucamā spēles laukuma, pie galda sēžam mēs visi – aktieri un skatītāji blakus, komunicējam. Un izrādām, izrunājam savu attieksmi – tieši tādu, kāda tā ir.
Virtuālajā vidē ir grūtāk piesaistīt skatītāja uzmanību, domāju, ka izrādes veiksmes atslēga bija regulāra skatītāju iesaistīšana, viņiem bija interesanti.
– Jūs piedalāties Rēzeknes teātra “Joriks” izrādē “Mans kaimiņš ebrejs”. Vai arī tur notiek dialogs ar skatītāju?
– Rēzeknes izrādē ir desmit pieturas punkti pilsētvidē, kuros notiek darbība, dažos no tiem ir tiešā komunikācija – piemēram, Tirgus laukumā skatītājiem tiek piedāvāts gan kaut ko uzēst, iedzert, paturēt kaut ko rokā, paņemt līdzi. Iestudējumā izmantoti dažādi paņēmieni – ainas, kas vērojamas no malas, interakcija.
– Kāds spēles veids jums pašai ir tuvāks – teātris ar skatītāja iesaistīšanos vai tad, kad esat uz skatuves un skatītājs ir nezināms un tumsā?
– Noteikti vērts izmēģināt gan tādu, gan tādu spēli. Tomēr man laikam gan interesantāk spēlēt tādu lugu un stāstu, kuram skatītājs seko līdzi no malas. Tie ir cita veida uzdevumi, un tos interesanti risināt pašam aktierim. Man tuvākas iestudētas lugas, tad ar katru reizi eju aizvien dziļāk tēlā, to papildinu. Man ir būtiski, ka ir noteikti noteikumi – es un partneris zinām viens otru un kāds stāsts mums jāizstāsta. Kad izrādē piedalās arī skatītājs, aktierim jābūt gatavam improvizācijai. “Taņas dzimšanas dienas” gadījumā gan ir ļoti stabils partneris – režisors Mārtiņš Eihe. Es zinu, lai kāds būtu skatītājs un lai kādā ceļā šī interakcija ievirzītos, režisors atradīs risinājumu visās situācijās. Laikam gan es viena pati nedotos tādā interaktīvā spēlē – to varu darīt tikai ar ļoti drošiem partneriem.
– Kā jūs nonācāt Nacionālajā teātrī?
– Nacionālajā teātrī nonācu 2019. gada rudenī ar režisora Valtera Sīļa izrādi “Finladizācija”. Toreiz viņš meklēja lomai aktrisi, kas ļoti labi pārvalda gan latviešu, gan krievu valodu, bija jāspēlē tulce, kas runā abās valodās. Valters uzrunāja mani un vēlāk turpināja piedāvāt sadarbību, kā ārštata aktrise piedalījos izrādē “Riests”, kura piedzīvoja slēgto pirmizrādi pagājušā gada februārī. Pirms tam, maijā, ielēcu režisora Elmāra Seņkova izrādē “Sapnis vasaras naktī”, jo galvenās lomas Helēnas atveidotājai aktrisei Laurai Siliņai bija kājas trauma, toreiz bija pavisam maz laika sagatavoties – tikai mēnesis. Manā kontā bija trīs repertuāra izrādes, biju nokļuvusi teātra mākslinieciskā vadības, režisora un direktora redzeslokā, viņi bija pieredzējuši, ko un kā es daru. Nacionālais teātris nu ir mana oficiālā darbavieta, bet vēl turpinu strādāt arī visās citās izrādēs, kā līdz šim.
Vienlaikus tomēr mēģinu paturēt galvā sajūtu, ka arī, ja kāds atsaka – tas noteikti nav pasaules gals. Toreiz, kad tikko biju pabeigusi Krievu teātra kursu Kultūras akadēmijā, mūs, piecus kursabiedrus, nepaņēma štatā, un tobrīd domāju: ko tagad darīt, tikko esmu beigusi, un mūs nepaņem. Mana pieredze pierāda, ka nepazudu, turpināju strādāt, un tas pat bija vērtīgāk, tas bija labāks likteņa pagrieziens, jo deva iespēju strādāt neatkarīgajā lauciņā un attīstīt sevi kā aktrisi. Mana pieredze rāda, ka nevajag kaut kam ļoti pieķerties, vienmēr apziņā jāpatur, ka kāds var pateikt – nē. Un tas nebūs pasaules gals, jo vienmēr tiksi galā. Ir jābūt veselīgai pašapziņai un uzticībai saviem spēkiem.
– Kā jūs raksturotu teātrus, kuros esat strādājusi?
– Krievu teātris noteikti ir manas mājas, varētu pat teikt – šūpulis. Krievu teātris mani pieņēma, uzņēma, izaudzināja. Tās noteikti ir ļoti siltas jūtas. Krievu teātra repertuārs ir nedaudz atšķirīgs no latviešu teātriem, turklāt man kā aktrisei ir izaicinoši un interesanti spēlēt krievu valodā, uzturēt to labā līmenī.
Ģertrūdes ielas teātrī, “Kvadrifronā” viennozīmīgi valda vārda, domas un visa cita veida brīvība. Tur, runājot par aktuālām tēmām, kas skar sabiedrību, notiek tāda tāda kā veselīga dauzīšanās uz skatuves. Neatkarīgos teātros ir izteikts komandas gars, itin visus projektā iesaistītos izrādes dalībniekus vieno ideja, visi vienlīdz ieinteresēti, lai darbs izdotos un visi vienlīdzīgi piedalās izrādes tapšanā. Tas varētu būt raksturojošais vārds nevalstiskajiem teātriem – vienotība. Tā ir gluži tāda pati sajūta kā tad, kad tikko pabeidz mācības un ar savu kursu esi kā viena dūre, jūs viens otru jūtiet, runājiet vienā valodā. Strādājot neatkarīgajos teātros, man vienmēr ir bijušas ļoti līdzīgas izjūtas. Jo mazāks kolektīvs, jo ciešāk domubiedri sadarbojas un rezultāts ir noapaļotāks.
Savukārt darbs valsts teātrī ir profesionāls izaicinājums. Tev jāspēlē konkrēta loma, kuru tev iedod, un ir jāpiepilda šī forma. Nevalstiskajā sektora iestudējumos bieži izmanto pašu rakstītu dramaturģiju, aktieris vairāk var izspēlēt pats sevi, savu personību. Valsts teātros jāslīpē profesionālie instrumenti, jāmāk spēlēt tieši tā, kā rakstīts lugā, no dotā jārada precīzs raksturs un tēls. Piemēram, Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” – tur tēli, arī mana Helēna, aprakstīti ļoti konkrēti, un šī forma man jāpiepilda tieši tā, kā autors to uzrakstījis, un tā, kā šo tēla rāmi saredz režisors. Spēja ielikt sevi dažādos rāmjos, formās man liekas gluži kā aktiera kvalitātes zīme.
