Tas nebija Vīgners jeb Kā rodas baumas 0
Pirms kāda laika vīrs iedeva man divas no tīmekļa izdrukātas lapas – krievu kolēģi esot dažus diriģentu dvēseles kliedzienus atsūtījuši. Izlasi, viņš teica, gribu dzirdēt, kā tu smejies. Izdevās – kaut arī lasīšanas brīdī es biju otrā, bet viņš pirmajā stāvā. “Es jums tūdaļ pateikšu, kādas te notis – jūs būsiet ļoti izbrīnīti!”, “Es jūs iekārtošu darbā pazemes pārejā, turklāt pats personiski vienošos ar policistiem un bandītiem, lai tie jūs neaiztiktu. Taču par garāmgājējiem gan negalvoju.”
Tūdaļ pat šos jokus nedaudz piefilēju, izmetu lieko, pamainīju kompozīciju, pierakstīju ievadiņu un nopublicēju “feisbukā”, slēgtā mūzikas mīļotāju klubiņā “Classical Music Stan”. Jautrība klubiņā nerimās vismaz nedēļu.
Kad pie mums viesojās draugs mācītājs, ērģeļbūvētājs un klavierskaņotājs Jānis Kalniņš, parādīju šo “feisbuka” publikāciju arī viņam. Izlasījis, ka fagoti vēl nav mutē paņēmuši, bet tromboni jau beiguši, Jānis apraudājās aiz sajūsmas un lūdza, lai pievienoju viņu klubiņa biedriem, ko es nekavējoties arī izdarīju.
Liels bija mans pārsteigums, dažas dienas vēlāk šos pašus jokus ieraugot klīstam “feisbukā” latviskotus un nelaiķim Leonīdam Vīgneram piedēvētus. Cik nu spēju, iebildu – Vīgners nebija uz mutes kritis, taču svešus jokus gan viņam nevajadzētu piesiet, savējo atliku likām.
Un tad es uz dažām dienām aizmuku no pilsētas. Nekas tā nesekmē atpūtu kā klusums, labs gaiss un slikts internets. Te pēkšņi – telefona zvans. Jānis Kalniņš pagalam satrauktā balsī jautā, vai es esot redzējusi jaunāko “Mājas Viesa” numuru. Neesmu vis, nav man te ne avīžu kioska, ne īsti interneta. Ak, kādas šausmas, Jānis gandrīz vai raud, taču jūtu, ka šoreiz no dusmām un izmisuma. Izrādās, tos krievu diriģentu jociņus, ko es viņam sirds skaidrībā parādīju, viņš ir pārtulkojis latviski un nopublicējis “draugos”. Un tad ar šausmām ieraudzījis, ka viņa tulkojums klīst tīmeklī, nelaiķim Vīgneram pierakstīts. Turklāt šis teksts esot ievietots portālā “nekropole.lv” Leonīda Vīgrena kapelā un visbeidzot nopublicēts arī žurnāla “Mājas Viesis” joku lapā ar atsauci uz portālu dirigents.md.
Nemēģināju iedziļināties, kāpēc krievu portālā šie joki netika pierakstīti nevienam konkrētam māksliniekam, bet pie mums kāds pamanījās piekārt birku nelaiķim, vienkārši ieteicu Jānim nekavējoties uzrakstīt vēstulīti gan portālam nekropole.lv, gan manai mīļajai redakcijai.
Tomēr – nav ļaunuma bez labuma. Nebijis šīs pēdējās publikācijas, kas zina, cik ilgi tie joki vēl būtu klīduši pa tīmekli, apēnojot diriģenta piemiņu. Tagad “Mājas Viesī” ir ievietots precizējums un joku lapas sastādītājs ir atvainojies Vīgnera tuviniekiem un mūsu lasītājiem. Arī portālā “nekropole.lv” šie jociņi vairs nav atrodami.
Diemžēl ne visos orķestros spēlē mūziķi ar nevainojamu dzirdi un nepārspējamu tehniku. Tādēļ diriģentiem nereti nākas norādīt viņiem uz trūkumiem. Pēc iespējas smalki un inteliģenti. Tiem, kas vēl nav paguvuši diriģentu asprātības izlasīt kur citur, piedāvāju tekstiņu pekstiņu, ko pirms neilga laika nopublicēju mūzikas mīļotāju klubiņā. Ar piebildi, ka fotogrāfiju esmu aizņēmusies no drauga pianista virtuālās “sienas”, jo uz draugu diriģentu “sienām” ir atrodamas tikai viņu pašu ģīmetnes, un tas šajā gadījumā nebūtu gluži korekti. Pareizāk sakot – būtu gluži nekorekti.
* Atlikuši vairs tikai trīs mēģinājumi līdz kaunam un negodam!
* Fagoti vēl nav paņēmuši mutē, bet tromboni jau beiguši!
* Un ja kāds nospēlē aplam, galvenais – nekavējoties ar pārmetumu paraudzīties uz kaimiņu.
* Ja jūs vēlreiz tā nospēlēsiet pirmo ciparu, es jūs visus pēc kārtas nogalināšu, aprakšu, nosēdēšu savu termiņu un pēc tam savākšu jaunu orķestri!
* Es jums tūdaļ pateikšu, kādas te notis – jūs būsiet ļoti izbrīnīti!
* Šostakovičam ir daudz nošu, un tās visu laiku mainās.
* Nots zem punktiņa norāda, ka ar to kaut kas ir jādara.
* Te jums nav simfoniskais orķestris – pūlī nenoslēpsies, jāspēlē tīri!
* Čigānu jautrību aptumšo nenospēlējamas trombonu pasāžas.
* Otrais trombon, es jums novēlu, lai jūsu bērēs tā spēlētu!
* Jāspēlē tā, it kā jūs būtu nedaudz iedzēruši un nekur nesteigtos.
* Izliecieties, ka esat mūziķi, nevis kretīni ar dzelzs gabaliem!
* Alti, kur jūs lienat? Un ja vēl kaut kā pieklājīgi, bet te – fa diēzs!
* Sieviešu koris! Dziediet ar smadzenēm!
* Alti! Ļaujiet reiz izpausties savam talantam!
* Sakiet lūdzu, jūs tā spēlējat pēc konservatorijas? Es rīt pat došos turp, nožņaugšu rektoru un pieprasīšu, lai jums atņem diplomu!
* Fagot, atvainojiet – ar kuru vietu jūs izdvesāt šīs skaņas?
* Mēģiniet pūst ārā! Šķiet, mūzikas skolā jums nav paskaidrojuši, kāds ir gaisa plūsmas virziens iemutnī!
* Par tādu solo es būtu gatavs jūs noskūpstīt, žēl, ka sēžat tik tālu! Rīt 10 no rīta gaidu jūs savā kabinetā!
* Jums, mīlulīt, ir tāda sejas izteiksme, it kā starp kājām neko citu kā vien čellu jūs savu mūžu nebūtu turējusi!
* Vai jums nav bail kāpt uz skatuves otrā daļā? Sakiet paldies, ka koncertus apmeklē inteliģence; proletārieši būtu jau pirmajā daļā pielēkuši kājās un sadevuši jums pa muti par tādu spēli!
* Es zinu, ka jūs visi mani ienīstat. Tagad padomājiet, kā pret jums būtu jāizturas man?
* Ar šo dienu es sākšu jūs mācīt mīlēt ja ne mani, tad vismaz mūziku!
* Saksofona vietā jums vajadzētu ņemt motorzāģi. Skaņas tās pašas, bet naudas vairāk!
* Kad pārnāksiet mājās, nododiet savai sievai manu līdzjutību. Kā iespējams gulēt ar tik neritmisku cilvēku!?
* Es jūs iekārtošu darbā pazemes pārejā, turklāt pats personiski vienošos ar policistiem un bandītiem, lai tie jūs neaiztiktu. Taču par garāmgājējiem gan negalvoju.
* Pēc katra šāda koncerta jums jāiet uz baznīcu un jāizsūdz grēki! Un neaizmirstiet dievnamam ziedot!
Pirmavots atrodams šeit.
