Tas nebija gluži racionāls aprēķins, drīzāk dvēseles sauciens! Kā Ainārs varonīgi glābj garāko kroga ēku Latvijā 6
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Centralizācija ir ceļš uz nekurieni,” uzskata metālmākslinieks un uzņēmējs Ainārs Sils, kurš pamatīgi un bez steigas glābj Jaunpiebalgas kroga ēku, kas ir garākā Latvijā (110 m). Tā ir iekāpusi savā trešajā gadu simtā, un pēc saimnieka iniciatīvas vēsturiskā celtne iekļauta valsts aizsargāto pieminekļu sarakstā, kas vēlreiz apliecina tās tiesības pastāvēt.
Ainārs pieder brīvmāksliniekiem, kas jau astoņdesmito gadu beigās sapratuši – jāmeklē lauku mājas! Tā nebija tikai jaunības romantika, bet tālredzīgs solis nākotnei. Toreiz jaunais Ainārs Sils Jaunpiebalgas pusē bija ienācējs, nu jau te iesakņojusies gan ģimene, gan uzņēmums “Sils un Sili”.
Lai arī nosaukums vedina domāt par stādītiem vai izcirstiem mežiem un vērienīgu komercdarbību, patiesībā uzņēmums akcentē pašu svarīgāko – ģimeni – un darbojas “kamerstilā”. Sils ir tēvs, Sili ir dēli, un visi kopā nodarbojas ar metālmākslu. Te, Latvijas garākajā krogā, šobrīd tiek gatavoti Latvijas armijas un Zemessardzes apbalvojumi, tiesnešu amata ķēdes un dažādas nozīmītes, atpazīstamības zīmes un juvelierizstrādājumi – mazi un vidēji darbi, kas dod pamatu zem kājām un glābj arī ēku.
Tikai tāpēc, ka vajadzēja darbnīcu, Aināra uzņēmums to 2015. gadā nopirka izsolē un paralēli uzņēmējdarbībai sāka glābt no bojāejas. Tas nebija gluži racionāls aprēķins, drīzāk dvēseles sauciens – Aināram patīk vecas mājas ar visām to problēmām. Šobrīd par labu dzīvei laukos liek domāt arī politiskā un ekonomiskā situācija.
“Ciematos ap Rīgu, kur smalkās mājas ir sabūvētas no skaidu platēm un laminātiem, spiešanās kopā sabiedrībai ir nāvējoša. Cilvēki, kas tur dzīvo, kļūst ļoti ievainojami, pilnībā atkarīgi no globāliem procesiem. Resursu pieejamība un to cenas ir viens faktors, kara situācija – otrs. Šie cilvēki vairs nav pašpietiekami, ir atkarīgi pēc būtības. Viņi nespēj izdzīvot, ja tiek pārtraukta ūdens padeve, nepieplūst gāze, nedarbojas lielveikals. Ekstremālā situācijā pilsēta ir lamatas.
Pārceļoties uz laukiem pirms trīsdesmit gadiem, es tik globālās kategorijās nedomāju, bija iekšējs aicinājums. Laukos jāskatās, ko var darīt. Visi nevar nodarboties ar lauksaimniecību, jo zemes ir relatīvi maz. Man ir cita izglītība, kurai esmu ļoti pateicīgs. Kur latvietis var likties laukos? Amatniecība ir izcila alternatīva, savs arods, sava maize.
Tieši tāpēc kļuvu par kroga ēkas īpašnieku, lai varētu strādāt! 20 000 eiro bija maksimums, ko varēju atļauties ēkas iegādei, par to arī saņēmu namu ar visām problēmām pūrā. Tas piederēja Patērētāju biedrībai, kas veiksmīgi piebeidza restorānu “Sēnīte” un daudzus lauku veikalus, ar kuriem bija noklāta visa Latvija. Īpašums bija nolaists, saņēmu arī visu atlikušo padomju eksotiku, ieskaitot savu “maskačku” – istabiņas, ko apdzīvoja grādīgo dzērienu cienītāji. Paldies pašvaldībai, kas tomēr atrada, kur viņus izmitināt.”
Tā sākās kroga ēku jaunā dzīve – ar saimnieku, kas raksta projektus, stutē mūrus, izgatavo medaļas, lāpa jumtus un dara to visu acu priekšā, ciema pašā centrā un valodās. Mūsdienu praktiskais latvietis būtu uzcēlis angāru no “sviestmaižu paneļiem” un mierīgi koncentrējies uz peļņu. Pagātnes mantojums daudziem šķiet vienas ligas un galvassāpes! Taču tas nav Aināra Sila gadījums, jo viņu ar pagātnes mantojumu saista dzīves filozofija. Viņam patīk saskarsme ar citu laiku un citādu domāšanu, kad patērētāja dzīvesstils vēl nebija kļuvis tik uzkrītoši dominējošs.
Kultūrslāņos iegrimusi
Pārņemot ēku, saimnieks uzreiz sagatavojis pieteikumu Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei par kroga iekļaušanu pieminekļu sarakstā. Speciālisti to atzinuši par saglabājamu vērtību, un trīs ēku komplekss 2016. gadā kļuvis par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Tika veikta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, kas apstiprināja – pamata substance nāk no 1800. gada, bet vēlāk sekojušas dažādas, arī visai brutālas pārbūves.
“Lielākā pārbūve bijusi brīvvalsts laikā – pārveidots jumts, lai otrā stāva istabās ieliktu logus. Sākotnēji kroga galā bijusi liela durvju aila. Tā aizmūrēta padomju gados, pie reizes izgāžot stenderi, tādēļ tagad šķiebjas konstrukcijas. Sienas, lai arī laukakmeņu, jau sākotnēji uzmūrētas šķības, tāpēc atbalstam uzcelti vairāki īpaši būvkonstrukcijas elementi – kontrforsi.
Tas viss ir jāstiprina, jālabo, jāuzlabo, tāpēc darbs ir nepārtraukts. Labi, ka daudz ko spējam darīt paši. Tagad, pateicoties notekūdeņu sakārtošanai, ēka ir kļuvusi par 60 centimetriem augstāka – gluži kā izaugusi no zemes,” pagalmā pie akas ar tīru ūdeni lepojas saimnieks. Šobrīd sakārtoti arī pagrabi, kurus kādreizējo dzīvoklīšu iemītnieki bija sadalījuši mazos būcenīšos. Sauso tualešu vietā saliktas kanalizācijas caurules, kas nākotnes ciemiņiem sola mūsdienu ērtības. “Tas nav biznesa plāns.
Iebraucamās vietas istabiņas ir pavisam mazas, ap garu gaiteni ar kopīgām labierīcībām. Padomju laikā tur dzīvoja cilvēki, arī mēs par simbolisku samaksu ielaidām dažus īrniekus – bija svarīgi, lai šeit ir dzīvība, lai māja jūt rūpes! Nākotnes nodoms ir īstermiņa īres istabiņas ceļotājiem,” stāsta Ainārs un vedina uz blakus ēku pagalmā. Tā ir nedaudz jaunāka, celta 1840. gadā un piedzīvojusi īpašu likteni – tajā līdz padomju laiku beigām atradusies šņabja bode vienā un kantoris otrā galā, ar dzīvoklīšiem vidū un humpalu bodīti pēcāk.
Tagad pieteicies uzņēmējs, kam ēkas daļa tiks nodota bez īres maksas – ģimene saviem spēkiem veiks remontu un atvērs īstu krogu. Diemžēl politiski ekonomiskā situācija nav ļāvusi šo ieceri piepildīt jau šovasar, bet Ainārs cer – viss izdosies! Būs gan konditoreja ar svaigām maizītēm, gan atdzīvināts šejienes zelta laiku gars – tas bija pirms simt gadiem, kad te saimniekoja leģendārā Dzinējkundze – komponista un rakstnieka Marģera Zariņa krustmāte.
Pagaidām gan ir skatāmas tikai kailas sijas, saglābts skursteņa mūris, atsegtas konstrukcijas… Ir jābūt īpaši mierpilnam vai pārliecinātam optimistam, lai saskatītu rosības un komforta pilnu nākotnes vīziju.
“Jā, tā bija avantūra no paša sākuma. Ēka bija un ir kritiskā stāvoklī. Dzīvība joprojām ir jāiedveš. Paldies valsts institūcijām, kas ar nelieliem piešķīrumiem atbalsta glābšanas darbus. Tas ir lieliski, kultūras mantojums ir un paliek viens no mūsu identitātes pamatiem, bet skaidrības un konsekvences piešķīrumos bieži pietrūkst. Ja naudu piešķir gada vidū un līdz beigām tā ir jāiztērē, sakārtojot arī visas atskaites, tad īsajos termiņos sākas drudžaina rosība.
Iezogas kļūdas, var izveidoties nekvalitatīvs rezultāts. Būvniecībā viss sadārdzinās ne pa dienām, bet pa stundām, tāpēc atslābt nedrīkst ne mirkli. Šobrīd ēkā nemitīgi tiek glābta kāda liga – jumti, notekūdeņu sistēma, nesošās konstrukcijas. Tādas naudas, lai visu izglābtu vienlaikus, mums nav, rakstām projektus un tiekam pie naudas pa mazumiņam. Tas nav slikti. Gigantomānija man šķiet daudz bīstamāka. Solis pa solim latvieša mentalitātei ir veselīgāk.”
Aināram tā ir pakāpeniska, mierpilna virzība, jo izdarīt var tikai to, ko var. Kad nevar, ir jānogaida…
“Pretestību es nejūtu. Ja rīkojas nesavtīgi un patiesi, tad visi astrālie spēki un mākoņi ja ne palīdz, tad vismaz netraucē. Nez kāpēc dominē uzskats, ka senās mājās visi gari ir ļauni. Jāraugās no otras puses – gari palīdz! Viņi redz, ko un ar kādu attieksmi dari, un tā arī reaģē. Tu pats tos pievilini. Ja esi ļaunais un naktī centies ko no ēkas nozagt, tad garu reakcija ir viena. Ja pa dienu ar mīlestību tīri vai mūrē atpakaļ vecos ķieģelīšus, tad gari nāk palīgā. Baltais tētiņš stāv aiz muguras!”
Senie krogi Latvijā ir bijusi būtiska ainavas sastāvdaļa, taču, uzcelti krustcelēs un ceļmalās, ļoti cietuši karos un citās nelaimēs. Līdz tam bagātākos veidojusi ne tikai viena, bet daudzas un dažādas ēkas.
“Būtiski, ka Jaunpiebalgā saglabājies trīs ēku komplekss. Un arī šīs ēkas ir tikai pārpalikums. Tagadējā tirgus vietā bija kūtis, pāri ceļam ledus pagrabiņš ar klētiņu virs tā, mājā ielas pretējā pusē neatkarīgās Latvijas laikā dzīvoja kroga īpašniece – leģendārā Dzinējkundze. Atjaunota kroga parauga, no kā ņemt piemēru, man nav. Netālu uz Vecpiebalgas ceļa ir Sila krogs, atkal izlikts pārdošanā.
Protams, tas man ideāli atbilstu pēc nosaukuma, un tam ir vairāk oriģinālās substances. Jaunpiebalgas krogu krietni pabojājušas nelaimīgās pārbūves, taču novietojums ir daudz labāks – centrā, cilvēkos. Šajos apstākļos varu panākt, ka ēkā ir dzīvība, ka kādu interesē īrēt telpas un kaut ko uzsākt.
Viens pats nevaru pat censties tik lielu ēku apdzīvot. Man pietiek ar piektdaļu, pārējam vajag citu funkciju. Tāpēc te ir arī būvmateriālu veikals, velosipēdu darbnīca, divi ziedu veikali, Informācijas centrs, īstermiņa īres dzīvoklīši… Darbojos pēc principa – dari, cik vari, un skaties, kas notiek. Ja jumts tek arī pēc remonta, tad tek… Esi visu izdarījis un paliec mierā.”
Viss ir gaisā, viss ir iekšā
Māksla ar piedalīšanos izstādēs Aināram Silam ir palikusi pagātnē. Par savu svarīgāko mākslas darbu Ainārs pasludina paša izkopto dzīvesstilu – ārpus pilsētas, ģimenē, jēgpilnā darbībā. Viņam nevajag sociopātisko sabiedrību, jo par daudz lielāku vērtību uzskata spēju būt pašpietiekamam un brīvam, dzīvot saskaņā ar iekšējiem principiem un dzīves izjūtu.
“Esmu pateicīgs profesijai, kas man ir devusi šo brīvību. Jau padomju laikos tā bija iespēja, kā neiekļauties sistēmā. Ja biji iestājies Mākslinieku savienībā, tad nebija obligāti jābūt nodarbinātam kādā oficiālā darba vietā. Māksliniekus nevarēja sodīt par “liekēdību” – tāds pants toreiz bija un, iespējams, būtu vajadzīgs šodien.
Šis mākslinieka statuss tad arī ļauj uzturēt šādu brīvu dzīvesveidu, bet tas prasa spēcīgu raksturu. Neviens nedzenā, nespiež strādāt, nav priekšnieka pātagas… Mūsdienās pātaga ir ekonomika, jāspēj ar savu darbu nodrošināt iztiku, jo nekādu privilēģiju nav. Domā, dari, radi, esi pats, bet tā, lai citiem vajadzīgs tavs darbs.”
Viņš uzskata, ka mākslinieka spēcīgākais ierocis ir iztēle. Ja tā ir attīstīta, tad citi indivīdi radošā procesa stimulēšanai nav vajadzīgi. Viņa elks iztēles neierobežotībai ir Žils Verns, kurš savas pasaulslavenās fantastisku ceļojumu grāmatas uzrakstīja, praktiski neceļojot.
Gandarījumu Aināram sagādā abi dzīvesveida vektori – radīt pašam un neļaut aiziet bojā tam, ko radījušas iepriekšējās paaudzes. Nihilisms, ar ko nāk jaunie censoņi, pie laba neved, viņš uzskata.
“Viss iepriekšējais ir mēsli, to mēs noslaukām, viss tagad ar mums tikai sāksies… Nē! Viss ir process. Tu savu dzīves ķieģeli liec uz tēvu un sentēvu ķieģeļa. Tikai tā to sienu var uzcelt pareizi, nevis sagraujot pamatus. Es! Es! Ar savu savrupnamu vai savu mākslu noliegt visu iepriekšējo ir neprāts. Ir jāskatās atpakaļ! Būsim godīgi – cilvēce degradējas, mēs slīdam uz leju. Neesam spējīgi atkārtot pasaules arhitektūras un mākslas šedevrus. Kaut vai ne tik senie viduslaiki – kādēļ rezultāti bija augstvērtīgi un paliekoši?
Ne jau tehnoloģijās ir risinājums. Tolaik bija cita, sakrāla dzīves uztvere. Cilvēks nekad neizvirzīja sevi par galveno subjektu, nekad nebija pirmajā vietā. Vienmēr bija kas augstāks un pārāks. Cilvēks kalpoja kopienai – reliģiskajai, valdnieka, pilsētas, ciema… Baznīca un ģimene bija svarīgākas par pašu. Cilvēks nevis vienkārši būvēja ēkas, bet darīja to par godu kādam – Dievam, sabiedrībai, ģimenei. Neviens šedevrs nav tapis sava personiskā labuma gūšanai – tikai kādu slavējot.
Tiklīdz lielajos jēdzienos – valsts pārvalde, kultūra, māksla – cilvēks sāk domāt pragmatiski un bīdīt radīšanu kā veikalu, tā ir neveiksme. Var nopelnīt naudu, bet paliekošas vērtības tā nevar radīt. Savtīgie var būt tikai īstermiņa projekti, bet gadsimtiem cauri tie neies. Pārlaicīgā kvalitāte ir kas vairāk un augstāks. Nezinu, kas no mūsdienu mākslas paliks skatāms pēc 500 gadiem… Vai Nacionālā bibliotēka nostāvēs tik ilgi kā Doma baznīca? Apšaubāma kļūst gan darbu kvalitāte, gan jo īpaši – virsvērtība. Vecās ēkas arī sabrūk skaisti. Mūsdienās celtās iet bojā briesmīgi.”
Vajag cilvēkus
Latvijas lielākā drāma ir lauku iztukšošanās – tā ir Aināra pārliecība, ko pierāda arī viņa koptais kultūras mantojums.
“Jaunpiebalgā ir bijis lielākais krogs un, iespējams, vislielākie kapi. Milzīgi un skaisti, ar mūrētu akmens sētu, kas nesen atjaunota. Tas vien liecina, kāds pacēlums te bijis 19. gadsimtā, kad atcēla dzimtbūšanu. Saimnieciskajā ziņā tas bija augstākais labklājības laiks laukos – līdz Pirmajam pasaules karam. Pēc tam nekad vairs tā nav bijis, arī ulmaņlaikā ne. To visu rāda arī mantojums, piemēram, mūsu Svētā Toma baznīca – tā ir pilsētas izmēra celtne! Liela, skaista, pamatīga. Cēla piebaldzēniem, savējiem, kuru bija daudz! Ja ir iedzīvotāji, tad ir viss. Tas ir pamatu pamats. Lauku iztukšošana ir milzīga kļūda, ko vēl vairāk saasina novadu reforma – tas ir solis atpakaļ. Pretējais tam, ko vajadzētu darīt.”
Ainārs Sils ir pārliecināts, ka priekšstats “liels ir labs” ir absurds pēc būtības. Kāpēc mazs ir slikts? Viņš uzskata – ja mīlam Latviju, tad teritorija ir jāaizpilda. Tas ir vienīgais attaisnojums, kāpēc pastāv valsts.
“Ja gribam nacionālu valsti, mums ir jāaizpilda visa teritorija. Lauku skolotājam ir jāmaksā nevis pēc skolēnu skaita, bet par to, ka viņš te vispār ir. Jo viņš ir robežsargs. Valsts attaisnojums ir latviešu tautas pastāvēšana, cita nav. Robežsargs teritoriju noturēs, ja tā būs apdzīvota. Tā būs apdzīvota, ja būs bērni. Tie būs tad, ja būs ģimene un skolotājs. Dakteris, pasts, mācītājs.
Ja to visu dzēšam nost, tad iznīcinām valsti savām rokām. Es nevaru vairāk, kā varu, kaļu medaļas un atjaunoju krogu. Daru kopā ar dēliem, daru viņu nākotnei. Krogs man ir problēma, bet tā nav egoistiska. Tā ir pārlaicīga problēma un tātad cienījama.”
Jā, saimnieks runā tieši, bet tā nav žēlošanās. Ainārs sevi uzskata par ķēdes posmu starp paaudzēm, par pakāpienu, uz kura balstīsies nākamie. Tāpat kā viņš atspēries pret senču paveikto un palīdzējis saglabāt, ne graut. “Ja šī ēka ir palikusi dzīva vairāk nekā divsimt gadu, tad tikpat ilgi tai vēl vajadzētu turēties,” ir pārliecināts Ainārs.
