“Tas nav tik vienkārši – sasēdināt lidmašīnā un aizsūtīt mājās!” Rinkēvičs par migrantiem uz Latvijas robežas 89
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ko dara Ārlietu ministrija, lai palīdzētu apturēt migrantu plūsmu no Baltkrievijas uz Latviju, cik liela iespēja ir sūtīt šos cilvēkus atpakaļ uz savām mītnes zemēm un ar ko mums jārēķinās “Zapad 2021″militāro mācību laikā? Par šiem un arī citiem jautājumiem saruna ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.
Vai citu Eiropas Savienības valstu kolēģi izprot Latvijas un Lietuvas problēmas uz abu valstu robežas ar Baltkrieviju?
E. Rinkēvičs: No tā, kādu atbalstu ir saņēmusi Latvija, Lietuva un arī Polija no Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos Žuzepa Borela, kā arī citiem kolēģiem gan Eiropas Savienībā, gan NATO ietvaros, var secināt, ka ir izpratne par to, ka šis ir hibrīdkarš. Un ir arī atbalsts.
Minēšu piemēru, ka gan augstais pārstāvis, gan es, gan arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis sadarbojas ar Irākas valdību un šīs valsts ārlietu ministru Fuādu Husainu, lai tiktu pārtraukti reisi no Irākas pilsētām uz Minsku. Tas ir panākts, bet bez kopīgas koordinācijas tas nebūtu iespējams.
Jūlija vidū man bija saruna ar NATO ģenerālsekretāru Stoltenbergu par to, ja gadījumā situācija uz robežas saasināsies, varētu tikt izmantots Ziemeļatlantijas līguma 4. pants, kas paredz NATO valstu konsultācijas par konkrētu atbalstu. Tiesa, mēs šo pantu realizēsim, tikai kopīgi konsultējoties Baltijas valstīm un Polijai par nepieciešamību pēc konkrētas palīdzības.
Cik ilgi tiks pārtraukti avioreisi no Irākas uz Minsku?
Sākotnējā informācija bija, ka avioreisi ir apturēti no 5. līdz 15. augustam, bet pēc tam Irākas valdība tos apturēja uz nenoteiktu laiku.
Aizvadītajā piektdienā man bija saruna ar Irākas ārlietu ministru, kurš informēja par to, ka valstī ir uzsākta izmeklēšana un tiek veiktas darbības, lai pārtrauktu organizētu noziedzīgu grupu darbību, apkrāpjot cilvēkus un solot viņiem uzturēšanās atļaujas Eiropā un par to iekasējot lielu naudu.
Protams, ka tie, kas vēlas nokļūt Eiropā, meklēs citus ceļus, tāpēc es neuzskatu, ka mūsu darbs un pūles ir pilnībā vainagojušās panākumiem. Mums būs vēl daudz jāstrādā, jo es neizslēdzu, ka parādīsies citi maršruti, kurus nāksies kopīgiem spēkiem slēgt.
Valsts robežsardzes priekšnieks ģenerālis Pujāts LTV raidījumā “Rīta panorāma” stāstīja, ka liela daļa no tiem migrantiem, kas nelegāli iekļūst Latvijā, nemaz neapzinoties, kurā valstī viņi nonākuši – viņi esot pārliecināti, ka atrodas Vācijā. Ja Latvija šos imigrantus reģistrē, bet viņi, piemēram, mēģinās tālāk bēgt uz Vāciju, tad savukārt no Vācijas viņus atkal var sūtīt atpakaļ uz Latviju?
Prasību par uzturēšanās atļauju vai bēgļa statusu izskata tajā valstī, kur persona ierodas un prasa patvērumu.
Runājot par tālāko rīcību, jāteic, ka tas nebūs vienkāršs process. Daudzi no šiem cilvēkiem domā, ka viņi jau ir Vācijā, ka viņiem automātiski pienākas tiesības izvēlēties valsti, kurā viņi vēlas apmesties. Tā tas nav, tāpēc es iepriekš runāju par krāpšanu – viņiem tiek sastāstīts, ka viņi nonāks Vācijā, Zviedrijā, Francijā vai citā Eiropas Savienības valstī, kas ir viņa ceļojuma mērķis. Faktiski viņi tiek nostādīti muļķa lomā, jo viņi domā, ka viņiem ir garantēts ceļš uz šīm valstīm.
Šobrīd situācija ir tāda, ka daudzi nelegālie ieceļotāji vai nu apzināti noslēpj savus dokumentus, vai tos viņiem atņem otrpus robežas. Tas apgrūtina pierādīt, no kuras valsts viņi ieradušies. Tad notiek šis juridiskais process, kura laikā izskata viņu statusu. Pret daudziem ir ierosināts kriminālprocess par nelikumīgu robežas šķērsošanu, un šīs juridiskās formalitātes prasa laiku.
Ar Irākas ārlietu ministru vienojāmies sadarboties migrantu atpakaļ sūtīšanas jautājumos. Tas nebūs vienkārši un nebūs ātri, jo Latvijai un Eiropas Savienībai kopumā ar Irāku nav readmisijas līguma jeb līguma par to personu atpakaļnodošanu, kuras uzturas valsts teritorijā nelikumīgi. Raugoties no juridiskā viedokļa, situācija nebūt nav tā vienkāršākā. Bet mēs mācāmies no Lietuvas pieredzes, jo mūsu kaimiņvalstī ir dažāda veida stimuli, kā nelegālos atbraucējus tomēr pārliecināt atgriezties.
Arī Latvijas atbildīgajām struktūrām par to ir jādomā, jo piespiedu deportācija dažu dienu laikā nebūs iespējama. Tas prasīs pamatīgu darbu gan Eiropas līmenī, kur ir speciālas struktūras, kas risina migrantu atpakaļuzņemšanas jautājumus, gan arī Latvijas līmenī. Mēs ar šīm valstīm, no kurām ierodas cilvēki, strādāsim gan diplomātiskiem, gan politiskiem līdzekļiem, lai šos jautājumus risinātu pēc iespējas ātrāk. Tas nebūs tik vienkārši, kā daži domā, – sasēdināt lidmašīnā un aizsūtīt mājās.
Latvijas valdība, izsludinot ārkārtēju situāciju pierobežas novados, atļāvusi migrantus neielaist valstī, pat pielietojot fizisku spēku. Bet, pēc jūsu sacītā, tas nebūs tik vienkārši?
Šī ir diezgan sarežģīta situācija no tāda viedokļa, ka mēs faktiski atrodamies hibrīdkarā, kas pret Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm tiek vērsts, kā ieroci izmantojot migrāciju. Tāpēc ir jāizdara viss, lai nosargātu savu valstu robežu neaizskaramību, lai parādītu, ka šis ierocis nestrādā. Nav labāka informatīvā līdzekļa kā pašu cilvēku ziņa, ka tas nestrādā, ka mēs esam apmānīti. Tas aptur citu cilvēku mēģinājumus nelegāli pārkāpt valstu robežas.
Mēs esam demokrātiska Eiropas Savienības valsts, kurā ir likumu vara un starptautisko tiesību normatīvi, kas ir jāievēro. Iekšlietu ministre Golubeva taču norādīja, ka mēs salāgosim šos divus ceļus.
To cilvēku, kas nokļuvuši Latvijā, lūgumi pēc patvēruma tiks izskatīti. Starp citu, daudzi ir piemirsuši, ka Irākā nav karadarbības. Tā nav kā, piemēram, Sīrija vai Eritreja, kur cilvēki tiešām atrodas ļoti sarežģītā situācijā, jo tur notiek karadarbība un pēc zināmiem starptautisko tiesību parametriem viņi varētu kvalificēties kā bēgļi.
Tiem, kuri ierodas no Irākas, nekādā veidā netiek garantēta iespēja prasīt patvērumu, bet katrs šāds gadījums, protams, tiks izvērtēts. Eiropas pieredze rāda, ka tas prasa laiku un pietiekami lielas pūles gan nacionālajām, gan Eiropas institūcijām.
Mūsu uzdevums ir nosargāt Latvijas robežu, bet, ievērojot starptautiskos pamatprincipus.
Vai ir spēkā Latvijai savulaik noteiktā bēgļu uzņemšanas kvota?
Bēgļu relokācijas kvota, kas Eiropas Savienībā tika pieņemta 2015. gadā, bija vienreizēja, tā ir izpildīta un beigusies. Lielākā daļa no tiem bēgļiem, kas tika pārvietota uz Latviju, ir devusies uz citām valstīm. Nav tāda lēmuma, kas liktu uzņemt konkrētu skaitu no tiem migrantiem, kas ieradušies Latvijā un Lietuvā.
Vai nav tā, ka tie, kurus Lietuvā nepieņem, tagad mēģina pārbēgt uz Latviju?
Man nav zināms, cik apzināti migrantu plūsma pēdējo dienu laikā tika virzīta uz Latvijas robežu. Lietuva pieņēma lēmumu faktiski par robežas slēgšanu ar Baltkrieviju. Migranti, kas bija iekļuvuši Lietuvā, tagad droši vien meklē citus ceļus, kā nokļūt uz kārotajām Eiropas valstīm. Mēs redzam, ka gan Latvijas, gan Polijas gadījumā pēdējo dienu laikā plūsma palielinājās. Visticamāk, iebraucēji uz Latvijas robežu tika virzīti gan apzināti, gan Lietuvas faktora ietekmē. Neaizmirsīsim, ka Irākas valdība ir arī organizējusi atpakaļreisus no Minskas.
Citi liberālāki ļaudis iebilst – kas gan ir tie pāris simti migrantu Latvijā, salīdzinot ar tūkstošiem, kas nonāk Vācijā, Itālijā un citās valstīs! Vai par to mums būtu tik ļoti jāuztraucas?
Pirmkārt, šos pāris simtus ļoti ātri var pārvērst par pāris tūkstošiem un pāris desmit tūkstošiem, ja šis kanāls netiek pietiekami ātri slēgts. Līdzīga situācija ir bijusi Grieķijā un arī Spānijā, kas savā laikā ir saskārušās ar ļoti organizētu migrantu plūsmu. Šeit ir mazliet atšķirība starp to, ko mēs piedzīvojam, un to situāciju, kad migrantu plūsma valstiskā līmenī netiek organizēta.
Otrkārt, jāņem vērā arī risks valsts drošībai, jo vēl pirms kāda laika Irākā valdīja “Islāma valsts” kaujinieki, un ienācēju vidū var būt tādas personas, kuras mūsu valstī ierodas ar ne pārāk labiem nodomiem.
Treškārt, saskaņā ar noteikumiem, ja cilvēks ierodas Eiropas Savienībā, tad lēmums par viņa uzturēšanos ir tās valsts atbildība, kur šis cilvēks spēris kāju pirmo reizi.
Pastāv jautājums par to kapacitāti, kāda mums ir, lai šos tūkstošus, ja tādi ierodas, procesuāli vērtētu un pieņemtu lēmumu, kā rīkoties ar konkrētajām personām. Ja ierodas pāris desmiti vai daži simti, tā vēl nav problēma, bet jautājums rodas, kas notiks laika nogrieznī. Apspriežoties ar kolēģiem Lietuvā, arī viņiem pāris simti migrantu nešķita problēma, bet četri tūkstoši jau sāk radīt jautājumus.
Jāņem vērā, ka migrācijas organizācijai no Baltkrievijas puses ir tikai viens mērķis – panākt Eiropas Savienības sankciju atcelšanu vai to mīkstināšanu, vai jaunu sankciju nenoteikšanu. Tas, kas Baltkrievijā notika pagājušā gada augustā un septembrī, un šobrīd notiekošās megarepresijas pašu valstī, ir viens.
Nākamais ir Eiropas Savienības aviokompānijas lidmašīnas nosēdināšana, kas lidoja no vienas ES valsts galvaspilsētas uz otru. Šāda veida darbības liecina, ka tas lielā mērā gluži nav stāsts vienīgi par bēgļiem, tas ir stāsts par to, ka migrācija tiek lietota kā hibrīdkara ierocis.
Vairākas reizes esmu brīdinājis ne tikai publiski, bet arī kolēģus gan valdībā, gan starptautiskajā līmenī, ka briest “Zapad 2021” militārās mācības, kuras notiks Baltkrievijā kopā ar Krievijas militārajiem spēkiem. Faktiski tās jau lielā mērā ir sākušās, kaut arī neaktīvā fāzē, un šobrīd rada vēl papildu drošības riskus.
Mēs esam pastāvīgā saziņā ar kaimiņvalstu kolēģiem, arī NATO kolēģiem, lai nepieciešamības gadījumā, neceļot lieki paniku, bet arī lieki nekavējoties, varētu būt runa par pieminētajām Ziemeļatlantijas līguma 4. pantā pieļaujamajām konsultācijām.
