Antonevičs: Frāzes par “melnumu” arvien biežāk kļūst par ērtu atrunu politiķiem 6
“Es baidos, ka tik melns (vēlēšanu gads) Latvijas vēsturē vēl nebūs bijis,” vakar intervijā telekompānijai LNT paziņoja Ministru prezidents Māris Kučinskis. Grūti spriest, kāds ir pamats šādam apgalvojumam, jo žurnāliste valdības vadītāju par viņa priekšnojautām sīkāk arī neiztaujāja. Un vienīgais, ko viņš piebilda, ka būšot “ļoti daudz jaunu paņēmienu”. Protams, viss mainās, un laikā, kad Kučinskis vēl bija kopā ar Tautas partiju, internets Latvijā vēl bija gandrīz vai eksotika, bet tagad – nozīmīga dzīves sastāvdaļa lielākajai daļai vēlētāju, un līdz ar to “jauns paņēmiens”. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka iepriekšējie gadu desmiti Latvijas politikā būtu bijis kāds “balts un pūkains” laiks. Pēc vēlēšanām visādas kampaņas parasti diezgan ātri aizmirstas. Kurš, piemēram, vairs atceras savulaik tik slavenās anonīmās skrejlapiņas par TP “zagļiem”, kurām pēdas galu galā aizveda uz “Latvijas ceļa” biroju un beidzās pat ar krimināllietu. Tāpat arī pirms citām vēlēšanām nav trūcis dažādu asumu, it īpaši, ja pie apvāršņa parādījies kāds jauns politiskais spēks, kas sola aizslaucīt mēslainē vecos.
Analizēt vēlēšanu procesu, protams, var un vajag, cita lieta, ka frāzes par nepieredzēto “melnumu” arvien biežāk kļūst par ērtu atrunu politiķiem, kad jāsāk attaisnot izskanējušos pārmetumus. Tas ir liels vilinājums, kad saproti, ka pacietīgu pārliecināšanas darbu taču tik viegli aizstāt ar skaļu apgalvojumu, kuru noteikti pamanīs un izcels mediji. Nereti tas pat tiek pasniegts kā pierādījums, ka viss tiek darīts pareizi, jo, lūk, kādam “uzkāpts uz varžacīm”.
Apgalvojumi par “organizēto kampaņu” automātiski paredz, ka viss sliktais, kas teikts vai rakstīts par politiķi (amatpersonu), ir meli. Kampaņai, protams, ir pasūtītājs, kurš to apmaksā, un izpildītāji, kuri nerīkojas pārliecības, bet materiālu interešu vadīti. Turklāt reti vai gandrīz nekad netiek pateikts, kas tieši aiz tā visa stāv. Labākajā gadījumā paliek pie neskaidriem mājieniem par kādiem ekonomiskajiem grupējumiem, Krieviju vai Sorosu, kas nu ērtāk.
Tajā pašā laikā pret politiķiem vērstā kritika, pat ja tai ir kādi organizētas kampaņas elementi, reti ir izzīsta no pirksta, jo citādi tām nebūtu īpašu cerību atrast dzirdīgas ausis sabiedrībā un ietekmēt vēlēšanas. Skaidrs, ka konkurenti labprāt piebalsos kritikai, taču no tukša gaisa “melno kampaņu” uztaisīt ir maz cerību.
Pēdējā laikā atrunas par nelabvēļu organizēto “kampaņu” ir izmantojuši dažādu politisko spēku pārstāvji. Piemēram, Nacionālās apvienības pārstāvji, atvairot pārmetumus par tieslietu ministra nespēju risināt ar maksātnespējas nozari saistītās problēmas. Tomēr neviens no šiem pārmetumiem “neliptu” klāt nacionāļiem, ja pagātnē tiešām nebūtu aizdomīgu likuma grozījumu priekšlikumu, dažādu ietekmīgu biedru personisko interešu tikšanos maksātnespējas administratoru birojos un daudz kas cits. Pirms sparīgi atšaudīties, būtu vērts padomāt arī par pašattīrīšanos. Starp citu, zīmīgi, ka savu vēlmi vairs nekandidēt uz Saeimu paudis bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš…
Tas pats – premjera Māra Kučinska skaļi izbazūnētie apgalvojumi, ka pret finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu esot vērsta “organizēta kampaņa”. Tās atmaskošanā tika iesaistīts pat Satversmes Aizsardzības birojs, kas gan nesteidza apstiprināt valdības vadītāja paziņojumus. Bet par ko te ir runa? Patiesībā tikai par vienas avīzes agresīviem komentāriem un dažām indīgām intervijām. Protams, par “Dienas Biznesa” pēdējā laika aktivitātēm var izdarīt interesantus secinājumus (tur bijuši ne tikai asi uzbrukumi finanšu ministrei, bet arī “Saskaņas” slepeno ministru kandidātu interviju sērija), vērtējot redakcijas un, iespējams, izdevēju intereses. Tomēr bļaut par “kampaņu” – tas ir pārspīlējums, un specdienestu iesaistīšana jau velk uz administratīvā resursa izmantošanu. Piemērotākā reakcija būtu korekti un saprotami atbildēt uz pārmetumiem, kas arī jānovēl visām partijām šajā “melnajā” gadā.
