“Tas laikam ir mans liktenis.” Annemarija Linaresa palīdz mums ar hospisa aprūpes ieviešanu 4
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Annemarija Linaresa, ārste un juriste ar doktora grādu, aizvadītā gada rudenī no Amerikas pārcēlās uz Latviju, lai palīdzētu mūsu valstī ieviest hospisa mājas aprūpi valstiskā līmenī. Patlaban tā gulst uz labdarības pleciem pilotprojektu veidā. Viņai šajā jomā ir bagātīga pieredze, jo Annemarija piecus gadus bija medicīnas galvenā vadītāja privātajā uzņēmumā “U.S. Medical Management”, kas atrodas Mičiganā un daudzos Amerikas štatos nodrošina veselības aprūpi mājās cilvēkiem, kuri sirgst ar hroniskām slimībām. Arī tiem, kuriem ir vajadzīga paliatīvā un hospisa aprūpe. Kamēr gandrīz visās Eiropas valstīs tas ir iespējams cieņpilni mājās, tuvinieku lokā, tikmēr Latvijā tā ir izmisuma zona. Annemarija, kura trīsdesmit gadus strādājusi par internās medicīnas ārsti un gerontoloģi, cer, ka viņa var palīdzēt Latvijai šajā jomā.
Jūs Amerikā bijāt pazīstama ar to, ka sapratāt, kā iespējams paaugstināt veselības aprūpes kvalitāti bez lieliem izdevumiem pacientam un arī valdībai.
A. Linaresa: Tas bija labi valdībai, jo, izveidojot hospisa aprūpi mājās, tai samazinājās izdevumi par veselības aprūpes nodrošināšanu saviem iedzīvotājiem. Bija labi arī pacientiem un viņu ģimenēm, jo viņiem, kā to rādīja dati, medicīna bija pieejama augstākā kvalitātē. Visu mēs darījām mājās. Mobilās brigādes ieradās pie cilvēkiem viņu dzīvesvietā. Brigādē bija ārsts vai ārsta palīgs un medmāsas palīgs, kas prot veikt injekcijas, izmērīt asinsspiedienu un izdarīt vēl citas elementāras procedūras. Viena brigāde dienā spēj apkalpot astoņus slimniekus. Bet, ja cilvēkam vajadzēja palīdzību naktī, tad varēja zvanīt uz diennakts tālruni. Savukārt, ja bija nepieciešams veikt kādus izmeklējumus, tad pie pacienta arī devās brigāde. Mūsu firmā strādāja arī fizioterapeitu brigāde, kas piedāvāja savus pakalpojumus mājās. Arī sociālie darbinieki apmeklēja cilvēkus mājās, lai viņiem palīdzētu. Lai pacienti varētu justies ērtāk, mēs viņus nodrošinājām ar atbilstošām gultām un citu aprīkojumu.
Mūsu firmā bija arī paliatīvās aprūpes nodaļa, kurā strādāja ārsta palīgi, un arī hospisa nodaļa, kas bija paredzēta tiem cilvēkiem, kuriem atlikuši seši mēneši vai mazāk šajā saulē. Hospisa nodaļu veidoja multidisciplināra komanda: ārsts, medicīnas māsa, kapelāns, aprūpētājs, sociālais darbinieks… Šī komanda bija ierindā visu diennakti. Kad cilvēkam pienāk pēdējā stunda šajā saulē, tad viņi pavadīja aizgājēju mūžībā.
Bet kur jūs saņēmāt finansējumu, lai to visu varētu nodrošināt?
Ja nebūtu izveidota veselības aprūpe mājās, tad alternatīva būtu bijusi daudz dārgāka, un valdība to saprot. Sadārdzinājums būtu tādēļ, ka cilvēkiem ar hroniskām slimībām vai tiem, kuriem vajag paliatīvo aprūpi vai hospisu, ir dažādi veselības traucējumi un tādēļ viņiem bieži ir nepieciešama palīdzība. Tie ir cilvēki, kuri šādos gadījumos zvanītu neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam. Viņus aizvestu uz slimnīcu, kur viņi atrastos ilgu laiku. Tur nereti viņi dabūtu izgulējumus, kādu infekciju vai traumu, piemēram, izkrītot no gultas, jo nav pieraduši pie palātas, kur ievietoti… Īsāk sakot, tur var rasties ne viena vien negaidīta situācija, kas neuzlabotu veselības stāvokli. Tādā gadījumā slimnīcā jāuzturas vēl ilgāk, nekā sākotnēji bija plānots, un pacienta ārstēšana līdz ar to kļūtu arvien dārgāka.
Mēs sapratām, ka, lai šādu situāciju būtu arvien mazāk, ārstam profilakses nolūkā pie hroniski slimajiem cilvēkiem jāierodas vismaz reizi mēnesī, lai vismaz paņemtu asins un urīna analīzes, kā arī veiktu citas procedūras, kas laikus signalizē par viņa veselības problēmu saasināšanos. Galvenais tās novērst laikus, lai nebūtu jādodas uz slimnīcu.
Bieži hroniski slimi cilvēki pat nepamana, kad viņu veselība sāk pasliktināties. Bieži viņi to saista ar novecošanu. Ja parādās sāpes, pārstāj staigāt, jo tā ir vieglāk. Ja ir elpas trūkums, neceļas no gultas vai krēsla, jo tad nejūt elpas trūkumu. Bet faktiski taču tas nekur nav pazudis, un pacientam pēc laika kļūst arvien sliktāk. Tāpēc ir svarīgi, lai kāds ārsts vai ārsta palīgs atbrauc pie šāda cilvēka, izmeklē un noskaidro, kāda ir situācija. Ja tā ir pasliktinājusies, tad, iespējams, pacients nedzer regulāri izrakstītās zāles vai varbūt nedzer tās vispār, jo netiek līdz aptiekai vai viņam tās netiek piegādātas.
Kā tiek apzināts pacientu loks, kuram ir vajadzīga šāda palīdzība?
Firmai, kur es strādāju, ir līgumi ar valsts un privātajām apdrošināšanas kompānijām. Lielākā daļa līgumu ir noslēgti ar valsti, jo valsts institūcijas ir gandarītas, ka mēs aprūpējam šos pacientus, jo tās zina, ka mēs lieki naudu netērēsim un pakalpojumu kvalitāte būs augsta. No valsts finansējums tiek piešķirts par vecākā gadagājuma cilvēku aprūpēšanu, bet par strādājošajiem maksā privātās apdrošināšanas kompānijas.
Arī mūsu speciālistiem, kas apmeklē pacientus mājās, maksā vai nu valsts, vai privātie apdrošinātāji.
Ko jūs ieteiktu, kā Latvijā rīkoties, lai arī pie mums hospisa mājas aprūpe nebūtu no reizes līdz reizei, bet tā attīstītos visā valstī un turklāt pēc vienotām prasībām?
Uz šo problēmu es skatos ne tikai no ārstniecības puses, arī no juridiskās un biznesa puses, arī politiskās puses. Esmu gan ārste, gan juriste un patlaban studēju, lai iegūtu maģistra grādu biznesā.
Es novērtēju visu, kas notiek veselības aprūpes jomā, un mēģinu saprast, kā es varētu visefektīvākā veidā šeit palīdzēt, liekot lietā savas zināšanas un pieredzi. Latvijā ir diezgan izplatīti, ka katra ministrija strādā atsevišķi, taču, organizējot hospisa aprūpi, nav iespējams sasniegt rezultātu, ja savus spēkus neapvieno gan Veselības ministrija, gan Labklājības ministrija un noteikti arī Finanšu ministrija. Tikai tā iespējams attīstīt ilglaicīgu pakalpojumu, ar kuru daudzi būs apmierināti un kas būs finansiāli pārdomāts.
Noteikti paliatīvajai ārstniecībai ir jābūt kopā ar sociālo aprūpi. Tam risinājumam ir jābūt daudz augstākā līmenī, nekā tas ir patlaban. Es zinu, ka Latvijā ir problēmas ar budžetu, bet ļoti daudz naudas tiek tērēts, lai ārstētu pacientus slimnīcās. Šie izdevumi būtu krietni mazāki, ja valstī būtu attīstīts hospiss.
Kad jūs atbraucāt uz Latviju un kā cilvēks no malas ieraudzījāt šo mūsu valstiskā līmenī neattīstīto hospisa sistēmu, ko jūs domājāt?
Kad Mineapolē notika Dziesmu svētki, tas bija aizvadītā gada vasarā, es pirmo reizi uzzināju no citiem Amerikas latviešiem, ka Latvijā notiek izmēģinājuma projekts par hospisa aprūpi mājās, ko īsteno Labklājības ministrija kopā ar nodibinājumu “Hospiss LV”. Tā kā mani tas interesēja, es centos par šo pilotprojektu iegūt vairāk informācijas un noskaidroju, ka, izrādās, ir divi atsevišķi pilotprojekti – vienu īsteno Labklājības ministrija, bet otru Liepājā Veselības ministrija. Būtu daudz efektīvāk, ja šos projektus varētu vienot, jo hospisa mājas aprūpē ļoti nepieciešami ārsti, kas saprot paliatīvo ārstniecību, bet tikpat svarīgi ir sociālie darbinieki.
Esmu jau tikusies ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāju Ingu Bērziņu un esmu iekļauta arī darba grupā, kura strādās pie hospisa attīstības valstī. Bet es ļoti vēlos tikties arī ar labklājības un veselības ministri, turklāt kopā, nevis atsevišķi.
Viena no jūsu specialitātēm ir gerontoloģija. Tātad jūs Amerikā palīdzējāt saviem pacientiem veselīgi un skaisti novecot, pagarinot viņu mūžu. Kādas bija tās lielākās problēmas gerontoloģijā, ar kurām jūs saskārāties Amerikā?
Šie speciālisti galveno uzmanību pievērš cilvēka funkcionalitātei. Piemēram, vai viņam ir grūtības pārvietoties, vai netuvojas demence… Amerikā demence ir viena no lielākajām problēmām. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo viņam parādās lielākas problēmas, lietojot medikamentus, jo rodas arvien vairāk blakņu. Nereti tās blakus parādības ir vēl sliktākas nekā sākotnējās veselības problēmas, kuras ārsts cenšas novērst ar zālēm. Tad ārsts sāk domāt, ka varbūt tās zāles jāpārtrauc lietot. Arvien vairāk šādas situācijas rodas tieši cilvēkiem mūža nogalē, lietojot, piemēram, statīnus, lai pazeminātu holesterīna līmeni asinīs – bieži vien muskuļi paliek sāpīgi un vāji un ir grūti kustēties. Jo cilvēks kļūst vecāks, jo ārstam jābūt ļoti uzmanīgam ar medikamentu izrakstīšanu – iespēja, ka būs blakusefekti, arvien palielinās.
Kad cilvēks noveco un kļūst ļoti vājš, bieži holesterīna līmenis ir par zemu un rodas izgulējumi. Vienmēr, kad ir šie izgulējumi, mēs pārbaudām holesterīna līmeni, un, ja tas ir zemāks par normu, liedzam pacientam dzert holesterīnu pazeminošos medikamentus.
Novecošanu paātrina arī tas, ka cilvēki neēd veselīgu pārtiku vai nu tādēļ, ka viņiem nav zobu, vai nav naudas, lai nopirktu labu ēdienu, vai neviens to nepieved. Tie cēloņi ir ļoti dažādi.
Jūs esat rīkojusies ļoti operatīvi – neilgi pēc Dziesmu svētkiem Mineapolē atbraucāt uz Latviju, bet rudenī pārcēlāties šurp pavisam.
Tas laikam ir mans liktenis. Ne reizi vien esmu pie sevis domājusi, ka tas būtu tik jauki atgriezties savu vecāku dzimtenē Latvijā. Taču dzīve tā bija iegrozījusies, ka nespēju tik ātri piepildīt šo sapni. Bet tad kādā brīdī Dievs mani uzrunāja, ka hospiss ir tā joma, kur es varētu izpalīdzēt. Es sapratu, ka mana pieredze hospisa un paliatīvās aprūpes attīstībā Amerikā, visticamāk, ir tieši tas, kas ir nepieciešams Latvijai.
Jūs esat piedzimusi Amerikā latviskā ģimenē. Pastāstiet, lūdzu, vairāk par to.
Mans tēvs uzauga Vecrīgā tā sauktajā kaķu namā. Otrā pasaules kara laikā viņš devās bēgļu gaitās un nonāca Ņujorkā, bet no turienes – Detroitā. Arī mana mamma, kura dzīvoja Daugavpilī, un viņas vecāki kara laikā kļuva par bēgļiem un septiņus gadus nodzīvoja Vācijas bēgļu nometnēs, bet pēc tam tāpat kā tēvs aizceļoja uz Detroitu.
Tēvs, strādājot Vācijā, sakrāja naudu, lai vēlāk varētu studēt Ņujorkas pilsētas koledžā un iegūt bakalaura grādu inženierzinātnēs. Pēc studijām arī viņu liktenis aizveda uz Detroitu. Viņam bija liela vēlme satikt citas latviešu ģimenes, un viņš sāka tās meklēt telefona grāmatās. Nonākot līdz burtam B, izlasīja, ka Detroitā dzīvo Bērziņi, turklāt netālu. Viņš piezvanīja uz norādīto tālruņa numuru. Mans vectēvs atbildēja uz šo zvanu un ielūdza viņu uz vakariņām. Mamma man stāstīja, ka tajā vakarā, kad viņa pirmo reizi satika manu tēvu, viņa jau zināja, ka precēsies ar viņu. Pēc pusgada viņi apprecējās un vēlāk turpat Detroitā sagaidīja arī mani.
