“Kāpēc mums nav tādas algas kā Vācijā? Vismaz minimālā!” Latvijai pieprasa celt minimālo algu 192
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kāpēc mums nav tādas algas kā Vācijā? Vismaz minimālā! – šādus jautājumus laiku pa laikam saņemam no saviem lasītājiem. Gadiem ilgi skolojām lasītājus, ka Eiropas Savienībā (ES) nav un nevar būt vienādas minimālās algas.
Šobrīd divdesmit vienā no 27 dalībvalstīm ar likumu noteikta minimālā alga (sk. tabulu). Minimālās algas nav augsto sociālo standartu izslavētajā Skandināvijā, kuras labklājības līmeni tiecamies sasniegt.
Un tādu nav iespējams noteikt vienādu visā Eiropas Savienībā – pirmkārt, tāpēc, ka pārāk atšķirīgi dzīves līmeņi. Otrkārt, tāpēc, ka minimālās algas noteikšana ir pašu dalībvalstu ziņā, nevis ES institūciju rokās.
Tāpēc šīs nedēļas ziņa nāca kā sen gaidīts pārsteigums.
Vienojās, par ko nespēja vienoties
Ideja par sociālo Eiropu sekoja ekonomiskās savienības iekarojumiem – brīvai preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla kustībai Šengenas zonas izskatā. Kaut arī “sociālā Eiropa” skan pārliecinoši, ES institūcijām pietrūka juridiskā pamata to garantēt – ES līgumā noteikts, ka sociālā sfēra un veselības aprūpe paliek dalībvalstu kompetencē.
Un tomēr Zviedrijai savas prezidentūras laikā izdevās panākt, ka 2017. gadā Gēteborgā tika pasludināts Eiropas sociālo tiesību pīlārs. Tas balstās uz divdesmit principiem sociāli taisnīgai, iekļaujošai Eiropai.
Sestais princips attiecas uz algām. Tas aicināja “veicināt koplīgumu slēgšanu, jo īpaši attiecībā uz algu noteikšanu”. Jau tad parādījās formulējums par “adekvātu” jeb atbilstošu minimālo algu, kas “nodrošina darba ņēmēja un viņa ģimenes vajadzību apmierināšanu”. Un pirmoreiz tika iecementēts, ka “darba ņēmēju nabadzība ir jānovērš”.
Šo četru gadu laikā dalībvalstu ministri diskutēja par to, cik ES drīkst iejaukties dalībvalstu kompetencē un vai brīvā tirgus apstākļos drīkst darba devējiem noteikt, cik lielas algas maksāt.
Līdz pat pēdējam brīdim vairākas dalībvalstis apšaubīja Eiropas Komisijas ierosinātos minimālās algas kritērijus (kur nu vēl algas lieluma noteikšanu eiro centos). Dānija, Ungārija, Austrija bija pret vai atturējās. Vācijā valdība mainījās uz sociāldemokrātisku, un tā signalizēja, ka priekšlikumu atbalstītu. Jo savā programmā jau paredzēja milzīgu lēcienu minimālās apmaksas garantēšanā – no astoņiem uz 12 eiro stundā, kas ir jau 60% no vidējās algas.
Arī Zviedrija sākotnēji bija pret, jo Zviedrijas modelī minimālo algu nosaka nevis likums un politiķi, bet gan darba tirgus dalībnieki – darba ņēmēju arodbiedrības un darba devēju asociācijas, man skaidro “Latvijas Avīzes” korespondente Zviedrijā Gunta Enerūta (viņas raksts par Zviedrijas modeli – nākamajā “Tepat, Eiropā”).
Zviedrijas darba ministre Eva Nordmarka valsts pozīcijas maiņu skaidro, ka ar savu “jā” Zviedrija piekrīt Eiropas Komisijas nodomam – visiem darba ņēmējiem ir jāsaņem vienlīdzīgas algas neatkarīgi no tā, kurā uzņēmumā darbinieks strādā, lai nepieļautu neveselīgu konkurenci ar algu dempingu.
Tāpēc pirmdien ES Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu ministru padome spēja vienoties par Eiropas Komisijas priekšlikumu direktīvai par adekvātu minimālo algu
Cik daudz ir pienācīga alga?
“Par darbu jāmaksā. Mēs nevaram pieņemt, ka cilvēki, kas visu savu enerģiju iegulda darbā, joprojām dzīvo nabadzībā un nevar atļauties pienācīgu dzīves līmeni. Šis likums būs liels solis uz priekšu šā mērķa sasniegšanā,” uzreiz pēc tās paziņoja prezidējošās Slovēnijas darba, ģimenes, sociālo lietu un vienlīdzīgu iespēju ministrs Janezs Ciglers Kraljs.
Direktīvas projekts paredz, ka dalībvalstis ar likumu nosaka skaidrus kritērijus adekvātai minimālajai algai un tās regulārai pārskatīšanai, ņemot vērā, pirmkārt, minimālās algas pirktspēju, ievērojot dzīves dārdzību, kā arī nodokļu un sociālās iemaksas; otrkārt, vispārējo bruto algu līmeni; treškārt, bruto algu pieauguma tempu; ceturtkārt, darba ražīguma attīstību.
Ja koplīgumus slēdz mazāk par 70%, tad valstij būs pienākums veicināt to noslēgšanu, apspriežoties ar sociālajiem partneriem un saskaņā ar nacionālo regulējumu un praksi.
Direktīvas projektā nav viena noteikta kritērija, pēc kā noteikt minimālās algas lielumu, – par EK ierosinātā skaitļa iekļaušanu direktīvā dalībvalstis nespēja vienoties. Atbilstoši starptautiskajai praksei tas var būt 60% no medianālās bruto darba algas vai 50% no vidējās bruto darba algas, vai arī minimālā neto alga – 50% vai 60% no vidējās neto darba algas.
Vēl šī vienošanās jāapstiprina Eiropas Parlamentā. Tā kā Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja 10. novembrī ziņojumu jau apstiprinājusi, visticamāk, direktīva par minimālās algas noteikšanu tiks pieņemta pusgada laikā – tās pieņemšanu Francija ir izvirzījusi kā vienu no savām prioritātēm prezidentūras ietvaros.
Tad kā parasti dalībvalstīm tiks doti divi gadi tās ieviešanai, kuru laikā jāpieņem nacionālie likumi. Varam būt droši, ka vienotas minimālās algas stāsies spēkā no 2025. gada 1. janvāra.
Latvijā minimālajai algai jābūt 600 eiro
Latviju Briselē pārstāvēja labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP). “Ņemot vērā direktīvas priekšlikumā piedāvāto mehānismu minimālās algas noteikšanai, jau drīzumā Latvijas minimālajai algai būtu jāsasniedz 600 līdz 650 eiro līdzšinējo 500 eiro vietā,” viņš paziņoja pēc sanāksmes.
“Tur ir vairāki apsvērumi,” “Latvijas Avīzei” skaidro ministrs. “Ja pieņemam kritēriju – 50% no vidējās bruto darba algas, tad mums jāapzinās, ka mūsu minimālā alga šobrīd ir 42–43% no vidējās. 2023. gadā mums jāiet vismaz uz 45%, ja ne 50% no vidējās algas. Grozies kā gribi, mazāk par 600 eiro nedrīkst noteikt.
Jāņem vērā arī mūsu konkurētspēja Baltijā. Lietuva no 1. janvāra minimālo algu noteikusi 730 eiro (jāņem vērā, ka tajā iekļautas sociālās iemaksas, bet tik un tā uz rokas par 150 eiro vairāk nekā Latvijā). Arī Igaunija ceļ minimālo algu.”
Jāatgādina, ka tieši Jaunās konservatīvās partijas programmas 3×500 īstenošana esošajai koalīcijai sagādāja galvassāpes, jo uzreiz pēc vēlēšanām nespēja palielināt minimālo algu no 430 eiro uz 500. Tikai šogad minimālā alga ir 500 eiro, bet nu, atgriezies no Briseles, Gatis Eglītis, teic, ka nākamais lēciens varētu būt par 20% – uz 600 eiro no 2023. gada.
“Vienlaikus man tā ir ceļamaize arī gaidāmajām sarunām ar sociālajiem partneriem par minimālās algas apmēru Latvijā 2023. gadā un turpmāk. Plānoju to janvārī apspriest gan ar darba devējiem (LDDK) un darba ņēmējiem (LBAS), visticamāk, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes formātā,” “Latvijas Avīzi” informēja ministrs.
