– “Kad bērns runa latvisk, i tāpat kā oukscs roks ielikt silta meda” – tā Heli Lāksonena atzīst kādā dzejolī. Paldies par šiem vārdiem! Taču pasaule globalizējas, nonivelējas. Kā Somijā pretojas multikulturālisma ceļa rullim? 3
– Mēs saprotam, ka tā ir pasaule, kas ienāk, un mēs tai atveram vārtus. Bet mums ir neliela vieta, kuru uzskatām par savu, un tā mums ir jānosargā. Man šķiet, ka bērnam ir jāpaskaidro – tā ir tava kultūra, var būt, ka šī kultūra nav labāka par citām, bet tā ir tavējā, tu nedrīksti pieļaut, ka tā zūd. Tā jau arī cenšamies darīt, un tas redzams pat valodā. Daudziem somu valodas svešvārdiem, piemēram, vārdam intervija – haastattelu, telefons – puhelin un daudziem citiem jau sen ir atrasts un ikdienā tiek lietots somu valodas atbilstošs vārds. Tomēr arī somi, lejot vīnu glāzē, reizēm pasaka – fain! Bet ir jābūt apziņai, ka mēs nedrīkstam teikt to – fain, ir jāsaka – pietiek, gana, paldies! Savs ir jānosargā, ja tu to nedarīsi, pasaule pārvērtīsies par vietu, kur viss ir vienāds. Tas būs tik garlaicīgi! Kāda jēga kaut kur ceļot, ja redzam vienu un to pašu – tie paši hamburgeri, veikali, tie paši tūristi!?
– Ievēroju, ka jūsu uzstāšanās reizes ir kā izrādes. Heli ir sarakstījusi arī lugas. Par ko tās ir?
– Esmu uzrakstījusi dažas ludziņas, visas ir komēdijas. Viena ludziņa ir par diviem brāļiem, kuriem pieder bodīte, kur iepērkas tikai divas pircējas. Otra luga ir par saunu, kur somi parasti izrunā visu, kārto darba lietas un attiecības. Esmu uzrakstījusi arī lugu par tālbraucējiem šoferiem. Pirms dažiem gadiem speciāli ar kuģi braucu uz Ventspili. Uz kuģa varēja redzēt lielo fūru šoferus, vērot viņus un iedvesmoties lugai. Kā zināms, viņi ir spiesti ilgas stundas un pat dienas nostāvēt pie Krievijas robežas. Ludziņā šoferi gaida un gaida, kad tiks pāri robežai, visu laiku sarunājas. Lugā šī gaidīšana ir pārspīlēta, jo paiet piecdesmit gadi, visapkārt koki jau ir izauguši lieli, gandrīz tādi, kādi tie bija mežā pie vecāsmātes lauku mājas.
– Tai dzimtai vietai jābūt sevišķai, ja tur var rasties šāda dzejniece un dzejoļi…
– Man ir ļoti vienkārši vecāki – tēvs bija pārdevējs, tagad viņš ir pensijā, mamma, kura man atbrauca līdzi uz Rīgu, strādāja par medmāsu. Mēs ļoti daudz lasījām, mums mājās bija pilni plaukti ar grāmatām. Un ļoti bieži gājām uz bibliotēkām. Kad piedzimu, dzīvoju tādā mājā, kādas ir jūsu Ķengaragā. Bet man ļoti paveicās – mana vecmāmiņa dzīvoja laukos, tāpēc man bija divas pasaules – ierobežotā un brīvā, dabiskā. Ja visu dzīvi būtu dzīvojusi laukos, varbūt nebūtu sapratusi to skaisto. Un otrādi.
Paldies Guntaram Godiņam par sarunas tulkošanu!
