– Heli Somijā ir ļoti populāra dzejniece, viņas grāmatas un klausāmgrāmatas (CD) iznāk desmitos un simtos tūkstošu eksemplāru… Vai nav grūti katrā jaunā grāmatā attaisnot lasītāju gaidas? 3
H. Lāksonena: – Tie, kas lasīja manu pirmo grāmatu, saprata, ka dzeja nav nemaz tik sarežģīta, dzeju var saprast. Ļoti labi atceros kādu vecāku kungu, kas pēc dzejas lasījuma teica: “Ļoti vienkārši izdarīt tā, ka cilvēks kļūst skumjš, bet ļoti sarežģīti panākt, lai cilvēks priecājas. Un tas jums ir izdevies.” Es viņa teikto vienmēr atceros.
– Biju domājusi mazliet citādi – vai Heli neizjūt spiedienu, ka no viņas dzejas allaž gaida prieku?
– Es savā veidā vairos no cilvēkiem, man nav ne feisbuka, ne citas vietnes tīmeklī. Es sargāju sevi, neļauju citiem pienākt pārāk tuvu. Tomēr, ja izjustu spiedienu, es nekad nepārstātu rakstīt dzeju manā dialektā jeb valodā. 98% somu literatūras ir sarakstīta somu literārajā valodā. Kāpēc lai arī es rakstītu šajā valodā? Turklāt visi somi var saprast šo dialektu. Runa ir tikai par niansēm. Somu literārajā valodā varu aprakstīt faktus, taču savas izjūtas izsaku savā valodā.
– Bet kādā valodā domājat?
– Arī šajā dialektā. Tā runājuši mani senči, tā ir mana pirmā valoda, ko iemācījos, otrā, protams, ir somu literārā valoda, ko studēju Turku universitātē, trešā – igauņu, ko apguvu Tartu universitātē.
– “Piec ait kalns” ir dzejoļi bērniem. Vai somu bērni planšetdatoru un pokemonu laikā vispār lasa dzeju?
– Bērnam blakus ir jābūt kādam pieaugušajam, kurš var rosināt – palasām šo vai to grāmatu! Bērns taču pats neies uz bibliotēku, nemeklēs arī datorā e-grāmatu, viņš lasīs tad, ja viņa vecāki vai vecvecāki paši lasīs un mudinās uz to. Pieaugušajiem vajadzētu bērnam pateikt – tu vari spēlēt pokemonus kādu stundu, bet visa dzīve nav pokemoni. Bērns jau to nezina, kamēr to nepasakām. Vecāki cilvēki tomēr ir gudrāki.
– Guntars Godiņš noteikti, jo grāmatā “Piec ait kalns”, kur atveidojis dienvidrietumu somu dialektu, iedvesmojoties no lībiskā dialekta Vidzemes izloksnes, katram dzejolim pievienojis vārdnīciņu ar paskaidrojumiem latviešu literārajā valodā. Ko bērnam sniegs šāda iespēja?
G. Godiņš: – Grāmatas “Piec ait kalns” ievadā es uzsvēru, ka jebkurā valodā ir daudz mazu valodiņu. Kad bērns aizbrauc pie omes uz laukiem, viņš pamana, ka vecāmāte runā mazliet citādi. Grāmatas ievadā šīs dialektoloģiskās un izlokšņu atšķirības es nodēvēju par mazo strautiņu valodu, kas ieplūst lielajā – literārajā valodā. Dažādie dialekti, izloksnes, apvidvārdi, pat intonācijas savā ziņā bagātina un paplašina mūsu valodas robežas. Manis pievienotie skaidrojumi ļauj bērnam precīzāk saprast kādu konkrētu vārdu un liek nedaudz pastrādāt ar vārdnīcu.
– Gada sākumā bijāt tūrē Latvijas skolās un bibliotēkās. Vai varat salīdzināt, kādi ir somu bērni un kādi latviešu?
H. Lāksonena: – Man šķiet, ka latviešu bērni ir daudz paklausīgāki un vairāk ciena viesus, kas pie viņiem atbraukuši. Ja lasu somu bērniem, viņi ir spiesti domāt, lai saprastu manis lietoto dialektu. Ja arī uzreiz nesaprot, daudz nepārdzīvo, bet, kad saprot, priecājas. Latviešu bērni manu dzejoļu atdzejojumus saprot ļoti labi, kādā Saldus skolā viņi manus dzejoļus skaitīja no galvas.
