Juris Lorencs: Tas, ko jau “zināja virsnieku sievas”, bija naktī uz 26. aprīli 1
Es labi atceros šo dienu pirms trīsdesmit četriem gadiem. Ir otrdienas, 1986. gada 28. aprīļa, pēcpusdiena. Aptieka Suvorova, tagad Čaka ielā. “Vai jums ir joda tabletes?” jautāju pazīstamai farmaceitei.
“Vairs nav, virsnieku sievas visu izpirka. Viņas laikam arī kaut ko zina,” teica paziņa, piemiedza ar aci un izcēla no letes apakšas dažus iepakojumus ar kālija jodīda tabletēm.
Bija padomju laiki, jēdziens “prece zem letes” bija pavisam pierasta, ikdienišķa lieta.
Tas, ko jau “zināja virsnieku sievas”, bija naktī uz 26. aprīli notikusī katastrofa Černobiļas atomspēkstacijā.
Es pats par to uzzināju no Rietumu radiostacijām. Kāpēc kālija jodīds? Jo tā uzņemšana var aizkavēt radioaktīvā joda izotopa, kas mākoņos jau ceļoja pāri Latvijai, nonākšanu organismā.
Šajā otrdienas pēcpusdienā mēs visi vēl barojāmies no baumām, līdz oficiālajam varas iestāžu paziņojumam par notikušo avāriju vakara ziņu programmā “Vremja” bija jāgaida vairākas stundas.
Bet arī tad izskanēja vien puspatiesības – par “starpgadījumu”, kura sekas “tiekot novērstas”.
Padomju funkcionāri, Mihailu Gorbačovu ieskaitot, kā apmāti gatavojās 1. maija demonstrācijai. Par spīti radioaktīvajam piesārņojumam, pa saules pielietajām Kijevas ielām soļoja desmitiem tūkstošu cilvēku.
No svētku tribīnes viņiem priecīgs māja Ukrainas kompartijas pirmais sekretārs Vladimirs Ščerbickis, kurš speciāli šim gadījumam bija paņēmis līdzi arī savus mazbērnus.
Lai tauta redz, ka nav no kā baidīties! Un tikai pamazām sāka atklāties katastrofas patiesie mērogi. Arī rūgtā atziņa, ka šajā 1. maija rītā kijeviešiem vajadzēja palikt savos dzīvokļos.
Padomju cilvēks bija pieradis pie tā, ka varas iestādes melo. Boļševiku sistēma nemaz nespēja dzīvot bez meliem un puspatiesībām.
Tā noliedza gulaga nometņu pastāvēšanu, poļu virsnieku masu slepkavību Katiņā un Molotova-Ribentropa pakta slepeno protokolu eksistenci.
Ne velti Aleksandrs Solžeņicins 1974. gadā rakstīja eseju “Nedzīvot melos!”. Patiesībā jebkurš totalitārs režīms dzīvo melos. Pat par sevi tik pārliecinātie nacisti centās iegalvot pasaulei, ka nāvei nolemtie ebreji tiekot vesti uz īpašām atpūtas nometnēm.
1944. gadā tika uzņemta propagandas kinohronika par “laimīgo dzīvi” Terezinas nometnē tagadējās Čehijas teritorijā. Tās nosaukums – “Vadonis Ādolfs Hitlers dāvina ebrejiem pilsētu”.
Savdabīga Potjomkina sādža, kas 1944. gada jūnijā tika izrādīta Starptautiskā Sarkanā Krusta delegācijai.
Viens no tās dalībniekiem, Šveices ārsts Moriss Rossels vēlāk sastādīja oficiālu ziņojumu, ka nometnes iemītnieki dzīvojot “normālu dzīvi”.
Pēc dažiem mēnešiem nelaimīgie cilvēki jau bija izkūpējuši Aušvicas nometnes krematorijas skurstenī.
Vēsturiskās analoģijas nāk prātā, vērojot Ķīnas varas iestāžu reakciju uz Covid-19 parādīšanos Uhaņas pilsētā, mēģinājumus noklusēt epidēmijas patiesos mērogus un slimības bīstamību.
Un atklājas rūgtā patiesība, ka aiz Ķīnas spožajiem saimnieciskajiem un tehnoloģiskajiem panākumiem slēpjas totalitārs, komunistisks režīms, kurš pieradis melot.
Vēl bēdīgāk, ka šajā melu kampaņā neapzināti (bet varbūt pat apzināti) iesaistījās Pasaules veselības organizācija (PVO). 12. janvārī tā nāk klajā ar paziņojumu, kurā cita starpā teikts: “Varas iestādes (Ķīnas. – J. L.) ziņo – nav tiešu pierādījumu, ka vīruss viegli tiek nodots no cilvēka uz cilvēku”.
PVO vadītājs Tedross Gebreiesuss 2020. gada 28. janvārī Pekinā tikās ar Ķīnas augstāko vadību, prezidentu Sji Dzjiņpinu ieskaitot. Dažas dienas vēlāk, 3. februārī, Gebreiesuss apgalvo, ka “nav nepieciešams īpaši iejaukties, lai apturētu vīrusa izplatību”.
Šajā dienā Ķīnā jau bija inficēts 21 000 cilvēku. Nav brīnums, ka prezidents Donalds Tramps nupat uzdevis savai administrācijai apturēt ASV finansējumu PVO, kamēr “tiek veikta pārbaude, lai izvērtētu PVO lomu Covid-19 vīrusa izplatības aplamā pārvaldībā un slēpšanā”.
Vai melu impērijas ir mūžīgas? Par laimi, nē.
Pavisam drīz atzīmēsim trīsdesmit gadus kopš 4. maija deklarācijas pieņemšanas. Tas nebūtu iespējams, ja Padomju Savienības iekšienē nebūtu sākušies demokratizācijas procesi.
Ja padomju impērijā iekļautās tautas, krievus ieskaitot, nebūtu atradušas spēkus saraut važas un izklīdināt sarkano melu miglu. Izņēmums nebūs arī Ķīna, pārmaiņas šajā valstī ir tikai laika jautājums. Diemžēl melu sekas var būt ilglaicīgas.
To izjūtam mēs, dzīvojot ārkārtas stāvokļa apstākļos. Bet vēl vairāk šajās dienās to izjūt Kijevas iedzīvotāji. Viņus aprīļa sākumā aplaimoja ne tikai vīruss, bet arī radioaktīvie putekļi.
Tos no Černobiļas zonā notiekošajiem meža ugunsgrēkiem uz pilsētu atnesa vējš. Novēloti, bet bīstami sveicieni no melu impērijas.
