“Tas karš nesākās mūsu dēļ!” Saruna ar nacionālo partizānu kustības pētnieku Zigmāru Turčinski 68
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nevaru apgalvot, vai tas, ko kāds šajā grāmatā izlasīs par saviem radiniekiem, vienmēr būs patīkams. Droši vien daudziem būs nepatīkami šo to uzzināt. Vēsture tāda ir – ja paskatās tuvplānā un parokas dziļāk, tā var būt ļoti nepatīkama. Bet galvenais bija noraut visus uzslāņojumus, lai var redzēt, kāda dokumentos un atmiņās ir tā kailā patiesība par tā laika notikumiem,” saka nacionālo partizānu kustības pētnieks ZIGMĀRS TURČINSKIS par savu darbu “Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”.
Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads”. Šī grāmata iznākusi “Latvijas Mediju” apgādā. Kopš viņa iepriekšējās monogrāfijas “Ziemeļvidzemes mežabrāļi 1944.–1953.” pagājuši desmit gadi.
Pa šo laiku sēdēts gan arhīvos, gan apklaušināti skarbo pēckara gadu notikumu liecinieki, gan apskatītas notikumu vietas. Veiktas arī vairākas čekas nogalināto partizānu ekshumācijas. “Bija sakrājušās visādas domas un idejas, kuras uzskatīju par pietiekami svarīgām, lai ieliktu grāmatā,” teic Turčinskis.
Vienmēr šķitis, ka nacionālo partizānu kustības pētniecībā vērtīgākie ir liecinieku stāsti, taču laiks steidzas un liecinieku paliek aizvien mazāk.
Z. Turčinskis: Tur jau tā lieta. Bet joprojām gadās uzdurties pilnīgi unikāliem cilvēkiem – pēdējiem savā ciemā, bet kas visu lieliski atceras. Un galvenais, ka šādu cilvēku atmiņām nav nekādu politisko vai ideoloģisku uzslāņojumu. Viņš dzīvo ar savām atmiņām un domām un stāsta visu tā, kā redzējis. Cēsīs satikām Naniju Sproģi, kura jaunībā dzīvojusi Tilžas pusē, pieredzējusi un dzirdējusi visu, kas tur pēckara gados notika.
Sproģes kundzes atmiņām ir nozīmīga vieta šajā grāmatā. Tādi stāsti uzreiz ieliekas tajā, ko iepriekš esi lasījis dokumentos, bet neesi varējis līdz galam saprast. Tas, piemēram, ir tas skumjais, traģiskais stāsts par puiku, kuru partizāni nejauši nošāva uz meža ceļa pie Tilžas pagasta Krišjāņu ciema, jo vietējā kara galda priekšnieks Maļutins bija viņu uzsēdinājis uz velosipēda sev priekšā un vēl uzkāris automātu kaklā.
Partizāni zināja, ka brauks Maļutins un kompartijas instruktors no Viļakas. No krūmiem redz, ka divi brauc, un šauj virsū. Nošāva puiku un instruktoru, bet tas Maļutins, kurš bija apsēdies aiz puikas uz velosipēda bagāžnieka, palika dzīvs un aizbēga. Principā viņš to zēnu bija izmantojis par dzīvo vairogu. Zināja, ka partizāni viņu medī.
Partizānu stāsti brīžiem ir ļoti atšķirīgi traktējami, ja vien nezini visus apstākļus. Patiesai ainai vajag abas puses. Kā ar to tiec galā?
Tas pētniecībā faktiski ir tas interesantākais un aizraujošākais – ierakties tajā un noskaidrot, kas tur īsti bijis. Parasti ar pētnieka sajūtu to jau iepriekš saproti, un, ja nevar arhīvos sameklēt, tad jābrauc uz vietas skatīties. Īstenībā tagad ļoti palīdz tas, ka publicēta VDK ziņotāju kartotēka. Tur daudz kas parādās.
“Čekas maisos” ir sadaļa “Vēsturiski vērtīgie aģenti” – īpaši sagatavots materiāls, kas bija nodomāts, lai varētu rakstīt čekas vēsturi, taisīt grāmatas un filmas propagandas stilā. Tie aģenti – kaujinieki, kas kādu nodevuši vai paši noslepkavojuši, tur reāli parādās.
Mutvārdu stāstu vācēji saka, ka laukos daudzviet paaudzēs dzīvojošo vairs nav, ienācēji vien.
Jā, tie stāsti nepārceļo. Nereti tie ir tādi, ka tos pat pašu ģimenē nestāstīja – visu mūžu konkrētais cilvēks to pie sevis glabājis. Ļaudis, kas ienākuši vēlāk, nezina pilnīgi neko no tā, ko viņiem prasu vai kas te pirms viņiem dzīvojis. Bet tā cilvēku maisīšanās jau ir visā Latvijā.
Mums pat grūti tagad iedomāties, cik Latgale agrāk bijusi apdzīvota un pārapdzīvota. Paši vietējie zemnieki saka, ka tā jau vietām sāk izskatīties pēc Zemgales – lauki līdz pamalei. Ciemi, mājiņas, sādžas ir nolīdzinātas un pazudušas. Tomēr jāsameklē uz vietas tas tīrradnis vai arī kāds, kas nācis no turienes, bet tagad dzīvo pavisam citur.
Pirms dažām nedēļām mani pati sameklēja tante, kas dzimusi un augusi Kacēnu pagastā, kurš tagad ir Krievijā. Vēlāk viņa bija dzīvojusi Liepnas pagasta Katlešos, kas arī tagad ir uz pašas robežas. Viņai ir 90 gadi un skaidrs skats uz to, kas tur notika. Es pie viņas aizbraucu uz Līgatni, un mēs norunājām no pieciem vakarā līdz pusnaktij. Tā saruna bija fantastiska.
Vai ir kādas izredzes, ka pārskatāmā nākotnē varētu tikt uzrakstīta visaptveroša Latvijas nacionālo partizānu kara vēsture?
Mēģināt jau to var, bet nelaime tā, ka šobrīd faktiski nav kam to darīt. Nav tādu pētnieku, kas to strādātu kā maizes darbu. Ir tikai tādi kā es, kas to dara vaļasprieka līmenī, atraujot laiku savam pamatdarbam, biznesam un ģimenei. Mēģina kaut ko rakņāties un pētīt par spīti tam, ka to nevienam nevajag. Valsts līmenī ir tikai runas par rūpēm par vēsturi.
Jaunie vēsturnieki 20. gadsimtu, padomju okupācijas laiku pētīt negrib. Un nebūs jau arī to jauno, jo vairs neprot krievu valodu. Bet nacionālo partizānu pētniecībai tā jāzina ļoti kapitāli, lai varētu izlasīt ķēpīgā rokrakstā uzrakstītos dokumentus. Tur ir jāiedziļinās un jāsaprot, kas slēpjas aiz uzrakstītā un kur ir problēma.
Padomju Savienībā jau viss pēc būtības bija “Potjomkina sādža”. Tie protokoli var būt uzrakstīti juridiski ļoti skaistā valodā, kur izmeklētājs cilvēkam prasa un viņš visu ļoti kārtīgi izstāsta, visus nodod. Bet kas aiz tā visa slēpjas!
Grāmatā ieliku bildi, kā mainās cilvēka rokraksts – kāds tas ir brīvībā, kāds uzreiz pēc sagūstīšanas un kāds pēc divu mēnešu pratināšanām. Tad ir redzams, ka viņš vispār rakstāmrīku lāgā nevar rokā noturēt.
Sanāk, ka nacionālo partizānu pētniecībā pulkstenis šobrīd pat tikšķ ātrāk nekā citās jomās.
Jā, principā tas viss iet uz zudību. Nekādas lielas zināšanas masveidā vairs klāt nenāks. To vietā sāk rasties skaisti, taču bezjēdzīgi mīti un fantāzijas, kas aizpilda vēstures faktu tukšumu, to, ka nav zinātnieku, kas varētu izstāstīt reālu, dokumentos pamatotu stāstu.
Sliktākajā gadījumā tukšumu aizpilda visāda riebekļošanās un apzināta vai neapzināta padomju un Krievijas propagandas atgremošana. Tie, kas atcerējās, aiziet.
Nāk jaunas paaudzes, bet informācijas ir tik, cik ir. Nāk arī jauni ideoloģiskie un politiskie uzslāņojumi, modernie strāvojumi, kas mēģina uzbāzties virsū arī vēsturei. Un tāda tā arī sāk izskatīties – faktiski arvien kroplāka un šķībāka.
Esi diezgan skeptiski noskaņots pret Latvijā šobrīd vērojamo mežabrāļu bunkuru atjaunošanu.
Pētera Čevera nacionālo partizānu grupas bunkura atjaunošana Talsu novadā ir negatīvākais piemērs, kādu varu iedomāties. Tur bija pilnībā unikāli saglabājusies bunkura bedre un bija arī fotomateriāls, kā tur reiz izskatījies. Latvijā daudz tādu gadījumu nav.
To vietu vajadzēja vispirms arheoloģiski apskatīt, salikt kopā ar fotomateriālu un rekonstruēt bunkuru tiešām tādu, kāds tas bijis. Tā vietā tur visu izpostīja. Neviens neņēma vērā, kas tur ir zemē, arheoloģijas nebija nekādas. Vienkārši izraka lielu bedri un, nepārspīlējot, iebūvēja tur iekšā dārza mājiņu ar visu lieveni, apklāja ar zemi un pasludināja, ka tas ir partizānu bunkurs!
Tikai pateicoties pretošanās kustības pētniekam Jānim Vasiļevskim ar lielu skandālu izdevās vismaz iekšpusi dabūt tādu, lai tā izskatītos, kā redzams vecās fotogrāfijās.
Bet tagad ir aktuāla Stompaku purva bunkuru atjaunošana. To vietu esi apsekojis?
Ceru, ka Balvu novada dome manas rekomendācijas tur uzklausīs. Bijām Stompaku nometnes vietā, apsekojām un uztaisījām atzinumu, ko vērts un ko nav vērts darīt un atjaunot. Tur varētu arheoloģiski attīrīt un pēc tam rekonstruēt divus bunkurus. Viens ir štāba, otrs štāba apsardzes bunkurs turpat blakus.
Par abiem ir atmiņas, kuras var salikt kopā ar to, kas saglabājies dabā. Baznīcas bunkuru jau ceļ. Tur viss būs kārtībā. Štāba apsardzes bunkuru plānots atjaunot ar visām lāviņām, krāsniņu, priekšnamu, lai tie, kas vēlas, varētu tur arī palikt pa nakti.
Pārējo nometni tomēr neaiztiksim, jo kopumā Stompaku nometnē bija 16 dzīvojamie bunkuri un vēl vairāki. Tos atstāsim kā liecības no tiem laikiem. Vienu daļu to bunkuru nemaz nevar atjaunot, jo tā ir purva saliņu nometne un daļa bunkuru bedru ir aplūdusi vai šobrīd drošā veidā nesasniedzama.
Stompaku nometnē 1945. gada sākumā dzīvoja ap 350 cilvēku. Kā īsti ir, vai Latvijas austrumdaļā nacionālo partizānu kustība bija plašāka nekā Kurzemē?
Ko līdzīgu esmu dzirdējis no latgaliešiem – ka Latgale bija tā “īstā”. Un to pašu no kurzemniekiem, ka Kurzeme. Es neuzņemos apgalvot, kur partizānu kustība bija lielāka, kur mazāka. Man ir doma izpētīt visu Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) darbības reģionu, kas aptvēra Ziemeļlatgali, Centrālo un Ziemeļu Vidzemi apmēram līdz Siguldai.
Ja noskaidrotu, cik tur kurā apriņķī bija partizānu, tad varētu rēķināt pretošanās kustībā iesaistīto daudzumu uz iedzīvotāju skaitu. Cik bija jauniešu organizācijās, cik organizētie, cik neorganizētie, cik bruņotie. Trīssimt piecdesmit cilvēku Stompaku nometnē ir daudz, taču jāņem vērā, ka Viļakas pagastā tolaik bija 12–13 tūkstoši iedzīvotāju. Līdz ar to, ja partizānu skaitu rēķina uz iedzīvotāju skaitu, nezinu, vai Latgalē sanāktu vairāk kā Vidzemē.
Tīri pēc izjūtas – tur nebūtu lielas atšķirības. Atšķirības ir tajā, ka Latgalē partizāniem patika veidot organizācijas, rakstīt dokumentus, piešķirt dienesta pakāpes. Tas laikam vairāk balstās mentalitātē. Vidzemnieki uz organizācijām raudzījās nu tā. Viņiem katram bija sava grupa. Tās satikās un izšķīrās.
Kurzemē savukārt bija leģionāri. Viņiem dokumentus rakstīt nepatika. Viņi bija karavīri. Kurzemniekiem savdabīgs piemineklis ir padomju brāļu kapi Talsos, kur pirmais apbedītais ir no 1945. gada 10. maija un tā līdz 1951. gadam.
No kādām aprindām nāca nacionālo partizānu tvarstītāji, “istrebiķeļi” jeb “streboki”? Cik saprotu, viņi bieži nemaz nebija vietējie.
Vietējie pārsvarā bija teritoriālajos pagastu vados. Apsargāja pienotavas, izpildkomitejas, patrulēja pa ceļiem, gāja līdzi, kad vajadzēja arestēt vai deportēt. Viņus arī ņēma lielajās akcijās ķemmēt mežus. Savukārt čekas ātrās reaģēšanas vienības veidoja tā sauktās starppagastu nodaļas. Oficiāli viņus sauca par “istrebiķeļu operatīvo grupu”. Un tur jau ap 70% bija demobilizējušies krievu karavīri, kas negribēja atgriezties sava kolhoza sādžā un labāk palika dienēt te.
Latviešu šajās čekas vienībās bija ap trešdaļu. Redziet, mums tagad gribas teikt, ka tie, kas tur dienēja, bija vai nu nelieši, vai piespiedu kārtā. Taču atcerēsimies, ka komunistiskā pārliecība tolaik bija ļoti populāra un izplatīta kā tāda politiskā reliģija, kam cilvēki varēja būt arī uzticīgi līdz galam.
Protams, šī politiskā pārliecība pārsvarā balstījās uz padibenēm. Un ja vēl dod varas apziņu, ieroci un iespēju ieriebt turīgajiem kaimiņiem… Jebkurā brīdī, jebkurā vietā un tautā vienmēr būs nodevēji, kas gatavi tādu vai citādu iemeslu dēļ sadarboties ar ienaidnieku. Par to viņi attiecīgi arī dabūja. Taču šis karš jau nesākās te uz vietas, mūsu vidū. Tas viss ieradās ar okupāciju, ar tankiem.
Esi piedalījies arī čekistu nogalināto nacionālo partizānu kapu meklēšanā.
Pārapbedīšana ir skaists noslēguma punkts, bet vēl pirms tam vajadzīga atrasto antropoloģiskā izpēte, identifikācija, varbūt sejas rekonstrukcija, jo DNS analīzes ir pārāk dārgas. Tās mēs nevaram atļauties. Kaulos ir ļoti daudz informācijas, ieskaitot to, kurš kritis kaujā, kurš nogalināts spīdzināšanās.
Ja cilvēkam mērķtiecīgi salauzti roku augšdelma kauli, ar lodi tā pāršaut nevar, tad tas izdarīts spīdzinot, dzīvam esot. Ja, attīrot skeletu, redzam, ka galva atrodas nedabiskā stāvoklī pret pleciem un rokām, un, attīrot tālāk, redzams, ka kakla skriemeļi sagriezti “putrā”, tad sanāk, ka tā galva viņam vienkārši “noskrūvēta”.
Vairākiem bijušas sadragātas sejas. Izskatās, ka kādam no čekistiem pat piemitusi tāda novirze. Uz viena no galvaskausiem bija šķembas no ķieģeļa, ar kuru tas acīmredzot dauzīts. Tādas lietas būtu jāņem vērā. Lai nesanāk kā Aknīstē, kur ap 2000. gadu entuziasti arī atrada upuru bedri, pārapbedīja, un pēc tam rādīja, ka rokas bijušas ar dzeloņstiepļu cilpām sasietas.
Bet to visu vajadzēja fiksēt uzreiz, kā šie cilvēki bedrēs atrodas! Ja viņiem tā sasietas rokas, tad viņi nav kaujā nogalinātie, bet gūstekņi vai arestētie.
Cik tādus nacionālo partizānu kapus esi atradis?
Par kapiem tos īsti saukt nevar. Apbedījuma vietas. Bērzpilī bija divi partizāni, Tilžā trīs atsevišķas bedres – divās pa divi katrā, trešajā līdz desmit cilvēku. Izrakuši lielu bedri un svieduši kārtām virsū. Tur tas stāsts ir tāds, ka 50. gadu beigās un 60. gados, kad represijas pierima, to lielo bedri zināja un piederīgie mēģināja viņus rakt ārā, lai vestu uz dzimtas kapiem.
Bet desmit gadus zemē gulējis līķis trūd joprojām. Tur esot bijis briesmīgi – mēģinājuši mietiem izbakstīt no zemes, bet izbakstīja tikai daļu, pārējais palika bedrē. Tāpēc tagad roku, kāju un gūžu tur ir vairāk nekā galvu un krūškurvju. Nu, tā tas tur reāli ir.
Pētniecība Tilžā jāturpina, jo divi liecinieki neatkarīgi viens no otra teica, ka diviem apbedījumiem vēl jābūt kaut kur turpat netālu. Principā šādas bojāgājušo vietas ir pie katra pagasta centra visā Latvijā.
Jautājums, cik tādas kāds zina, atceras un var parādīt. Vietējie zināja, ka viņus kaut kur slepeni veda aprakt, bet tādi gadījumi, kad mūsdienās atrod, ir ļoti reti. Viņi ir pazuduši, izzuduši, neatrodami.
