Tas ir oficiāli: zinātnieki apstiprinājuši, kas atrodas Mēness iekšpusē 38
Kāds jauns un rūpīgs pētījums atklājis, ka Mēness iekšējais kodols patiesībā ir cieta sfēra, kuras blīvums ir līdzīgs dzelzs blīvumam. Pētnieki cer, ka tas palīdzēs atrisināt ilgstošos strīdus par to, vai Mēness iekšējā sirds ir cieta vai izkususi, un radīs precīzāku izpratni par Mēness vēsturi un līdz ar to arī Saules sistēmas vēsturi. Pētījums publicēts žurnālā Nature.
Saules sistēmas objektu iekšējā sastāva izpēte visefektīvāk tiek veikta ar seismisko datu palīdzību. Tas, kā zemestrīču radītie akustiskie viļņi pārvietojas planētas vai Mēness iekšpusē, var palīdzēt zinātniekiem izveidot detalizētu objekta interjera karti.
Pētniekiem bija Apollo misijas savāktie Mēness seismiskie dati, taču to izšķirtspēja bija pārāk zema, lai precīzi noteiktu iekšējā kodola stāvokli. Bija zināms tikai tas, ka pastāv šķidrs ārējais kodols, bet tas, ko tas aptver, joprojām bija diskusiju jautājums. Cietā iekšējā kodola un pilnībā šķidrā kodola modeļi darbojās vienlīdz labi, tā secināts no Apollo datiem.
Lai to vienreiz un uz visiem laikiem noskaidrotu, pētnieki savāca datus no visām kosmosa misijām un Mēness lāzera atrašanās vietas noteikšanas eksperimentiem, lai apkopotu dažādu Mēness īpašību profilus. Tie ietver tās deformācijas pakāpi gravitācijas mijiedarbības ar Zemi dēļ, izmaiņas attālumā no Zemes un blīvumu. Pēc tam viņi veica simulācijas ar dažāda veida kodoliem, lai atrastu tos, kas visvairāk atbilst novērojumiem.
Viņi atklāja, ka Mēness kodols ir ļoti līdzīgs Zemes kodolam – ar šķidru ārējo slāni un cietu iekšējo kodolu. Saskaņā ar simulācijām ārējā kodola rādiuss ir aptuveni 362 kilometri, bet iekšējā kodola rādiuss ir aptuveni 258 kilometri. Tas ir aptuveni 15% no visa Mēness rādiusa. Iekšējā serdeņa blīvums ir aptuveni 7822 kilogrami uz kubikmetru. Tas ir ļoti tuvu dzelzs blīvumam.
Interesanti, ka 2011. gadā NASA planetārās zinātnieces Renē Vēberes vadītā grupa ieguva līdzīgu rezultātu, izmantojot tolaik uzlabotās seismoloģiskās metodes Apollo datos. Viņi atrada pierādījumus par cietu iekšējo serdi ar aptuveni 240 kilometru rādiusu un aptuveni 8000 kilogramu blīvumu uz kubikmetru.
Ir zināms, ka Mēnesim īsi pēc tā rašanās bijis spēcīgs magnētiskais lauks, kas sāka vājināties pirms aptuveni 3,2 miljardiem gadu. Šādu magnētisko lauku rada kustība un konvekcija kodolā, tāpēc tas, no kā sastāv Mēness kodols, lielā mērā ir saistīts ar to, kā un kāpēc magnētiskais lauks pazuda.
