“Tas ir mīts, ka jaunākā paaudze vispār neiet uz teātri.” Jaunais režisors un aktieris Klāvs Mellis 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā režisora un aktiera KLĀVA MEĻĻA, kā arī viņa kolēģu pirms trim gadiem dibinātais neatkarīgais teātris “Kvadrifrons” no piektdienas, 14.augusta, piedāvā vēl nebijušu teātra piedzīvojumu – pandēmijas laikā tapušu interaktīvu klausāmizrādi “Rolanda dziesma”, kurā vecfranču kara eposa asiņainie notikumi pārcelti latviešu koru karu cīņā.
Izrāde būs klausāma pa telefonu, bet notikumu gaitu noteiks klausītāja izvēle.
Teātris “Kvadrifrons” savās izrādēs vēsta par to, kas pašiem tā dalībniekiem un laikabiedriem šķiet svarīgs, interesants, nepieciešams un sajūsminošs, aktīvi reaģējot uz notiekošo.
Piemēram, ar gaišu humoru runā par sabiedrības novecošanos “Vecmāmiņu valstī” vai arī izrādē “Fake News” atklāj, ka vienas patiesības vietā pastāv daudzas.
Viņi pamanījušies arī plūkt laurus “Spēlmaņu naktī”, ķidājot nacionālo identitāti “Dvēseļu utenī”, bet šajā vasarā liek izplūkties konservatīvajiem un liberāļiem jau uz Dailes teātra lielās skatuves – jaunajā izrādē “Sidraba šķidrums”.
Nu “Kvadrifrona” versijā eposa “Rolanda dziesma” darbība pārcelta uz mūsdienu Latviju – asiņainajā sadursmē iesaistās nevis franču un basku karaspēki, bet gan Latvijas lauku kori, kas cenšas pārspēt viens otru talantā un viltībā, lai nokļūtu Rīgā, Dziesmu svētku noslēguma koncertā.
Tavs “alter ego” jau labu laiku ir neatkarīgs teātris ar mazliet svešādu nosaukumu “Kvadrifrons”, ko zinātāji līdz šim varēja atrast Rīgas cirkā. Ar kādu skatu uz nākotni esat pārdzīvojuši ārkārtējo stāvokli?
K. Mellis: Kad martā to izsludināja, mums bija izpārdota iepriekšējā sezona un saplānota visa nākamā. Paralēli kopējai nesaprašanai, kā sakārtot pārceltās izrādes, klāt nāca fakts, ka jauno sezonu sāksim jaunā mājvietā – no Rīgas cirka esam pārcēlušies uz jaunām telpām – Latvijas Universitātes kādreizējo Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāti Zeļļu ielā.
Jaunās telpas ir ietilpīgākas, tomēr sapratām, ka negribam vilkt garumā un mulsināt skatītājus, kuri nopirkuši biļetes, pārceļot izrādes ne tikai uz citu laiku, bet arī citu telpu.
Tāpēc likās godīgāk atdot naudu par tām – ar domu, ka tie, kuri vēlēsies šīs izrādes redzēt, varbūt nopirks biļeti vēlreiz.
Sezonas beigās bija paredzētas divas pirmizrādes – viena no tām nu transformējusies telefonizrādes formātā, bet otra – “Viss ir slikti”, stāsts par mentālās veselības jautājumiem, ko veido Uldis Sniķers (Valmieras Drāmas teātra aktieris. – A. K.) – šobrīd pārcelta uz nenoteiktu laiku.
“Kvadrifronam” izdevies šķērsot ne tikai līdz šim teātros necilātu tēmu robežas, bet tieši šajā, teātriem grūtajā laikā, arī ielauzties uz repertuāra teātru skatuves. Nacionālajā teātrī uz Lielo zāli pārcēlusies tevis iestudētā, pavasarī tikai vienreiz nospēlētā “Lepnums un aizspriedumi”, Dailes teātrī Lielo zāli iekaro “Sidraba šķidrums” un tā simboliskās hermafrodītu sliekas. Kā tu jūti, cik valsts teātri ir atvērti jūsu saturam?
Sliekas patiesībā sākumā nebija ludziņā ierakstītas, bet mēs, īpaši Ance Strazda, uz lapiņas uzzīmējām, kā sliekai jāizskatās, un nu tās kļuvušas arī par vienu no mūsu pašu mīļākajiem šīs izrādes elementiem.
Teātri mums ir ļoti atvērti, taču primāri tomēr gribam rušināties savā kompānijā, savā “štābā”.
Ļoti vēlamies, lai mūsu jaunajā mājvietā koncentrētos procesi un dzīvība, nevis, ka tur tikai aizejam pasēdēt kabinetā, bet realitātē spēlējam lielajos teātros.
Tomēr laiku pa laikam mēs šādu avantūru atļaujamies.
Dailes teātris šobrīd piedzīvo sistemātiskas pārmaiņas, un, iespējams, mūsu klātbūtne ir neliels žests no jaunās vadības puses, rādot, ka viņi vēlas iet jaunu ceļu.
Izskanējusi doma, ka varbūt atvilināsit uz Dailes teātri jaunāku publiku. Jaunā paaudze tiešām ir jūsu skatītāji? Jeb izrāde “Vecmāmiņu valsts” tiešām ir vecmāmiņām?
“Vecmāmiņu valsts” ir par vecmāmiņām, bet mēs paši diezgan ātri sapratām, ka izrāde nav īsti domāta vecmāmiņām, drīzāk – mazbērniem. “Vecmāmiņu valsti” rādījām dažādās pilsētās, rudenī tā būs arī Rīgā, “Hanzas peronā”.
Uz to nāk ļoti dažādi cilvēki un, šķiet, reakcijas ir visai pozitīvas.
Katrā ziņā, man pašam spēlējot, ir ļoti jēdzīga sajūta. Reizē man tomēr šķiet, ka tas ir mazliet mīts, ka mūs skatās tikai jaunākā paaudze vai, vēl trakāk, ka jaunākā paaudze vispār neiet uz teātri.
Tāpat ir mīts par to, ka neatkarīgie teātri ir daudz eksperimentālāki.
Liela daļa mūsu izrāžu ir neeksperimentālas visos iespējamos veidos – pilnīgi parastas dramatiskā teātra izrādes, kas man arī liekas forši.
“Dvēseļu utenis”, “Sidraba šķidrums” – parafrāzes par klasiķiem nevar nepamanīt. Kāpēc šī spēle?
Tas sākās kā joks, kad Ance Strazda kādā intervijā, stāstot par “Dvēseļu uteni”, pajokoja, ka mēs taisām triloģiju, un solot – ja tas sanāks, taisīsim “Sidraba šķidrumu” un tad – “Mēness maitiņu”.
Kas zina, varbūt tāda patiešām būs?
Man ļoti patīk visu ko citēt dažādos veidos, bet nav tā, ka to uztveram kā savu misiju. Vispār ar nosaukumiem mums ir problēmas. Piemēram, mūsu nosaukumu “Kvadrifrons” neviens nevar atcerēties vai izrunāt pareizi.
Mums ir bērnu izrāde “Perturbons”, vārds, ko vispār nevar saprast. Lielākoties izdomājam kaut ko pārāk sarežģītu vai pārāk vienkāršu.
Nu priekšā jauna spēle – kā ienāca prātā saistīt latviešu koru kustību ar basku kara eposa “Rolanda dziesma” asiņainajiem notikumiem?
Pirmkārt, “Rolanda dziesma” ir skaists, poētisks materiāls – valoda vien ir ļoti baudāma. Otrkārt, tajā varam atrast vairākus aktuālus un mūsdienās rezonējošus motīvus, tostarp kara un populisma, arī rasisma tēmu (franči pretiniekus saukā par mauriem, muhamedāņiem).
Tomēr tā nav kaut kāda didaktiska saikne ar mūsdienām, jo principā eposs lielākoties sastāv no kaušanās un vardarbības detalizētiem aprakstiem. Tā kā divas stundas dzejas audio formātā ir mūsdienu cilvēkam grūts uzdevums, mūsu variantā tā pārtapa prozā.
Pārrakstot prozā, dzeja zaudē atsvešinātību un poētiskumu, tāpēc šķita, ka mums arī jārunā nevis par frančiem un baskiem, bet jālokalizē mūsdienu Latvijā.
“Rolanda dziesmas” vēstījums ir ļoti nacionālistisks un patriotisks, bet viens no mūsu patriotisma augstākajiem punktiem ir nokļūšana Dziesmu svētkos.
Gan eposs, gan izrāde ir pilni vardarbības, ko gan vēlamies izmantot kā konceptuālu motīvu un komentāru, nevis pašmērķi un priecāšanos par to.
Domājot par klausāmizrādes formātu, atceros radioteātra izrādes.
Sākumā bija doma, īsinot “Rolanda dziesmas” tekstu, pašiem sacerēt pusotru stundu garu dziesmu ar šo tekstu, miksējot viduslaiku teātra un popkultūras elementus, kas iznākumā kļūtu par kaut ko līdzīgu skatuviskam videoklipam.
Taču sākās pandēmija, un negribējām to vienkārši pārnest internetā, jo ļoti ātri apnika visapkārt esošais “zoom” teātris.
Likās, ka vajadzētu kādu “analogāku” mediju. Nolēmām, ka tas varētu būt pa telefonu, kas papildināts ar interaktīvas sekošanas paņēmienu. Man ir sajūta, ka runāt pa telefonu ir kaut kā citādi nekā runāt, piemēram, internetā.
Kaut kāds īstāks kontakts. Tehniski tas ir viens garš, garš automātiskais atbildētājs, līdzīgi kā piezvanot uz banku. Iespējams izvēlēties, kādu notikumu attīstību klausītājs vēlas – kuram tēlam sekot, pa kuru ceļu iet.
Klausītājam līdz divu stundu garumā ir vismaz 50 līdz 70 izvēles. Izrādi varēs noklausīties līdz oktobra beigām, iespējams, pēc tam tā pārtaps aplikācijā, ko jebkurā laikā varēs noklausīties ikviens interesents.
Bet par radioteātri ir precīzi – šis tiešām ir tādā stilā ierunāts – pats esmu teicējs, ir dažādu lomu izpildītāji, arī dziesmas, mūzika un atmosfēra, pat putna spārnu švīksti.
Olga Rajecka, Vilis Lācītis, Guntars Račs un Aigars Grauba līdzās “Kvadrifrona” aktieriem tiešām piedalījās izrādes tapšanā?
Jā, viņi ir tā dēvētie “cameo” jeb spēlē paši sevi Dziesmu svētku koru skates ekspertu komisijā. Vilis Lācītis, vienkārši mans labs draugs, piekrita ierunāt dažādus tēlus, piemēram, erceņģeli Gabrielu.
Kas šobrīd tevi interesē pašu kā režisoru pēc meklējumiem “Kvadrifronā”, pēc pieskaršanās klasikai – “Spēlmaņu nakts” balvu guvušajam “Mārtinam Īdenam” Valmieras teātrī un pēc “Lepnuma un aizspriedumiem” Nacionālajā teātrī?
Taisām izrādi par izglītības sistēmu un tās reformu Latvijā. Ceru uz pirmizrādi mūsu jaunajās telpās oktobrī.
Mūsu pirmā izrāde kā “Kvadrifronam” Rīgas cirka ēkā bija izrāde–ekskursija “Brīnuma skartie”, bet, nonākot Universitātes ēkā, šķita, ka jāveido izrāde par izglītību.
Man tas šķiet nozīmīgi šajā laikā, kad no septembra visā Latvijā mainās izglītības sistēma un sākas “Skola 2030” projekts, kompetenču izglītības programma.
Lieta, ko gribu saprast – vai šīs pārmaiņas nav vairāk teorētiskas – izrāde par revolūcijām uz papīra. Skatāmies Latvijas Universitātes arhīvu materiālus no satversmes sapulcēm, rektora vēlēšanām, paralēli lasām bērnudārza mammu čatus.
Tas ir pilnīgs labirints! Izrādes nosaukums – “Ciešamā kārta”.
