“Tas ir mirklis” 0
Valentīns (1979) ir beidzis Liepājas Pedagoģijas akadēmiju vizuāli plastiskās mākslas specialitātē. Rak-sta dzeju, prozu. Kopš 1998. gada publicējies laikrakstos “Kurzemes Vārds”, “Kultūras Forums”, “K Kultūra”, “Kultūras Pulss”, kā arī kultūras portālos “Satori”, “Liepajaskultura.lv”, Piejūras pilsētu literārajā izdevumā “Vārds” un citur. Ir publikācijas vairākos dzejas kopkrājumos. 2012. gadā bijis redaktors Edvīna Tauriņa dzejas un miniatūru krājumam “Greizsirdīgais”. Darbojies K@2 projekta grupā “Dzejnieku namiņš Karostā”, Projektā “Liepājas literārā studija” un citās ar kultūru saistītās aktivitātēs. Šobrīd koordinē literatūras interesentus “Piejūras pilsētu literārās akadēmijas” projektā.
– Tu raksti jau krietni pasen, bet vēl neesi sakārtojis savu pirmo dzejoļu krājumu. Vai esi literatūrā pret sevi prasīgs?
– Literatūrā ir gandrīz neiespējami nebūt prasīgam, lai tas būtu kaut cik kvalitatīvs darbs. Paškritika – īpašība, bez kuras ir ļoti grūti. Un paralēli visu laiku sevi jāuzmana, jāpilnveido. Runājot konkrēti par dzejas krājumu – kad būs īstais brīdis un laiks, tad manuskripta mākonis izlīs pār zemi un nebūs svarīgi ne atskaites punkti, ne mēness fāzes.
– Dzejas suģestija – kā to vari paskaidrot un kā redzi tos jaunos dzejniekus, kuri tevi uzrunā ar saviem tekstiem? Varbūt, gluži pretēji, neredzi saikni ar viņiem?
– Ir daudzi autori, kuru teksti raisa spēcīgas emocijas vai pat atklāsmes, bet suģestiju? Kas tad vispār ir dzejas suģestija? Vai tā ir saplūšana? Asociāciju virkne? Transcendents? Es nezinu.
Ar jaunajiem dzejniekiem ir ļoti dažādi. Mani nevar uzrunāt izkopts intelektuālisms bez aizlauzta kaijas spārna. Kaut vai tikai pusknābi. Jo tieši tas pusknābis ir vienīgais, pie kā pieturēties, lai būtu saikne, lai notiktu uzrunāšanas fakts. Bet visam, bez šaubām, ir izņēmumi, kad uzrunā no zila gaisa. No nekā. Un varbūt tieši tas ir mir-klis, cilvēks vai darbs, kas suģestē. Ja tā notiek, tad dievišķais nepārprotami ir līdzās.
– Tu bieži apmeklē izstādes, tev ir vizuālās mākslas pedagoga specialitāte, bet savā profesijā kā pedagogs nestrādā. Vai varētu pienākt brīdis, kad tu sāktu arī radoši izpausties citās jomās, teiksim, mūzikā vai mākslā?
– Vai dzeja, tavuprāt, arī nav māksla? Māksla tādā ziņā, ka mēs zīmējam, nevis rakstām – ainavu, cilvēku, pasauli? Es visu laiku kaut ko daru paralēli rakstīšanai. Tas gan šobrīd paliek vairāk apslēpts citu acīm, bet arī šeit jāsaka – visam savs laiks. Uz jūras miglā ietītu salu ir jānogaida. Jāizpīpē dūmakas zirgi, un tikai tad var nokļūt tajā, ko sauc par mieru. Sala ir smilšaina un slapja. Kā skudra uz krūzītes malas. Tā ir tā sabiedrība, kura nepieciešama, un nekas no tās nav jāsagaida vai jāiegūst. Apziņa, ka viņa ir, jau pats par sevi ir iegūšanas akts. Atliek tikai radīt.
Fragmenti no cikla ..ziemeļu putni
..ziemeļu putni [2..]
Tā ir centrālā dzelzceļa stacija. Tā ir burzma. Tie ir veikali, soļi un balsis. Ziedi, restorāni un paugurknābju gulbji pašā kanāla viducī, kamēr balti mākoņi rāmi slīd pāri elektrības vadiem, pāri sliežu ritmiem un izkūp aiz krastmalas akmeņiem. Tie saules apspīdēti berž putekļus svešu māju stūriem, svešu kurpju zolēm.
Tās ir tikai gludas flīzes un riņķa dancis. Vēstules un sūtījumi, desiņu smarža, ceļojumu somas, ubagi, Maskava–Rīga, telefonsarunas, biļetes un apsargi pavalkātās uzvalka biksēs ar piekārtiem roku dzelžiem. Tas ir maksas internets un netīri nagi. Treniņtērpi un garas kājas svītrainās getrās.
Kā manuskripts ar piezīmēm un ielīmētām lappusēm. Pazaudētas mantas var atgūt pusnaktī pēc Ņujorkas laika. Tāli ir tie cilvēki, kuri pienāk un tikpat tuvi neatnākdami. Rīga–Ogre.
Pilns laukums skaistu dejotāju uz māju jumtiem, it kā tiem sniega cepures kāds būtu uzadījis, un tagad mirdz saulē. E – pasaule – gaiši zilais. Gandrīz kobalts. Mirklis, līdz pasaule savās plaukstās turēs mazu apaļu zemeslodes gabaliņu – gludu un plakanu vaļa muguru. Ziloņi un roņi nāks rindiņā vēlāk. Tā sarunāts – tā ieplānots pēc pasaules kārtības ruļļiem.
Tas ir laiks, kad nav jāstāv rindā – laiks, kad tramvaji zilajiem sāniem pagaida atpalikušās kaijas no bara un ieplūst ceļā kā manuskriptā. Gaiši zili ir tramvaju sāni, gaiši zilas debesis – saka bērni uz ielas. Gaiši zili ir ziemeļu un tirgus noslēpumi.
[..]
..ziemeļu putni. Exit [3]..
Tas ir mirklis. Tikai mirklis, kurā pazūd tuneļu ģitāras un mūzika ierij vilcienu vadus savās trahejās un alveolās. Pretī nāk avīžu izplatītājs un dedzina krūtis violeti sārtās liesmās. Tās ir kā baznīcu gaiļi agrā rītausmā, kad lēnām atkāpjas migla un horizonts virs jūras nosarmo augusta nepienākušās diennaktīs. Tās ir jēlas un izbāztas kā jēru mēles.
Tramvajos viņi nesēd. Pieturās lepni stāv līdzās miskastēm un atspiežas pret tirgū iemainītu lietussargu ar metāla rokturi. Blakus tirgus ir viņu paradīze – placdarms zelta uznācienam, lielākajai pauzei, pirms izvēlēties rīta vai vakara sapņus. Bet tramvajos viņi nesēd – jaunība kož kaulā un pārskaita santīmus vienreizējai biļetei līdz Uzvaras laukuma pagriezienam. Tad aši ar kājām gar pelēku betona sienu, sētu, mūri. Pāri Arkādijas parkam un lepni savā mazajā bēniņu istabiņā pie pēcpusdienas vīna glāzes. Viņi ir dzirdējuši putnus runājam. Viņi ir īpaši. Viņi to nezina, bet nojauš.
Tas ir mirklis, kurā skaņas savijas čurkstošā veselumā, izvirpuļo caur trīskāršu ūdenskritumu plaisām un pazūd dievišķā kalna rītausmā.
Nāk pastnieki un svilina krūtis pretimnācējiem. Uguns liesmo kā saburzītas vēstules, bet nekūp. Liesma tik spēcīga kā bruģis, kas no sirds apaudzis maigiem sūnu pieskārieniem. Aiz koku galotnēm slejas nesatraukts atmiņu miers.
Viņi zina – viņi ir putni..
[..]
