Antonevičs: “Skaidrs, ka latviešu vairākums vienmēr ir jutis draudus, kas nāk no krievvalodīgo mobilizācijas ap pieminekli” 75
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kad es būšu apmierinājis savas dusmas pret tevi un mana bardzība mitēsies, tad es jutīšos apmierināts un man nebūs vairs jādusmo.” Šo teikumu no Vecās Derības Ēcēhiela grāmatas man piedāvāja “Google”, kad intereses pēc interneta meklētājā ievadīju skaitļus “16:42”.
Tieši tādu laiku aizvadītajā ceturtdienā rādīja pulkstenis, kad pēc septiņu stundu pacietīgas drupināšanas no Rīgas ainavas pazuda okupekļa obelisks. Bībeles fragments simboliski iekļaujas tajā noskaņu gammā, kas visu šo procesu pavadīja.
Interesanti, ka vienlaikus ar latviešiem lielu gandarījumu par Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanu pauda arī daudzi ukraiņi. Viens no pazīstamākajiem komunikatoriem, kura vadītā komanda savus vēstījumus milzīgai auditorijai interneta sociālajos tīklos izplata gan angļu, gan krievu valodā, ir bijušais Ukrainas parlamenta deputāts un iekšlietu ministra vietnieks (pašlaik – Iekšlietu ministrijas padomnieks) Antons Heraščenko.
Pazīstams arī kā datubāzes “Mirotvorec” radītājs – šajā saraksta kopš 2014. gada tiek iekļauti visi Krievijas agresijas dalībnieki un līdzzinātāji.
Heraščenko 25. augustā savos soctīkla kontos bija ievietojis video ar okupekļa nogāšanu Rīgā un pievienojis savu piezīmi: “Vai tas ir svarīgi?
Jā, tam ir liela simboliska nozīme, tāpēc tas ir ļoti svarīgi.” Tā īsumā atbilde visiem, kas iepriekš bija filozofējuši par to, ka pieminekļa nojaukšana nekādā veidā nepalīdzēšot Ukrainai.
Pašlaik mediji ir publicējuši diezgan plašas uzziņas no šī pieminekļa vēstures, par ko iepriekš runāts diezgan maz.
Proti, ne vien krievu, bet arī daļa latviešu mediju bieži ir radījuši iespaidu, it kā tieši šajā vietā vienmēr vēsturiski pieminēti kritušie sarkanarmieši, tāpēc, kā aizrunājušies daži eksperti, tā esot gandrīz vai “svētvieta”, kuru aizskart nedrīkstot.
Vēstures faktu atgādinājums tomēr rāda pavisam citu ainu – piemineklis atklāts tikai 1985. gada oktobrī, tātad laikā, kad Padomju Savienība ar visiem tās kultiem lēnām jau bija sākusi irt pa vīlēm.
No dokumentālajiem kadriem redzams, ka, tāpat kā daudziem padomju laika ideoloģiskajiem pasākumiem, arī pie šī pieminekļa rīkotajiem raksturīgs stīvums un samākslotība – cilvēki it kā atdzīti uz turieni, stāv ierindā un nepacietīgi gaida, kad varēs doties prom.
Tieši tāpat kā 7. novembrī, 1. maijā un citos okupācijas laika “sarkanajos datumos”.
Savukārt pēc Latvijas neatkarības atzīšanas, kā tagad norādījuši daudzi pētnieki, piemineklis kādu laiku īsti nevienam vairs nebija vajadzīgs līdz brīdim, kad Krievijas politikā nebija sācis dominēt revanšisms un “krievu pasaules” ideoloģija, par kuras jauno simbolu tad arī kļuva šis bēdīgi slavenais objekts.
Skaidrs, ka latviešu sabiedrības vairākums vienmēr ir jutis draudus, kas nāk no visas šīs krievvaldīgo mobilizācijas ap pieminekli un putinisma ideoloģijas, lai kā dažādi liberālie politiķi nebūtu centušies iestāstīt, ka tā jau tikai “kritušo vectēvu” pieminēšana.
Tomēr dominēja uzskats, ka ar to vajag samierināties, jo tas rada diskomfortu, bet ne tiešas briesmas.
Esot jāmeklē kompromiss, jāizjūt empātija un tā tālāk.
Galu galā, neesot taču 9. maijā obligāti jāuzturas Pārdaugavā vai citās tādās vietās, ja nepatīk, var doties dabā – jā, arī tādi “praktiskie” ieteikumi reizēm atskanēja.
Interesanti, ka bija tādi eksperti, kas līdz pat pēdējam brīdim un vēl pēc tam mēģināja to visu atkārtot.
Šie cilvēki nedaudz atgādina totalizatora spēlmaņus, kas uzlikuši likmi uz savas komandas zaudējumu, jo izrēķinājuši, ka tas ir labs variants, kā nopelnīt, un brīdī, kad visi apkārt priecājas par uzvaru, mēģina vēl atrast argumentus, kāpēc tas tomēr nav labi.
Tomēr oficiāli pieminekļa atrašanās Rīgā vienmēr tikusi pamatota ar 1994. gada Krievijas karaspēka izvešanas līgumu un iespējamo atbildi, ja mēs kaut ko uzsāksim.
Maskavai pat nekas īpaši nebija jādraud – mēs paši vienmēr esam mācējuši izdomāt dažādus briesmīgus scenārijus.
Sākot no ekonomiskajām sankcijām un kiberuzbrukumiem, Krievijas aģentu izprovocētiem plašiem iekšējiem protestiem, līdz pat militāram iebrukumam.
Nupat vienā no Kremļa propagandas kanāliem tika spriests, kā tagad sodīt Latviju, nonākot pie negaidīta secinājuma – īsti jau nekādas ietekmes sviras neesot palikušas.
Diplomātiskās attiecības pārtraukt nevarot, jo te esot diezgan daudz Krievijas pilsoņu, no Krievijas gāzes mēs esam atteikušies, Krievijas tūristus arī vairs te negaidot un vīzas negrib dot.
Paliek tikai militārs uzbrukums, bet tas nozīmē sākt karu ar NATO – kaut kā negribas.
“Absolūts strupceļš,” secina propagandists.
Protams, no dažādiem kaktiem skan paziņojumi par to, ka krievu okupanti kaut kad te ieradīsies un nošaus visus, kas bijuši saistīti ar pieminekļa nojaukšanu.
Bet tas jau tikai spilgtāk parāda, ko sevī iemieso visa šī “krievu pasaule” un ko tā sev nes līdzi – naidu, nāvi un iznīcību.
