“Ir bezjēdzīgi salīdzināt valstis pēc saslimstības rādītājiem.” Saruna ar Igaunijas prezidenti Kersti Kaljulaidu 13
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas politiķi, lemjot par dažādu Covid-19 ierobežojumu nepieciešamību, pēdējā laikā bieži atsaukušies uz Igaunijas piemēru. Vēl pirms dažām nedēļām tur cilvēki varēja baudīt dzīvi, kādu mēs pēdējo reizi redzējām varbūt pagājušā gada vasarā, – atvērtas skolas, teātri, muzeji, restorāni un visu veidu skaistumkopšanas saloni, salīdzinoši brīvākas iespējas ceļot.
Tomēr nu Igaunijā strauji pieaudzis ar Covid-19 inficēto skaits. Februāra vidū tie bija vidēji ap 500 atklāti gadījumi dienā, bet pēdējās septiņās dienās šis skaitlis bija jau 1190, un tas turpina pieaugt.
“Kur tagad ir Igaunija? Tagad tā ir otrajā vietā Eiropā ar milzu saslimstību,” nesen intervijā Latvijas Radio norādīja Latvijas veselības ministrs Daniels Pavļuts, kurš aģitē par stingrākiem noteikumiem pretēji vairākiem citiem valdības kolēģiem, kas uzskata, ka atsevišķās jomās tos tomēr vajadzētu mīkstināt.
Tikmēr Igaunijas prezidente KERSTI KALJULAIDA, kura šonedēļ darba vizītē apmeklēja Rīgu, aicina Covid-19 statistiku neuztvert kā “sportu, kurā mēs sacenšamies, kurš būs labākā vietā”, piebilstot, ka “ir bezjēdzīgi salīdzināt valstis, tas ne pie kā neved”.
Intervijā “Latvijas Avīzei” viņa uzsver, ka par savu galveno pienākumu uzskata Igaunijas Konstitūcijas sargāšanu: “Ja noteikumi, kurus piedāvā valdība, ir nekonstitucionāli, es nevaru tiem piekrist.”
Igaunija cīņā pret Covid-19 ilgāku laiku bija vislabākajā situācijā starp Baltijas valstīm, taču tagad viss kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Kas ir noticis?
K. Kaljulaida: Pie mums visu šo laiku bija atvērtas skolas, izklaides vietas. Tā būtu tehniskā atbilde, kāpēc vīruss sācis izplatīties straujāk. Bet mēs visi redzam, ka cilvēki ir noguruši no ierobežojumiem, un ir grūti panākt, ka tie tiek ievēroti ilgākā laika posmā.
Tagad mēs ceram panākt augstāku disciplīnas līmeni, nosakot stingrākus ierobežojumus, – tiek slēgtas skolas, teātri, kinoteātri. Joprojām paliek atvērti restorāni, bet ar ierobežotu darba laiku līdz sešiem vakarā. Mēs ceram, ka situācija atkal uzlabosies.
Taču, ja mēs paskatāmies, kā pandēmija ir noritējusi Centrāleiropas un Dienvideiropas valstīs, situācija ir bijusi dažāda, inficēšanās gan pieauga, gan samazinājās pie dažāda ierobežojumu līmeņa. Galu galā tikai vakcinācija ir izeja no šīs situācijas.
Latvijā ir viedoklis, ka Igaunijas valdība ir bijusi pārāk vieglprātīga, ļaujot cilvēkiem turpināt brīvi apmeklēt masu pulcēšanās vietas.
Ja mēs atskatāmies pagātnē, tad arī Igaunijā ir bijuši daudz stingrāki ierobežojumi, tas bija situācijā, kad saslimstības rādītāji bija augstāki. Vēlāk tas tika mainīts.
Ir grūti noturēt līdzsvaru šajos lēmumos – tas ir kā staigāt pa virvi, kas nepārtraukti šūpojas uz vienu vai otru pusi.
Visās valstīs šie lēmumi tiek pieņemti atkarībā no valdības nostājas. Ir bezjēdzīgi salīdzināt valstis, tas ne pie kā neved. Kas ir svarīgi – cik daudz Covid-19 testu tiek veikts, cik no tiem ir pozitīvi. Tas parāda, cik droša ir ceļošana uz mūsu valsti.
Caurskatāmība un atvērtība ir svarīgāka par to, kurā vietā tabulā valsts šajā brīdī ir pēc saslimstības rādītājiem. Tas nav sports, kurā mēs sacenšamies, kurš būs labākā vietā.
Jūs teicāt, ka ierobežojumi atkarīgi no valdības lēmumiem. Bet vai tie ir vairāk politiski vai atbilstoši ekspertu ieteikumiem?
Ir uzklausīti dažādi eksperti. Viņi ir atzinuši, ka būtu sekas, ja mēs būtu turējuši skolas slēgtas visu šo laiku. Igaunijā mācības skolās notika kopš rudens un tika pārtrauktas tikai Ziemassvētku brīvdienās.
Mūsu veselības sistēma līdz šim ļoti labi tika galā ar situāciju. Mēs esam paļāvušies uz slimnīcu ieteikumiem, un tie ir bijuši uzmundrinoši.
Taču tagad viņi vairs nav droši par to, tāpēc arī valdība reaģēja, nosakot ierobežojumus.
Kāda ir prezidenta loma šajos lēmumos?
Igaunija ir parlamentāra valsts. Prezidents nepieņem lēmumus. Mana loma ir skaidrot situāciju. Par laimi, man ir zinātniskais grāds gēnu inženierijā, un es saprotu, kā darbojas vīrusi. Varu izmantot šīs zināšanas, kad jārunā ar sabiedrību.
Un, protams, cik vien iespējams, es turos pie sava galvenā pienākuma – Igaunijas Konstitūcijas sargāšanas. Ja noteikumi, kurus piedāvā valdība, ir nekonstitucionāli, es nevaru tiem piekrist.
Pavasarī man vajadzēja rīkoties tā, kā normālos apstākļos droši vien nebūtu vajadzības darīt, – es vērsos pie parlamenta, lai norādītu, ka mums ir problēmas ar atsevišķiem lēmumiem, aicinot tos mainīt.
Cīņa pret pandēmiju ir jāsamēro ar nepieciešamību saglabāt tiesiskumu. Manuprāt, šajā laikā man izveidojās konstruktīva diskusija ar parlamentu.
Ko jūs domājat par to, ka Baltijas valstis izvēlas atšķirīgas stratēģijas cīņā pret Covid-19? Vai tas nebūtu vairāk jāsaskaņo?
Kā jau teicu, negribu nodarboties ar salīdzināšanu, jo tā ir bezjēdzīga. Ir jāņem vērā politiskā situācija, politiskie uzskati un kultūras atšķirības starp valstīm. Tas viss ietekmē lēmumus.
Es nezinu, cik ļoti latvieši vai lietuvieši izmanto iespējas apiet noteikumus, es varu runāt par igauņiem, jo zinu, kādi viņi ir.
Mums vienkārši ir jāapzinās situācija un jāpieņem tai atbilstošākie lēmumi. Lai varētu ceļot, mums ir jābūt pilnīgai uzticībai par citu valstu statistiku, bet es nedomāju, ka to vajadzētu izmantot citiem mērķiem.
Pirms kāda laika mums bija Baltijas “burbulis”. Vai redzat, ka to varētu atjaunot?
Jā, Baltijas “burbulis” spīdēja Eiropā, bet tas bija tāpēc, ka vīrusa izplatība samazinājās arī kopumā visā Šengenas zonā. Vislabākais būtu, ka mēs visā Šengenas zonā varētu brīvi pārvietoties. Baltijas “burbulis” ir laba lieta, taču mērķim jābūt lielākam.
Eiropas “burbulim”?
Es domāju, ka varam runāt par vēl lielāku mērķi – atļaut brīvu cilvēku kustību pasaulē, ja būtu zināms, ka visas valstis var nodrošināt testus un vakcināciju saviem iedzīvotājiem. Bet mums ir jābūt garantijai, ka varam uzticēties šiem datiem, ko iegūstam no citām valstīm.
Igaunija ir piedāvājusi veidot kopīgu digitālo vakcinācijas pasi Baltijas valstīm un ziemeļvalstīm, lai atvieglotu ceļošanu.
Ir vairāki projekti, kas ar šo jautājumu nodarbojas. Viens no tiem ir globāls, kur Igaunijas uzņēmumi ir parakstījuši kopīgu saprašanās memorandu ar Pasaules Veselības organizāciju.
Lai dažādas vakcinācijas pases tiktu atzītas, tās ir jāveido pēc viena modeļa. Domāju, ka par pamatu var izmantot modeli, ko jau praktizē Somija un Islande, bet šajā tēmā ir dažādi slāņi, kurus mums jācenšas apvienot.
Tomēr pašlaik šādas vakcinācijas pases ieviešana, dodot iespējas to īpašniekiem brīvi ceļot un baudīt citas privilēģijas, būtu savā ziņā diskriminācija pret tiem, kas vēl nav potējušies. Ja mēs izmantojam padomju laika salīdzinājumus, var teikt, ka vakcīna pret Covid-19 pašlaik ir deficīts. Nezinu, kāds ir vakcinācijas temps Igaunijā, bet Latvijā tas joprojām ir ļoti lēns.
Igaunijā tas ir tāpat. Pie mums ir vakcinēti tikai seši procenti iedzīvotāju. Tagad ir sācies nākamais posms, kurā paredzēts vakcinēt vēl desmit procentus, kas ietilpst prioritārajās grupās, – vispirms tie bija cilvēki ar noteiktām slimībām, vecāka gadagājuma cilvēki, mediķi.
Tagad ar “AstraZeneca” vakcīnu paredzēts potēt arī policistus, robežsargus, militārpersonas. Ja tagad darbotos vakcinācijas pases, kas ļauj brīvi ceļot, tad to šajā grupā daudzi noteikti varētu izmantot.
Es gribu atgādināt, ka daudziem no viņiem ceļošana ir daļa no darba pienākumiem. Piemēram, Igaunija ir pārstāvēta starptautiskajās operācijās Mali, Afganistānā, Irākā. Manuprāt, tas nebūtu nekas nepareizs.
No otras puses, ja sākam attīstīt vakcinācijas pases, tad vakcīnām jābūt pieejamām.
Bet es uzskatu, ka vakcinētiem cilvēkiem nākotnē, kad vakcinācija būs brīvi pieejama, vajadzētu būt zināmām priekšrocībām salīdzinājumā ar tiem, kuri izvēlas nevakcinēties.
Tas būtu tikai godīgi!
Vai jūs pati esat vakcinējusies?
Nē, vēl nav pienākusi mana kārta, jo ir vairākas prioritārās grupas, kurām vakcinēšana bija paredzēta ātrāk. Man ir iecere drīzumā apmeklēt mūsu karavīrus Afganistānā, un vietējās varas iestādes prasa vakcinēties.
Tā ka, iespējams, es to drīz darīšu saistībā ar maniem darba pienākumiem, bet līdz šim tādas īpašas vajadzības nebija.
Latvijā ir bijusi diezgan karsta diskusija par to, vai augstākās amatpersonas vajadzētu vakcinēt prioritāri, lai tās iespējami ātrāk varētu atgriezties pie ierastā darba režīma. Kāda ir jūsu nostāja?
Es apsveicu Latvijas lēmumu vakcinēt ātrāk valdības locekļus, uzskatu, ka arī parlamentu tāpat vajadzētu vakcinēt pēc iespējas ātrāk.
Es domāju, mēs visi vēlamies, lai arī pandēmijas lēmumi būtu balstīti uz visspēcīgākajiem juridiskajiem pamatiem un tiesiskums tiktu nodrošināts arī šajā krīzē.
Es nevēlos nonākt situācijā, kad valdība nevar likumīgi darīt savu darbu vai parlaments nevar likumīgi darīt darbu, jo nav tikuši vakcinēti.
Kā ir mainījusies jūsu darba ikdiena pandēmijas laikā? Piemēram, pērn rudenī jums vajadzēja atcelt plānoto vizīti uz Latviju, jo negaidīti nokļuvāt karantīnā kā kontaktpersona.
Šajā laikā ir nācies atcelt un pārcelt daudz ko. Mēs vairs nevaram rīkot klātienes sanāksmes un vajag izmantot citas komunikācijas formas.
Tomēr divpusējās attiecības starp valstīm prasa, lai arī pandēmijas laikā ik pa laikam notiktu starpvalstu vizītes, ievērojot visus noteikumus un priekšrakstus, ko paredz gan mana valsts, gan uzņemošā valsts.
Mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem, taču ir svarīgi, lai politiķi turpina darīt savu darbu tik, cik tas ir iespējams, un ceļošana ir daļa no mūsu darba.
Tomēr jūs saņēmāt kritiku, kad decembrī devāties slēpošanas brīvdienās uz Šveici – laikā, kad izklaides braucieni ir ierobežoti un no tiem aicina atturēties. Kā skaidrojat savu rīcību?
Es nepārkāpu nekādus noteikumus. Vīrusa izplatības līmenis Igaunijā un Šveicē tolaik bija apmēram vienāds. Eiropas Savienība bija izlēmusi, ka gaisa satiksme Eiropā nav jāierobežo.
Tāpēc arī es apmeklēju Šveici, un patiesībā tas bija pamācošs brauciens, jo es varēju redzēt, kā cilvēki šajā zemē spēj sadzīvot ar noteiktajiem ierobežojumiem.
Piemēram, viņi pacietīgi gaida pie veikala durvīm, kad tiks ielaisti. Restorāni ir atvērti, bet jums savs apmeklējums ir jārezervē dienu iepriekš. Visur ir salikti caurspīdīgas plastmasas norobežojumi.
Cilvēki turpina dzīvot, neskatoties uz visām grūtībām. Mums Igaunijā tas vēl ir jāmācās.
Pārejot uz citu tēmu – pirms diviem gadiem jūs devāties uz Maskavu, lai tiktos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. “Labāk esmu pie galda nekā ēdienkartē,” jūs tolaik tēlaini sacījāt. Vai, atskatoties uz to pašlaik, joprojām uzskatāt, ka tas bija veiksmīgs solis un veiksmīgs pamatojums?
Pilnībā! Es izmantoju iespēju runāt ar prezidentu Putinu, tāpat kā to ir darījuši arī vairāki citi Eiropas valstu līderi, protams, saglabājot principus un stingri uzsverot savu vēstījumu.
Šajās sarunās ir svarīgi atgādināt par Ukrainu un Gruziju, par Baltkrieviju un Navaļniju.
Visam tam ir jābūt, taču nebūtu pareizi pārtraukt komunikāciju. Kāpēc man tas būtu jāatstāj tikai Vācijas kancleres Angelas Merkeles ziņā?
Es uzskatu, ka tā ir arī daļa no mana pienākuma – uzņemties šo atbildību un iesaistīties. Es esmu Eiropas valsts līdere!
Vai uzskatāt, ka vizīte bija veiksmīga un jums izdevās kaut ko ietekmēt?
Lai to izlemj vēsture. Man bija svarīgi parādīt Igaunijas cilvēkiem, ka mēs neesam pārtraukuši attiecības arī grūtā brīdī, kad mums ir principiālas domstarpības, panāktas vienošanās par dažādiem jautājumiem – par satiksmi, dzelzceļu, vides aizsardzību…
Igaunija gatavojas rīkot vispasaules somugru tautu kongresu, un daudzas no šīm tautām dzīvo tieši Krievijā. Uz šiem kongresiem parasti tiek aicināti arī valstu prezidenti.
Jūs tolaik uzaicinājāt arī Putinu apmeklēt Igauniju…
Jā, es viņu uzaicināju uz šo kongresu.
Vai joprojām gaidāt viņu ciemos?
Es nezinu, kā tas tālāk attīstīsies.
Ko jūs domājat par pašreizējiem notikumiem Krievijā – opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija indēšanas mēģinājumu un vēlāk notiesāšanu? Kādai vajadzētu būt Eiropas reakcijai?
Reakcijai jābūt atbilstošai starptautisko tiesību normām, kas aizliedz lietot ķīmiskos ieročus pret pilsoņiem. Tāpat sodi par domu noziegumiem nav kaut kas tāds, ko mēs varam akceptēt. Igaunija tāpat kā pārējās Baltijas valstis iestājas par Navaļnija atbrīvošanu un aktīvi to pieprasa.
Mēs atbalstām sankcijas pret Krieviju, tāpat sankcijas pret Baltkrieviju. Tas, ko es redzu, – arī Eiropā šī izpratne pieaug, un mēs varam cerēt uz kopīgu rīcību.
Vai redzat problēmu tajā, ka Igaunija joprojām nav ratificējusi robežlīgumu ar Krieviju?
Igaunijas valdība ir skaidri pateikusi, ka ir gatava virzīties uz priekšu šajā jautājumā un iesniegt robežlīgumu ratifikācijai parlamentā. Taču tie ir tikai nodomi, un jāskatās, kādi signāli tiks saņemti no otras puses.
Ja jūs jautājat, vai tā ir problēma, ka Igaunijai nav robežlīguma ar Krieviju, tad es atbildu – nē, tā nav problēma, taču mēs dodam priekšroku noteikumos balstītai pasaules kārtībai un robežlīgumi ar visām kaimiņvalstīm ir viens no priekšnoteikumiem, lai runātu par šādu kārtību.
Es ceru, ka kādu dienu tas notiks, bet es varu runāt tikai par Igauniju, es nevaru zināt, kā rīkosies Krievija.
Kā jūs pašlaik raksturotu Igaunijas sabiedrības noskaņojumu – cik vienota vai sašķelta tā, jūsuprāt, ir?
Ir ļoti daudz dažādu jautājumu, un nav tādas vienas dalījuma līnijas, kas raksturotu sabiedrības noskaņojumu. Protams, šobrīd mūs vieno kopīga cīņa pret pandēmiju, taču arī te ir atšķirīgi viedokļi par to, kas būtu darāms, un esmu pārliecināta, ka tā tas būs arī turpmāk.
Ir cilvēki, kas ir atvērtāki vai arī konservatīvāki vienā vai otrā jautājumā, piemēram, attieksmē pret migrāciju. Bet tāpat tas ir arī citās valstīs.
Tāpat mēs varam runāt par atšķirīgu dzīves līmeni Tallinā un lauku reģionos, un, manuprāt, reģionālajā politikā vēl būtu nepieciešami uzlabojumi, lai mazinātu šo plaisu.
Taču kopumā Igaunijas sabiedrība ir brīva, demokrātiska un tajā notiek dzīvas diskusijas.
Ko jūs kā prezidente esat darījusi, lai vienotu sabiedrību?
Tad ir jājautā, vai tā patiesi būtu vienošana vai tikai tādas sajūtas radīšana, ja es, piemēram, paslaucītu kādas problēmas zem paklāja un nerunātu par tām. Man ir svarīgi, lai notiek debates par svarīgiem jautājumiem, jo tikai tā var nonākt pie vienošanās.
Es atbalstu brīvus medijus un uzskatu, ka mums ir jādara viss, lai tos stiprinātu, lai saglabātu viedokļu daudzveidību. Es atbalstu, ka mums ir dzīvas politiskās diskusijas.
Es esmu lepna par Igaunijas politisko sistēmu, kas garantē iespējas visiem idejiskajiem virzieniem, un lielākā daļa no tiem ir pārstāvēti parlamentā. Tāpēc mums tiek veidotas koalīcijas valdības. Tas nozīmē, ka nevienam nebūs izteikts pārsvars un nāksies meklēt kompromisus.
Zinu, ka līdzīgi ir arī Latvijā, un arī jums ir diskusijas par valdības lēmumiem. Bet mūsu politiskās sistēmas esence ir koalīcijas darbs, un tā mums patiesībā nodrošina, ka lēmumi tiks pieņemti, ievērojot iespējami lielākas sabiedrības daļas intereses.
