“Tas ir kā apburtais loks – lai cilvēki novērtētu labu arhitektūru, nepieciešama vispārēja arhitektūras un dizaina izglītība,” atklāj Didzis Jaunzems 3
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Latvijas Dizaina gada balvas konkursā bija 150 dalībnieku – vairāk nekā jebkad agrāk. Starptautiskās žūrijas speciālās balvas pasniedza Veselības ministrijas kampaņai “Viss ir norm.a” un digitālajai platformai “Skrinings.lv”, kā arī “Pinumu paviljonam”, kuru īpaši Francijas Ansī pilsētas vides objektu festivālam izveidoja Didzis Jaunzems un Ksenia Sapega, piedaloties arī pārējiem arhitektu biroja “DJA” arhitektiem. Didzis Jaunzems intervijā stāsta par “Pinumu paviljona” tapšanu, domām un darbiem ap to.
Pie kā jūs strādājat pašlaik?
D. Jaunzems: Šobrīd, kamēr īsti vēl nav atļauti publiski pasākumi iekštelpās, veidojam publisko ārtelpu – “Hanzas perona” terase būs vieta, kur cilvēkiem nākt un pavadīt laiku, vēlāk tā varēs kļūt par telpu pasākumiem un koncertiem. Paralēli dažādās pasaules valstīs strādājam pie operu scenogrāfijas, sākam strādāt pie Gulbenes “Gulbīšu parka” izveides un pabeidzam iekštelpu ekspozīciju Lūznavas muižā – tā veltīta tiltu inženierim Staņislavam Kerbedzam (1810–1899). Mūsu biroja ikdiena rit projektu dažādībā – ir ilgtermiņa projekti kā “Gulbīšu parks” un ir tādi, kuri tiek ātri radīti un bieži vien tikpat ātri pazūd.
Kā radās Ansī “Pinumu paviljons”, šī darba mūsdienīgā un tik latviskā ideja?
Notikumu vēsture ir nedaudz garāka nekā pats paviljons – 2017. gadā Latgalē pie Kārsavas “Numernes valņa” dabas parkā radījām vides instalācijas objektu “Uguns”, un daudzviet pasaulē šo pavisam vienkāršo koka struktūru novērtēja atzinīgi, tā ieguva plašu publicitāti, to pamanīja arī Ansī ainavu festivāla organizētāji. Lai gan iesākumā mēģinājām ieteikt kādu jaunu objektu, kuru radītu tieši Ansī parkam, organizatori nepiekāpās un izvēlējās uzstādīt tieši tādu pašu objektu.
Uzbūvējām vēl vienu “Uguns” paviljonu, cerot, ka tas varēs būt pamats draudzībai ar festivāla organizatoriem, un nākamajā gadā varēsim būvēt ko jaunu. Tā arī notika, pirmā sadarbība bija veiksmīga un, gatavojoties nākamajam, 2020. gada festivālam, varējām domāt par jaunu darbu.
Apspriežot idejas par iespējamajiem objektiem Ansī parkā, atcerējāmies nežēlīgo karstumu, kura laikā bijām būvējuši “Uguns” paviljonu. Vēlējāmies, radot patvērumu no karstās saules, reizē izveidot zināmu psiholoģisku nošķirtības zonu un uz šo festivālu aizvest kaut ko no Latvijas. Līdzīgi arī citos festivālos – mūs vienmēr interesējis atrast ko tradicionālu un latvisku, pārvēršot to laikmetīgā objektā.
Tādējādi radās ideja par pinumiem. Tālāk jau atradām pinēju Pēteri Tutānu no “Pinumu pasaules”, kurš bija gatavs piedalīties projektā, uzņemties šo darbu. Tas ir smags. Runājot ar Pēteri, uzzinājām, ka jaunu pinēju nemaz nav – ir palikuši tikai vecmeistari.
Sapratām, ka pievērst uzmanību šim senajam arodam ir būtiski, jo daudzviet uzskata, ka pinumi ir kas arhaisks, pat senils, katrā ziņā ar negatīvu nozīmi. Cerējām, ka mēs ar savu arhitektūru, dizainu varētu piešķirt pinumiem mūsdienīgu, laikmetīgu noskaņu un tādējādi pat palīdzēt nozarei.
No režģotajām priedes koka dēļu konstrukcijām izveidojām vides instalāciju, arhitektūras objektu, noēnojumam izmantojot Pētera Tutāna pinuma grozus. Esam paredzējuši, ka laika gaitā koka konstrukcijas un visi 262 pinuma grozi iegūs dabisku pelēku nokrāsu un vēl vairāk saplūdīs ar apkārtējo dabu.
Viss tika saražots jau Latvijā, un Francijā pavisam īsā laikā objektu, gluži kā konstruktoru, salikām tikai kopā. No paviljona paveras brīnišķīgi skati uz apkārt esošo dabu, ažūrā konstrukcija veido dinamisku ēnu zālienā. Tā ir vieta atpūtai un meditācijai.
Kas finansē Francijas festivāla darbību? Kurš apmaksāja pinēju un mākslinieku darbu?
Visu apmaksāja festivāla organizatori – gan materiālus, gan darbu un transportu. Tas ir viņu objekts, mūsu darbam nav piesaistīts latviešu finansējums. Bijām uzaicināti arī šogad, taču mums Latvijā un citviet pasaulē ir tik daudz objektu, ka izlēmām piedalīties nākamgad. Lai kļūtu par dalībnieku festivālā, īsta konkursa nemaz nav, organizatori bija pamanījuši “Uguns” paviljonu, un tā viens darbs mūs aizveda pie nākamā. Reizēm jau nemaz nav nepieciešami megaprojekti un pat ne finansiāli izdevīgi projekti – nekad nevar zināt, kurp aizvedīs ceļš. Pats sākums bija nelielā vides instalācija Latgalē, un tieši tā palīdzēja atrast nākamos darbus un tagad pat iegūt Dizaina balvu.
Liekas, Ansī būve saplūdina arhitektūras un dizaina robežas…
Mūsdienās robežas tiešām ir saplūdušas, un tas arī ir iemesls, kāpēc mums patīk strādāt starpnišā starp arhitektūru un dizainu. Mēs novērtējam, ka izdodas strādāt ar ļoti dažādiem cilvēkiem, ne tikai ar arhitektiem un inženieriem; strādājam ar multimediju māksliniekiem, ar dziedātājiem, grafiskajiem dizaineriem, ar cilvēkiem, kuri bagātina mūsu ikdienu. Strādājot tikai vienā nozarē, mēs paši šo savstarpējo bagātināšanos nevarētu izbaudīt. Domāju, šis faktors arī uzrunā tos, kuri nāk pie mums, lai iegūtu savu ideju realizāciju. Manuprāt, mēs spējam paskatīties uz ierastām lietām no citas puses.
Jūsu darba virzieni ir tik dažādi, cik cilvēku ikdienā strādā jūsu birojā?
Šobrīd esam pieci, visi arhitekti. Komanda ir nokomplektēta, un katram ir sava spēcīgākā puse – viens ir stiprāks koncepciju domāšanā, citam padodas tehnisko rasējumu radīšana. Tādējādi spējam savu darbu organizēt, lai varētu ātri reaģēt uz jebkuru situāciju.
Esam atraduši savu nišu, tā nav strikti noteikta arhitektūra vai scenogrāfija. Savas arhitektūras zināšanas varam lietot scenogrāfijas projektos, savukārt, pateicoties zināšanām scenogrāfijā, varam izveidot interesantākas ekspozīcijas. Plūšana starp dizaina un arhitektūras mākslas nozarēm palīdz mūsu radošumam – spējai katru reizi izdomāt ko jaunu un pašiem negarlaikoties. Pieņemu, ka, strādājot tikai pie viena veida projektiem, tieši zināma vienveidība varētu būt risks.
Vai nav žēl, ka īslaicīgie darbi kalpo tikai vienam skaistam mākslas mirklim? Skatoties uz Ansī darbu, aizdomājos par klūdziņu samirkšanu lietū. Cik ilgs mūžs paredzēts šim skaistajam un smalkajam darbam? Kuri jums pašam ir tuvāki – ilgmūžīgie vai īsmūžīgie mākslas darbi?
Ansī projekts parkā pastāvēs gadus piecus, bet tiešām ir daudzi projekti, piemēram, Dabas koncertzāles būves, kuri pastāv ļoti īsu laiku. Esam šo atšķirību definējuši – ilgtermiņa projektos var mazāk ļauties emocijām. Ekspresijai ir jābūt samērīgai ar ilgu laika periodu – kamēr vien šis objekts pastāvēs, visā tā mūža garumā.
Īstermiņa projektos, ar kuriem mēs tiešām daudz strādājam, ilgtermiņa emociju kompresējam īsā laika posmā. Piemēram, scenogrāfijā vai paviljonu būvēs apmeklētāji gūst daudz spilgtākas emocijas.
Jums bija iespēja palikt un strādāt ārzemēs, tomēr izlēmāt dibināt pats savu arhitektu biroju Latvijā.
Esmu daudz strādājis ārzemēs – Nīderlandē, Norvēģijā… Bet – tur esmu juties kā ciemos. Vienmēr par savām mājām esmu uzskatījis Latviju. Vēlējos ikdienu organizēt tā, lai Latvija ir kā sava veida bāzes stacija. Mēs veidojam objektus gan Latvijai, gan arī daudzviet ārpus tās. Pirms mēneša veidojām scenogrāfiju operai Šveicē, augustā būs darbs Kopenhāgenā, novembrī – atkal Šveicē, Bāzelē.
Kādā intervijā teicāt: “Ja visi domās tikai praktiski, sirdij nekā nebūs.” Kurus no Latvijas arhitektūras darbiem jums gribētos izcelt? No kuriem, iespējams, esat iedvesmojies?
Es novērtēju mūsu vecmeistera Andra Kronberga darbus, viņa spēju sekot dažādām tendencēm un būt laikmetīgam visos laikos. No jaunākiem birojiem novērtēju “MADE” arhitektus Miķeli Putrāmu un Lindu Krūmiņu, kas strādā izteikti laikmetīgi, ļoti precīzi, pat skrupulozi. Viņu darbi mani noteikti iedvesmo.
Vai mēs Latvijā pietiekami runājam par dizainu un par arhitektūru? Piemēram, lielākajai daļai somu ir būtiski, ka viņu mājās tiek lietotas un eksponētas somu dizaina lietas.
Tas ir kā apburtais loks – lai cilvēki spētu novērtēt labas lietas, labu arhitektūru, nepieciešama vispārēja arhitektūras un dizaina izglītība. Somija ir labs piemērs, tas ir prestiži, ja mājās ir kādi dizaina produkti. Nīderlandē ievēro, ja dzīvojamo ēku ir projektējis arhitekts, nevis, lai ieekonomētu pavisam nelielu summiņu, nopirkts tipveida projekts.
Arhitektūras un dizaina izglītība ir ļoti būtiska: jo vairāk cilvēku būs informēti, jo vairāk viņi spēs izvēlēties un novērtēs labas lietas, tādējādi celsies arhitektūras un dizaina līmenis. Ja būs lielāks pieprasījums, būs lielāka kvalitāte. Tā šobrīd latviešiem pietrūkst. “Dizaina balva” un, piemēram, raidījums “Kāpēc dizains” palīdz saprast, ka dizains nav domāts īpašam cilvēku lokam, tam būtu jābūt ikviena ikdienas sastāvdaļai. Dizains padara mūsu ikdienas dzīvi daudz kvalitatīvāku.
Vairākās valstīs publiskām jaunceļamām ēkām jau sākotnēji tāmē zināms procents ir atvēlēts mākslas darbu iepirkumiem. Vai tāda prakse varētu būt būtiska arī Latvijā? Mums ir pašvaldību pasūtījumi, bet vai nav tā, ka šobrīd finansējums atkarīgs no kāda ierēdņa iniciatīvas? Jums ir pieredze – piemēram, vides darbi Jūrmalā, Balvos, Pļavnieku bērzu birzī…
Jā, manuprāt, Nīderlandē tie ir četri procenti no jaunceļamās ēkas vērtības, tā ir finansējuma daļa, kura jāatvēl tieši mākslas darbiem. Ja arhitektūra ir kas funcionāls, mākslas darbi ir impulss sirdij. Latvijā ir apsveicamas tās pašvaldības, kuras domā ne tikai par to, kā nomainīt skolai jumtu, bet arī par to, lai cilvēkiem būtu interesanta vide.
