Anda Līce: Tas dzīvinošais virsotņu gaiss 1
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
To atceras visi, kas reiz ir uzkāpuši kalna virsotnē. Nav svarīgi, cik kilometru tā augsta. Tie, kas pirms trīsdesmit gadiem Latvijas PSR Augstākās Padomes sēdē pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, un tie daudzie, kas tajā dienā nēsāja visur līdzi radio uztvērējus, lai nepalaistu garām liktenīgo balsojumu, var teikt – ne pirms, ne pēc tam nekas tāds vairs nav piedzīvots.
Kalnos kāpēji zina – lai nonāktu kādā nākamajā virsotnē, ir jānokāpj lejā no tās, kuru esi sasniedzis.
Kāpjot no augstā kalna lejā (tas gan nesakrīt ar oficiālo optimismu), ir daudz runāts par jaunām virsotnēm, nenosaucot vārdā, ko ar tām īsti saprotam.
Mēs tik ilgi mīdījāmies sasniegtajā, ka tur paguvām krietni daudz ko nobradāt. Ar atgūto brīvību liela daļa diemžēl joprojām saprot vienīgi taustāmās lietas – atvērtas robežas un brīvo tirgu.
Pirms trīsdesmit gadiem to pasauli, kuru mums tik ilgi neļāva ieraudzīt dzelzs priekškars, mēs nepazinām un tāpēc idealizējām. Mums šķita – ir taču jābūt vietai, kura ir pilnīga. Taču tur, kur ir cilvēki, vienmēr ir arī problēmas.
Par drošību tik nedrošajā pasaulē Latvija atteicās no būtiskām nacionālai valstij piemītošām vērtībām, nacionālo valūtu ieskaitot.
Tagad jēdziens “nacionāls” atkal ir kļuvis nicināms, un tam ir arī pamats – radikāli labējie populisti šo vārdu ir sakompromitējuši tā, ka daudziem atsista patika to pieminēt.
Nacionālās lietas kavē globalizāciju, un mums diemžēl trūkst diskusiju par to, ko šodien sevī ietver jēdziens “nacionāls”.
Visas nelaimes nenāk vienīgi no ārpuses. Ir nožēlojami, ja kādai tautai paliek vienīgi nacionālā himna, karogs un valoda, ar kuru šodien jau ir lielas problēmas. Padomju laikā krievu valodā pamatīgi šķīdināto latviešu valodu tagad paši steidzamies izšķīdināt angļu valodā.
Es nupat saņēmu pasta sūtījumu – divas Marinas Kosteņeckas grāmatas: “Mans XX gadsimts” un “Vēstules no XX gadsimta”. Kad Marina jautāja, kādā valodā šīs grāmatas vēlos saņemt, teicu – krievu valodā, kurā viņa ir rakstījusi.
Lasu un domāju, cik labi, ka viņa mums ir un ka viņai ir Latvija. Neskatoties uz to (bet varbūt tieši tāpēc), ka viņa Latvijas labā ir darījusi krietni vairāk, nekā daudzi urrāpatrioti, viņu ar putām uz lūpām lamāja un joprojām to dara prokremliskie tautieši.
Bez grēka nav arī dažs labs šaursirdīgs latvietis.
Es Marinu iepazinu tajos gados, kad mēs tik kāri elpojām virsotņu gaisu. To gaisu, kas cilvēkus sarado.
