Ingmars Zemzaris: “.. tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust” 23
Viņš steidzās savai valodai talkā – “ar tūkstoš strīpām”. Šo paseklo asprātību mūsu jaunās ortografijas tēvam Jānim Endzelīnam ir veltījis Edvards Treimanis-Zvārgulis. Dzejniekam par godu jāsaka, ka šī vēl ir viena no pieklājīgākām “uzslavām”, ko Endzelīns saņēma, mūsu jauno ortografiju veidojot.
Neba tas būs uztraucis dzejnieku, ka jaunajā ortografijā vispār tika paredzētas diakritiskas zīmes. Pirmkārt, to netrūka arī vecajā ortografijā. Otrkārt, no visām dzīvajām valodām, kas lieto latīņu alfabētu, bez diakritiskām zīmēm iztiek vienīgi angļu valoda, par to maksājot ar savu smagnējo un sarežģīto ortografiju. “Tūkstoš strīpas” būs domātas tieši gaŗumzīmes.
Kā tad patskaņu gaŗumu apzīmēja vecajā ortografijā? Atšķirsim 1937. gada Bībeles izdevuma titullapu! Tur lasām: Wezàs un Jaunàs Deribas Swehtee Rakſti. Redzam, ka te gaŗums apzīmēts divējādi: vārda saknē ar sekojošu h: Swehtee, bet galotnē ar gravi: Wezàs un Jaunàs. Savukārt piedēklī patskaņa gaŗums vispār nav apzīmēts: Deriba. Titullapas apakšā lasām, ka Bībele izdota “Rigâ”. Te gaŗums paliek neapzīmēts pat saknē, bet galotnē parādās jau trešais gaŗuma apzīmējuma veids – jumtiņš!
Gaŗumus apzīmēja ne tikai dažādi, bet arī nekonsekventi. 1920. gadā Endzelīns raksta: “Kāpēc tad nu raksta ar gaŗumzīmi raudàs, bet raudaſchu bez gaŗumzīmes? Tagad ir ļoti izplatīta arī rakstība mehs wilkàm ar gaŗumzīmi, bet mehs wilkamees bez gaŗumzīmes, lai gan te .. abās formās a ir gaŗš. Kā lai te izredz kādu likumu, kādu pastāvību? Kā lai tādu nevienādu rakstību ieskaidro skolniekiem, un cik daudz laika velti nav jāšķiež tādas rakstības iemācīšanai?”
To Endzelīns prata labot ar dziļā lietpratībā balstītu un tieši tāpēc vienkāršu principu: jaunajā ortografijā gaŗumi tiek apzīmēti visur, turklāt visur vienādi. Šo principu tagad iemieso mūsu gaŗumzīmes – jeb “tūkstoš strīpas”.
Vecās ortografijas vācisko čupu burtu vietā stājās no čechu alfabēta patapinātie č, š un ž. Piemēram, kāda maza putniņa vārds pa vecam bija rakstāms tſchuntſchiņſch, bet tagad: čunčiņš.
Divskani ie vecajā ortografijā apzīmēja ar ee. Piemēram, rakstot vārdu neieies, tad radās piecu e sablīvējums. Lai padarītu to cik necik izlasāmu, mēdza lietot defisi: ne-eeees. Mūsu tagadējais ie ir gudri patapināts no leišiem.
No leišiem Endzelīns bija iecerējis patapināt arī divskaņa o rakstījumu ar divi burtiem: uo. Viņš tālredzīgi zināja, ka latviešu valodā ienāks aizvien vairāk svešvārdu ar patskani o un dubultā slodze, kas būs jānes o burtam, apzīmējot gan patskani, gan divskani, radīs pārpratumus. Žēl, ka šai jautājumā Endzelīnam nācās piekāpties neprofesionāļu pārspēka priekšā. Ļaunās sekas mēs baudām tagad.
Briesmīgi ir klausīties, kā uomulīgs (no uomas vārda) dažs runā ar patskani o.
Pa radio ne reizi vien ir nācies dzirdēt, ka tas un tas atrodas “Grostōnas” ielā. Diktors laikam domā Grostonu esam – kā Bostonu – kaut kur aiz trejdeviņām jūŗām. Patiesībā Gruostuona ir netālu no Gaiziņkalna – blakus Maduonai, Ļauduonai, Lazduonai, un tai cauri tek Aruonas upe.
Un kā, lūdzu, jāizrunā Latvijas vietvārdi Okte, Tosmare, Košrags?
Nemākam mēs vairs izrunāt ne vien paši savus vietvārdus, bet arī uzvārdus, piem., rakstnieka Dorbes uzvārdu dzird aplam runājam ar patskani o, un otrādi: dzejnieka Poruka uzvārdu ļoti bieži runā nepareizi ar uo.
Vai tomēr nebūtu bijis vērts paklausīt Endzelīnam?
1930. gadā vācu valodnieks Eduards Hermanis raksta: “Endzelīns .. radījis ortografiju, kuŗai ir tādi pārākumi, ka tās dēļ citas tautas varētu latviešus apskaust.” Tiešām, ar savu ortografiju mēs varam lepoties. Diemžēl netrūkst latviešu, kas šķiet no tās drīzāk kaunamies.
Pirmkārt, tie ir visi tie “Otto” jeb drīzāk viņu vecāki, kas nekautrējas pat tiesāties – paši pret savas tēvu valodas pareizrakstību! Otrkārt, tās ir mūsu “zvaigznes”– Linda Leen, Anmary, Gacho, Shipsi un tamlīdzīgi Teetarbixi, kuŗu kosmiskajam talantam, zināms, neder segvārds bauru valodiņas ortografijā. Uz tādiem “Otto” un uz “zvaigznēm” nav ko apvainoties. Jautājums ir cits: kāpēc mēs, latvieši, paši pieļaujam, ka pār mūsu gramatikas un ortografijas likumiem pēdējā laikā aizvien vairāk sāk dominēt kāds nerakstīts muļķu un huliganu neaizskaŗamības likums?
