„Neviena nav mājās,” fragments no Evitas Hofmanes stāsta 0
Maija Morkovņikova, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rakstniece Evita Hofmane ir dzimusi Valmierā un dzīvo Rīgā. Stāstus publicējusi Latvijas nozīmīgākajos literārajos medijos. Rakstītprasmi apguvusi Latvijas Rakstnieku savienības Literārajā akadēmijā. Strādā projektu vadības jomā, ir žurnāliste. Izdevniecība “Latvijas Mediji” nesen ir laidusi klajā Evitas Hofmanes debijas stāstu krājumu “Durvis”. Tie ir stāsti par un ap cilvēcisko būtību. Neogotiskas detaļas un psiholoģiskas spēles valdzinās, ainavas un detaļu būtība spirdzinās. Autore liek lasītājam pietuvoties tam, ko būtu bail ieraudzīt vienam pašam.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Evitas Hofmanes stāsta “Neviena nav mājās”
Vakars savilcies apkārt kā melns deķis, bet drēgns. Irēna iet pa šosejas malu. Vecie zābaki slīd, tomēr labi aiztur mitrumu. Ja pakristu, varētu palikt grāvī. Neviens labdaris nelīdīs laukā no krūmiem, lai sniegtu palīdzīgu roku. Vēlāk sirdi un laulību gredzenu. Lūpās iezogas smaids. Laulības riņķis ir. Tikai gredzens vairs nevieno. Šad un tad viņa palasa lubenes. Par skaisto dzīvi. To, ka bagātie arī raud. Ja beigas izskatās cerīgas, var sākt lasīt. Tā gribētos rīkoties arī dzīvē.
Tuvojas mašīna. Satiksme reta. Šoferis viņu ieraudzīs pēdējā brīdī. Šajā ceļa posmā pastāv iespēja tikt notriektai kā meža dzīvniekam. Gaismas apžilbināts, tas sastingst auto priekšā un “ienāk” salonā. Irēna nav tik smaga kā stirna. Mašīnas trieciens aizsviedīs pa gaisu kā rotaļlietu.
Viņa izstiepj roku ar paceltu īkšķi. Autovadītājs pārslēdz gaismas, lai labāk saskatītu, kas tur vīkšājas ceļa malā. Jakas viduklī un gar kabatām ir plata atstarojoša lente. Diezin vai tai piemīt maģisks spēks, kas spētu atturēt mašīnu, ja šoferis nebūtu pietiekami vērīgs. Vajadzēja uzvilkt atstarojošo vesti, bet no mājas izskrēja steigā.
Šoferis neapstājas. Viņš vada savu spēkratu uz šosejas vidu. Aizšvīkst garām, pat nepiebremzējis. Salonā nozib vecīgi vaibsti un pētīgs skatiens. Mašīna nozūd ceļa līkumā. Varbūt vecais baidās no pievilinātājputniem. Kolīdz apstāsies, no meža izskries septiņi rūķīši, izvilks šamo no mašīnas, iegrūdīs grāvī. Mēs aizbrauksim svinēt dzīvi, atstādami viņu te tumsā, naktī.
Irēna turpina iet. Līdz pilsētai vēl septiņi kilometri. Tikpat aiz muguras. Līdz centram un autoostai pēc tam jāsoļo divarpus. Viņa izvelk telefonu. Uzzib spožais ekrāns. Laika vēl gana, tomēr jāpieliek solis. Drēgnums rāpjas augšup pa stilbiem. Tumsa lien pa muguru, apskauj un aukstām rokām glāsta krūtis.
Nav dzirdēts, ka te sirotu pievilinātājputni. Senāk, 90. gados, gan. Brīvībai ir daudz seju. Cilvēks pazūd. Izkūst un izgaist kā plāna ledus kārta saltā rītā. Vien tukšas acis no zemzemes noraugās kliedzot, apsūdzot. Mirušie vienmēr vēro dzīvos.
Viņa nepazudīs. Irēna atkal uzrauj mutes kaktiņus smaidā. Nepazudīs, jo viņu gaida.
Ziemā telefonam ir niķis izslēgties. Aukstumā baterijas enerģija strauji dilst, tāpēc viņa nolemj neriskēt palikt bez sakariem un piezvanīt tad, kad jau būs autobusā, kurā braucot var uzlādēt telefonu.
Viņa bija apņēmusies neskriet, bet miers bija iztraucēts. Atvaļinājuma nedēļa bija ritējusi bez sevišķiem notikumiem. Ikdiena parastā, tikai uz darbu nebija jādodas. Giedrjus piezvanīja īsi pēc pusdienlaika. Aicināja satikties. Tikai tāda maza ķibelīte. Septiņdesmit kilometri un nekāda tiešā transporta. Savu lūzni, kas kādreiz bija auto, Irēna plānoja pārdot. Mašīna vairāk prasīja un ēda naudu, nekā tai bija lietderības. Varētu iekāpt un aizbraukt. Giedrjus vakar esot mazliet ieķēris ar draugiem. Baidoties kustēt, ka nenostopē ceļa policija un trubiņa var parādīt kaut ko tādu, ko mentiem labāk nezināt. Viņa alkometrs jau rādot pilnīgu miesas apskaidrību, bet ej nu sazini. Iznāks kāda mikroskopiska vakardienas atrauga un… Viņš to nevar atļauties. Līdz vakaram nekādas stūres. Irēna klausījās viņa tāli tuvajā balsī, kas mēļoja lietuviski, un iekšējs lauzējs vilka teikt “jā”, tomēr viņa pateica “nē”. Negribēja skriet, it kā viņai briesmīgi vajadzētu to leiti, kurš tepat vien ir, tomēr tik tālu. Irenočka, atbrauc, viņš vārdoja zobus. Kāp mašīnā, atbrauc, atpūtīsimies. Es tiešām nevaru šodien aizbraukt. Nu, ka tu tāds nevarulis, tad pats vainīgs, viņa domās teica, pasmaidīja un vēlēja draugam pārcelt tikšanos uz rītdienu, ja jau šodien ir tā, ka nekā. Ļurba viņš nebija, drīzāk pedants, kurš uzskaitīja katru izdzerto gramu, lai varētu precīzi aprēķināt, kad drīkstēs sēsties pie stūres. Mašīnas bija viņa baznīca.
Kādu laiku mēļojusi, viņa beidza sarunu ar daudznozīmīgo “tomēr, kas to lai zina, varbūt atbrauks”. Atšuvusi mīlnieku, Irēna mētājās pa māju, nerodot mieru. Meita ciemojās pie draudzenes. Māte rosījās pa šķūni. Vēlme pēc dzīves vilka ārā no mājas. Stundu trinusies riņķī apkārt, viņa beidzot spēji izlēma, ka tomēr brauks uz Lietuvu.
Velna mašīnu atkal nevarēja iedarbināt. Viņa dauzīja ar dūrēm pa stūri un lamājās skaidrā krievu valodā, spogulī skatīdamās uz savām sarkani krāsotajām lūpām un niknumā kaistošajiem vaigiem. Krietnu stundu viņa klausījās, kā auto agonijā cenšas izpildīt to, ko no tā prasa, bet bez panākumiem. Irēna izrāva telefonu no somas un zvanīja kaimiņam, lai atbrauc ievilkt. Vēlme braukt, izkustēties no dzimtā pagalma un doties ceļā pieauga ar katru minūti. Vilis ilgi necēla klausuli, līdz beidzot iegārdza trubā tā, ka likās – pēdējais dvesiens. Pilns kā trekteris. Kāds tur brīnums sestdienā. Bijušajam klasesbiedram periodiski visas dienas kļuva par sestdienām. Ar katru gadu arvien vairāk sestdienu. Tāds pats kā fāters. Irēna nometa klausuli un ar jaunu sparu uzbruka aizdedzei. Lādēdamās izlēca no mašīnas. Durvis noblīkšķēja tik skaļi, ka likās – tas vien varētu līdzēt dampim rast kontaktu pašam ar sevi.
Pamazām krēsloja. Kļuva vēsāks. Mātei bija tāds skatiens, it kā viņa daudz ko gribētu teikt, bet ir nolēmusi sakāmo paturēt pie sevis. Es aizbraukšu pie Giedra. Viņš pirmdien atvedīs. Tad Hermīni arī pie reizes paķersim pa ceļam. Ar ko tu brauksi? Māte uzdeva racionālu jautājumu. Ar riteni, mammu. Irēna nosmēja par savu joku. Paķēra somu un, pamājusi sveikas, izlidoja pagalmā. Ceļš bija tāls, bet nu viņa vairs nevarēja apstāties. Kas nolemts, jādara. Tāda viņa allaž bijusi – iecirtīga.
