– Pilsoņu kongress bija tāda kā rezerves armija, kas spieda LTF rīkoties… 40
– Pilnīgi piekrītu! Bez tā LTF, iespējams, daudz grūtāk būtu nonākt pie tām atziņām, pie kurām tā tomēr nonāca.
– Vai jūs atbalstāt ideju par vēlēšanu tiesību piešķiršanu no 16 gadu vecuma?
– Es pārdomātu, bet beigās neatbalstītu. Vēlēšanas ir atbildīga rīcība. Tas nozīmē atbildīgu piedalīšanos Latvijas valsts veidošanā. Bet pilngadība sākas tikai no 18 gadiem, kad tiek atzīts, ka esi spējīgs par sevi atbildēt. Būtu diezgan neloģiski teikt, ka 16 gados par sevi tu vēl atbildēt nespēj, bet par valsti jau spēj. Divus gadus ilgāk nebūt atbildīgam par valsti, kas ir smags pienākums, kas būs jāpilda vēl visu mūžu, nenobriedušam jaunietim nav sods. Tāpēc es esmu drīzāk pret.
– Vai Valsts prezidentam būtu ne vien tiesības, bet pat pienākums atlaist Saeimu, ja tā pretotos tautas gribai iegūt tiesības pašai vēlēt Valsts prezidentu?
– Ja tauta patiešām gribētu Valsts prezidenta ievēlēšanu tiešās vēlēšanās, tai jau tagad ir tiesības iesniegt Satversmes grozījumus, tikai sākumā jāsavāc 50 tūkstoši parakstu. Ja tauta to nav izdarījusi, tad prezidentam tādēļ atlaist Saeimu nav nekādas nepieciešamības.
– Pēdējā laikā runā, ka Valsts prezidentam jābūt aktīvākam ārpolitikā. Bet vai valdības un prezidenta ārpolitiskās koncepcijas var atšķirties?
– Tām nevajadzētu atšķirties. Abiem ir jāsadarbojas, pastiprinot vienam otru, nevis mazinot otra nozīmi. Tāpēc ļoti svarīgi ievēlēt tādu Valsts prezidentu, kurš ir nevis “balta lapa”, bet kura ārpolitiskā un iekšpolitiskā nostāja ir zināma. Latvijai ir svarīgi, lai mūsu ārpolitika ietilptu vispārējos ES ārpolitikas rāmjos. Diskusija starp Ārlietu ministriju un Valsts prezidentu var būt, taču jāņem vērā arī tas, ka valdībai tomēr ir lielāka leģitimācija. Vienam otru papildinot, Latvijai tikai iegūs.
– Jūs sakāt, ka svarīgi neievēlēt “baltu lapu”, tomēr nez vai daudzi Saeimā ko zināja par Valda Zatlera vai Andra Bērziņa ārpolitisko redzējumu, kad balsoja par viņiem.
– Es runāju vēlamības formā. Tāpēc jau kandidātiem jābūt ar nopietnu politisko bagāžu, kurā ir viņa līdzšinējā darbība un uzskati. Ja kāds sabiedrisko attiecību speciālists uz ātru roku sastiķē mirkļa konjunktūrai atbilstošus prezidenta kandidāta “redzējumus”, tad tas ir farss. Ja cilvēks nav regulāri un ilgstoši gadu gaitā izteicies, rakstījis, izrādījis savu nostāju valstij svarīgos jautājumos, tad tādu virzīt par prezidentu nebūtu atbildīga rīcība. Prezidenta amats nav vieta, kur mācīties. Prezidentam, šo amatu uzņemoties, jau jābūt izmācītam. Jābūt nobriedušai vērtību orientācijai, kas jāpierāda ar savu biogrāfiju.
– Pēdējā laikā daudz runā par SAB dotām un nedotām pielaidēm. Vai tas būtu saprātīgi, ja arī Valsts prezidenta ievēlēšanu padarītu atkarīgu nevis no Saeimas vai tautas vēlmēm, bet gan no SAB vērtējuma?
– Nezinu gan nekur pasaulē tādu situāciju, kad specdienestiem būtu veto tiesības attiecībā uz ievēlētām valsts augstākajām amatpersonām. Man jāsaka, ka biju viens no Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma autoriem lietā, kur bija runa par britu amatpersonu, kuru atlaida no darba, nepaskaidrojot iemeslus. Tiesas procesā noskaidrojās, ka slepenajam dienestam bija kļuvis zināms, ka šīs amatpersonas brālis ir teroristu grupējumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nosprieda, ka specdienesta lēmumam jābūt pakļautam tiesas kontrolei, lai tā izvērtētu riskus un pretsoļu samērīgumu. Domāju, ka Latvijā šāda veida kontroles mehānisms ir.
– Vai tas ir pareizi, ka mums ir Satversme, kuras teksts rakstīts 20. gados lietotā latviešu valodas stilā un formulējumos, bet tajā pašā laikā šā pamatdokumenta preambula ir sarakstīta jau mūsdienīgā valodā un arī jēdzieni tur lietoti citi?
– Atbilde ir skaidra: tas ir pilnībā pieņemami un vajadzīgi. Satversme pavada mūsu valsti visu laiku. Katra Saeima ir tiesīga tajā ieviest izmaiņas. Vai tādēļ, ka 1922. gadā vēl nepazina mūsdienīgo jēdzienu “ilgtspējība”, mēs to vēlākos grozījumos nedrīkstēsim lietot? Satversme nav daiļdarbs. Tā ir politisks un juridisks instruments ar noteiktām funkcijām. Mēs varam to grozīt atbilstoši attiecīgā laika priekšstatiem un vajadzībām. Tādēļ Satversmē, tāpat kā citu valstu konstitūcijās, atrodami dažādu laikmetu priekšstatu un valodas slāņi. Tāpēc jau tā iegūst savu īpatnējo, vienreizējo estētisko un vēsturisko veidolu. Tajā uzkrājās Latvijas valstiskuma vēsture, kas atspoguļojas arī valodā.
