– Būtu labāk, ja būtu bijusi… 40
– No tā tomēr tika izdarīti secinājumi. 1991. gada janvārī uzrakstīju Ivaram Godmanim priekšlikumu, kādā veidā nodot tālāk pilnvaras, ja valdība zaudē rīcībspēju. Piemēram, ja okupācijas vara to arestē, kas tolaik bija ļoti iespējams. Ministru padome tobrīd nekādu īpašu lēmumu nepieņēma, jo citi jautājumi šķita steidzamāki. AP priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns tajās dienās atradās ārzemēs. Būtībā viņa pozīcija bija līdzīga kā bīskapam Rancānam. Svarīgi ir tas, kas mūsdienās jau Nacionālās drošības likumā ir noteikts, ka valdības rīcībnespējas situācijā tās pilnvaras pārņem Latvijas vēstnieks ANO.
– Kāds ir jūsu skatījums uz Pilsoņu kongresa nozīmi 1990. – 1991. gada notikumos?
– Pirmkārt, Pilsoņu kongresa nopelns ir ļoti konsekventa Latvijas valsts nepārtrauktības idejas pārstāvība. Tas uzskatīja, ka Latvijas liktenis ir jālemj tikai Latvijas pilsoņiem. Šodien pašsaprotama, bet toreiz ļoti radikāla doma. Otrkārt, tas radīja milzīgu, Latvijas vēsturē vienreizēju politisku un sociālu kustību – pret okupācijas varas gribu un arī pretēji daļas LTF nostājai, savu Latvijas pilsonību reģistrēja kādi 700 tūkstoši cilvēku. Kongresa problēma bija tā, ka tas nespēja pārņemt reālo varu. Taču Pilsoņu kongresa idejas vēlāk pārņēma LTF un AP – arī Neatkarības atjaunošanas deklarācija balstās uz valsts nepārtrauktību.
– Bet bija konkurence starp šīm institūcijām…
– Tā bija nevajadzīga konkurence. Igaunijā šī sadarbība notika daudz labāk. Redziet, bija vajadzīgi abi neatkarības atgūšanas ceļi – gan ar AP, gan ar Pilsoņu kongresu –, jo tajā brīdī jau nevarēja zināt, kurš aizvedīs līdz mērķim. Ar AP ceļu PSRS tika atņemta visa civilā pārvalde Latvijas teritorijā. Viņiem vairs nebija ar ko pārvaldīt okupēto Latviju! Atlika tikai brutāls spēks, armija ar ieročiem. Pučisti mēģināja visu atgriezt atpakaļ, bet tas viņiem neizdevās. Varu tikai teikt, ka, ņemot vērā visus apstākļus, Latvijas valsts atjaunošana bija neticams brīnums.
– Taču joprojām ir cilvēki, kas uzstāj, ka Pilsoņu kongresa ceļš būtu bijis pareizākais, ka tas atrisinātu vienu otru tagadnes problēmu. Tiek runāts par “4. maija režīmu”…
– Juridiski “4. maija režīms” nav pieņemams jēdziens, jo Pilsoņu kongresa koncepcija ir īstenojusies. Dažkārt apšauba, vai AP bija leģitīma atjaunot neatkarību. Tam nevar piekrist, jo, ja valsts ir okupēta, tad katras institūcijas un katra indivīda pienākums ir darīt visu, lai šo okupāciju likvidētu – nevar teikt: lūk, es neesmu pilnvarots izrādīt pretestību, jo nav trimdas valdības, kas mani tam pilnvaro. AP visu izdarīja juridiski pareizi, pārņemot Pilsoņu kongresa idejiskās pamatnostādnes. Turklāt bija deputāti, kas bija ievēlēti gan AP, gan Pilsoņu kongresā. Viņi varēja būt savienojošais elements, taču toreiz tā nenotika. Bet latviešiem jau tā bieži gadās, sadarbības māka nav latviešu stiprā puse.
Politiski lieta ir skatāma citādā gaismā – Pilsoņu kongresa aktīvisti nebija saistīti ar padomju eliti. Pēc 4. maija šī elite diezgan labi pārsakņojās atjaunotajā Latvijā. Pie privatizācijas, pareizāk sakot, “prihvatizācijas” šai elitei bija priekšroka, jo tā pārzināja vidi un ātri izvirzījās vadībā ekonomiskajā telpā. Tas radīja pamatotu sarūgtinājumu tajos plašajos tautas slāņos, kas okupācijas gados bija stāvējuši tālāk no okupācijas režīma.
