– Vai pārejas periodam, kas deklarācijas projektā parādījās pēdējā brīdī, bija kādas sekas? 40
– Aprīļa beigās īsi izbraucu no Latvijas. Pa to laiku, man klāt neesot, pēc Ilmāra Bišera priekšlikuma deklarācijas projektā ielika noteikumu par pārejas periodu – tas bija zināms kompromisa priekšlikums Maskavai. Man šķita, tas varēja būt bīstami, jo tas varētu apdraudēt Rietumu okupācijas neatzīšanas politiku – viņi varētu teikt, ka latvieši jau paši nemaz negrib pilnīgu neatkarības atjaunošanu, bet samierinās ar sava veida autonomiju PSRS sastāvā. Rietumi jau nebūt nebija tādi, kas ar plīvojošiem karogiem atbalstītu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ja mēs toreiz būtu klausījuši mūsu Rietumu sabiedrotos, šobrīd neatrastos neatkarīgā Latvijā. Būtu varbūt kāds autonomijas paveids. Es biju diezgan sašutis par pārejas perioda ielikšanu koncepcijā bez manas ziņas. Uzrakstīju dažiem grupas locekļiem visai piparotas vēstules. 30. aprīlī atkal atgriezos Latvijā ar domu, ka mēģināšu panākt, lai to svītro. Bet Rīgas lidostā padomju robežsargi mani apcietināja, izsūtīja uz Maskavu un tālāk uz Stokholmu. Acīmredzot tas bija Maskavas organizēts gājiens, lai es netraucētu. 4. maijā deklarāciju pieņēma ar visu pārejas periodu. Taču, par laimi, manas bažas izrādījās veltas. Pārejas periods gan radīja risku, bet reāls ļaunums no tā neradās. Rietumi okupāciju turpināja neatzīt. Es vēl uzrakstīju un nosūtīju kolēģiem argumentāciju, kā šo detaļu varētu juridiski interpretēt tā, lai tā neapdraudētu valsts atjaunošanu. Starp citu, ar šo pārejas periodu diezgan neapmierināts bija arī Vītauts Landsberģis, jo lietuviešiem jau tāda nebija. Viņš tur saskatīja zināmu latviešu nosvārstīšanos.
– Vai tas pārejas periods kaut kādā ziņā pie mums nav ievilcies līdz pat 2015. gadam?
– Juridiski noteikti ne. Faktiskais varas pārņemšanas posms ilga līdz 1991. gada 21. augustam. Tad tika atzīta Latvijas valdība. Tas ir skaidri juridiski jāuzsver, ka atzīta tika nevis Latvija, bet leģitīma Latvijas valsts valdība. Pirms tam Latvija juridiski bija valsts bez savas valdības. Tas var šķist neparasti, bet vēsturiski ir arī citi piemēri. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā, 1940. gadā, Holandi okupēja vācieši. Tai pēc okupācijas nebija rīcībspējīgas valdības, bet tas nenozīmēja, ka Holande kā valsts gāja bojā. Okupācijai 1945. gadā beidzoties, Holandi nedibināja no jauna. Tā tikai atguva savu rīcībspējīgu valdību. Latvija to atguva daudz vēlāk – 1991. gada 21. augustā.
– Vai tad pirmskara Latvijas sūtņi Alfrēds Bīlmanis un Kārlis Zariņš Rietumos nebūtu varējuši vadīt Latvijas trimdas valdību?
– Diemžēl tas netika izdarīts. Turpretim Igaunijas trimdas valdība turpināja pastāvēt visu okupācijas laiku. 1992. gadā tā formāli nodeva savas pilnvaras demokrātiski ievēlētajam Igaunijas valsts prezidentam Lennartam Meri.
– Bet bija taču Latvijai “ārpusē” ne vien diplomāti, bet arī vairāki Ministru kabineta locekļi!
– 1948. gadā Latvijas senatori, kas atradās trimdā, atzina, ka augstākā Latvijas amatpersona, kas atrodas ārpus valsts, ir Saeimas priekšsēdētāja vietnieks bīskaps Jāzeps Rancāns un viņš uzskatāms par Latvijas Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju. Tādēļ, kā to pareizi ir izanalizējis arī kolēģis Jānis Pleps, jāatzīst, ka Latvijas valstij līdztekus jau labi zināmajiem Valsts prezidentiem ir bijis vēl viens valsts galva – Valsts prezidenta vietas izpildītājs bīskaps Rancāns. Formāla trimdas valdība tomēr izveidota netika.
