Tas bija neticams brīnums. Saruna ar ES tiesas tiesnesi Egilu Levitu 40
Eiropas Savienības tiesas tiesnesis EGILS LEVITS ir viena no tām personībām, kuras vārds pēdējā laikā skan saistībā ar Valsts prezidenta amata vēlēšanām. Levita kungu par savu prezidenta kandidātu nosaukusi Nacionālā apvienība. Lai kādas būtu viņa izredzes vēlēšanās, tomēr Egils Levits neapšaubāmi ir intelektuāla autoritāte, viens no Latvijas neatkarības atjaunotājiem 1990. gadā, 4. maija deklarācijas galvenais autors. Kā tādu Egilu Levitu sarunai “LA” redakcijā aicināja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Mūsu skatījumā jūs esat viena no personām, kas uzskatāma par latiņu, ar ko samērot citus Valsts prezidenta kandidātus. Bet esat arī 1990. gada 4. maija Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas autors, tāpēc būtu interesanti zināt, kas jums no tā laika visvairāk palicis atmiņā.
E. Levits: – Manā kā jurista un politologa uzmanības centrā jau vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus ir bijusi tieši valsts. Citi nodarbojas ar fiziku vai ķīmiju, bet mans pētījumu un darbības objekts ir valsts. Ja tā var teikt, esmu valsts speciālists. Tādēļ man vienmēr bijis skaidrs, ka Latvijas valsts eksistēja arī okupācijas laikā. Kad 1988. gadā dibināja Latvijas Tautas fronti (LTF), vēl nebija skaidrs, uz ko tā virzīsies. Vēlāk tā, Pilsoņu kongresa un nacionāli noskaņoto spēku spiesta, diezgan ātri noorientējās uz valsts atjaunošanu.
[wrapintext][/wrapintext]
Ar šo mērķi LTF 1990. gada 18. martā devās arī uz Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanām. Jau tajā pašā dienā, kad kļuva skaidrs, ka LTF iegūs vairākumu, man šķita pašsaprotami, ka nu jāķeras vērsim pie ragiem. Tas nozīmēja, ka tai jāpārņem vara – jāpasludina neatkarības atjaunošana un, kas vēl svarīgāk, jāizveido pašu – LTF – vadīta valdība. Es jau iepriekš trimdas izdevumos biju publicējis savas domas, kādā veidā būtu jāatjauno Latvijas valsts, kad tāda izdevība radīsies. 18. marta vakarā uzrakstīju neatkarības atjaunošanas programmas un attiecīgas valsts tiesiskas koncepcijas projektu. Parādīju to saviem tuvākajiem domubiedriem, kuri tikko bija ievēlēti AP. Tie bija Rolands Rikards, Vilnis Eglājs un Romāns Apsītis, vēlāk kādā brīdī pieslējās arī Valdis Birkavs. Tā koncepcija vēl tagad ir manā piezīmju blociņā. Toreiz mēs to pārrunājām un nolēmām likt priekšā LTF frakcijai, kas vēl bija jānodibina. Toreiz jau pats jēdziens “frakcija” daudziem nebija skaidrs.
21. martā no LTF ievēlētie deputāti sapulcējās Latvijas Zinātņu akadēmijā. Uzstājos tur ar referātu par to, kas tagad un tūlīt praktiski būtu darāms, lai atjaunotu Latvijas valstiskumu, balstoties uz valsts nepārtrauktības bāzes. Uzsvēru divus aspektus – valsts atjaunošanas juridisko koncepciju, kas būtu jāietver attiecīgā juridiskā dokumentā, un valsts varas praktisko pārņemšanu, izveidojot LTF vadītu valdību. Jaunizveidotā LTF frakcija domu akceptēja un izveidoja darba grupu, kam bija jāstrādā pie attiecīgā juridiskā dokumenta. Grupā vēl bija jau minētie Rolands Rikards, Vilnis Eglājs, Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, arī Gunārs Kusiņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš un daži citi. Par pamatu ņēmām manu koncepciju. Mēneša laikā sagatavojām deklarācijas projektu. Deklarācijai bija divas daļas – rezolutīvā ar izklāstu, kas jādara, un izvērsta preambula. Skaidrojošā preambula bija domāta trim adresātiem – vispirms Latvijas tautai, tad pasaulei un beidzot Maskavai. Deklarācija balstās uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts nepārtraukti pastāv kopš 1918. gada 18. novembra. 1990. gadā mēs nedibinājām jaunu valsti, bet atjaunojām savu suverēno valsts varu, tas ir, savu valdību.
