Foto – LETA

Tās atmiņas nevar izdzēst…
 0

“Noliksim ziedus, iedegsim svecīti,” atbild mūsu lasītāji, kad vaicāju, kā tiks pieminēts 14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Lasītāji arī dalījās pārdomās, kas raisās, sagaidot šo atceres dienu.


Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
VIDEO. Parastā tauta nesaprot augsto mākslu? Šoreiz ir par traku! Kristians Brekte pamatīgi satracinājis latviešus
Lasīt citas ziņas

Benita Madonā: “Mūsu ģimeni 1941. gadā izveda uz Krasnojarsku un nomitināja sādžā, kas atrodas 50 kilometrus no Krasnojarskas. Esmu pateicīga tiem varonīgajiem cilvēkiem, kuri 1946. gadā gādāja par bāreņos palikušo bērnu pārvešanu uz Latviju. Viņi nebaidījās paņemt līdzi arī mūs ar māsu, kaut mēs bijām “viltus bārenes”, mūsu māte vēl bija dzīva. Ziemās valdīja pilnīgs bads. Mamma saprata, ja netiksim uz Latviju, aiziesim bojā; pati viņa palika Sibīrijā…”

Biruta Vidzemē: “Nesen paņēmu bibliotēkā Melānijas Vanagas grāmatu “Veļupes krastā” un, to lasot, atcerējos savas vīramātes stāstīto. Viņu ar pieciem maziem bērniem un abām vecmammām izsūtīja 1949. gadā. Ceļā nomira viņas māte, ko deportētāji bija izrāvuši no slimības gultas un, krēslā sēdošu, iecēluši vagonā. Jaunākais dēliņš, vēl zīdainītis, nomiris bada krampjos… Sibīrijā, kad ģimeni māca bads, viņa viennakt izmisumā domājusi – nobeigšu visus puikas un pēc tam pati sevi. Staigājusi no viena gulošā dēla pie otra – kuru pirmo… bet tad tā briesmu doma pārgājusi. Viņa izdzīvoja un ar četriem dēliem un savu vīramāti atgriezās Latvijā.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Andrejs Mazins: “Ceru, ka Inčukalnā pie piemiņas akmens kā arvien notiks atceres brīdis un varēšu tajā piedalīties. Uzrakstīju novada avīzei rakstu par Noriļ-
sku, kur vergu nometnē atradās latviešu virsnieki.”

Viktors Mozgis Ogrē: “Savulaik beidzu Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu. Nesen satiku klasesbiedreni – divi vien vairs esam palikuši no biedru pulka. Skatījāmies to laiku fotogrāfijas un pārrunājām, ka no puišiem puse tika izsūtīti, otra puse – ārzemēs.”

Ingmārs Jēkabsons Rīgā: “Būtu derīgi palasīt “LA” arī par represiju vēsturi plašākā skatījumā – par Krimas tatāru, ingušu, čečenu tautu likteņiem… Tāpat iesaku atgādināt, kā padomju laikā radinieku dēļ jauniešiem liedza apgūt vairākas profesijas. Mans vectēvs ar diviem dēliem vēl 1948. gadā bija atradies mežā, un tajā gadā viņi visi tika nošauti. Kad 1970. gadā gribēju stāties jūrskolā, man par to atgādināja…”

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.