Tarvida: Piedāvājumi mainīt pasi ir ļoti daudz 2
Man jau no bērnības raksturā izpaudies cīnītājas gars – tā teic četru bērnu ģimenē augusī taekvondo sportiste Inese Tarvida, kura aizvada izcilu sezonu un nupat pasaules čempionātā izcīnīja bronzas medaļu. Jau 18 gadu vecumā viņa ielauzusies sporta veida elitē un cer ko ļoti vērtīgu reiz pārvest arī no olimpiskajām spēlēm.
Inesei ceļš uz mājām no pasaules čempionāta Dienvidkorejā izrādījās daudz sarežģītāks nekā plānots, jo kopā ar gadu jaunāko māsu Jolantu, kura arī nodarbojas ar taekvondo un pasaules čempionātā ierindojās 17. vietā, nācās vairāk kā nedēļu aizkavēties Ķīnā. “Lidojām caur Pekinu, kur starp reisiem bija apmēram 20 stundas. Uztaisījām tranzīta vīzu, lai varam aizdoties apskatīt pilsētu, pastaigājām, bijām arī pie olimpiskā stadiona. Atgriežoties lidostā konstatējām, ka māsa pazaudējusi pasi, līdz ar to nekur prom netiek. Bijām čempionātā ar Vācijas klubu, treneris un pārējie aizlidoja, bet mēs palikām. Sazinājāmies ar Latvijas vēstniecību un dokumentu kārtošana bija diezgan sarežģīta,” vēl esot Pekinā “LA” sacīja Inese. Māsas Rīgā ielidoja svētdienas vakarā.
Ķīnā pazaudēt pasi – neizklausās patīkami.
Tas nudien nav patīkami. Pekinā viss ir moderni, bet, kad notiek kaut kas tāds, parādās sociālistiskā puse – viss tiek risināts pa vecam, šausmīgi daudz papīru. Sūta no vienas iestādes uz otru, likās jau, ka būs jāpaliek Ķīnā. Angļu valodu praktiski neviens nezina, labi, ka Latvijas vēstniecības pārstāvji mums palīdzēja, nodrošināja arī naktsmājas.
Māsai par šo misēkli galvu negribējās noraut?
Kaut kas uz to pusi bija. Sākumā negribēju palikt, gan jau tiktu galā, tomēr kompānijas pēc paliku. Viens labums, ka būsim Pekinu iepazinušas, vismaz policiju un dažādas iestādes. Ķīnas mūri gan neapskatījām un nezinu, vai brauksim. Vienas nevaram nekur īpaši doties, jo māsai pases nav, man vīzas nav – ka nesākas vēl kādas problēmas. Mazliet gan pastaigājam un paskatāmies.
Kas tev pēc pasaules čempionāta bija ieplānots – atpūta vai uzreiz treniņi, gatavojoties sezonas turpinājumam?
Bija doma Vācijā nedaudz atpūsties, tad atbraukt uz Latviju, kur 10. jūlijā sākas nometne, bet tagad sanāks tikai dažas dienas paciemoties pie ģimenes, trenera un dosimies atpakaļ uz Vāciju. Visā šajā haosā es ne tikai paspēju aptvert to, kas izdarīts pasaules čempionātā, bet arī gandrīz jau aizmirst (smejas). Kad aizbraukšu mājās, gan jau atkal parādīsies pacilāta sajūta.
Ar kādām cerībām devies uz pasaules čempionātu?
Gatavojos ļoti cītīgi un bija mērķis iekļūt ceturtdaļfinālā, varbūt arī – medaļa. Nebija doma tāpat aizbraukt, zinu, ko varu izdarīt un ka esmu tajā līmenī. Ar daudzām meitenēm esmu jau cīnījusies un kaut kādā mērā var prognozēt, visas astoņas meitenes, kas iekļuva ceturtdaļfinālā, ir spēkos līdzvērtīgas un cīņas iznākums atkarīgs no tā, kā konkrētajā dienā paveicas, kādi ir tiesneši. Pagājušajā gadā uzvarēju turcieti (Zelihu Agrisu), kas tagad kļuva par pasaules čempioni, bet krievieti (Tatjanu Kudašovu), kurai zaudēju pusfinālā, pārspēju pirms pāris mēnešiem. Šoreiz izdarīju maksimālo, ko varēju, bet pretiniece tomēr uzvarēja.
Ceturtdaļfinālā uzvaru nesošais sitiens padevās pusminūti līdz beigām.
Varētu teikt, ka tas ir mans kroņa sitiens, parasti ar to iegūstu labākos punktus, jo esmu garāka par pretiniecēm. Vienmēr izmantoju, kad laiks iet uz beigām un vajag nopelnīt punktus. Ceturtdaļfināls pret mājinieci Minoju Kimu bija visgrūtākā cīņa un liels gandarījums, ka izdevās uzvarēt.
Ko tev šī medaļa nozīmē?
Ļoti daudz, pirmais lielais sasniegums. Pirmo reizi pēc uzvaras (ceturtdaļfinālā) raudāju. Iepriekš uzvarēju turnīros, bet to vairāk novērtē taekvondo sabiedrībā, tagad var redzēt, ka arī Latvijā parādījusies interese. Jaunākajā rangā pacelšos un varēšu doties uz “Grand Prix” turnīriem, nākamais augustā būs Maskavā. Tur medaļnieki saņem arī prēmijas.
Kāda ir situācija saistībā ar Latvijas licencēm – viss kārtībā?
Nekas īpaši nav atrisināts. Kamēr Latvijas Taekvondo federācijai būs līdzšinējais prezidents (Hermans Močaļins), tikmēr nekas nemainīsies. Pasaules čempionātā bija prezidents ar brāli, federācijas ģenerālsekretāru (Viktoru Mališausku). Pat nesveicina mūs. Braucām par savu naudu, Vācijas klubs apmaksāja dzīvošanu. Kā būs turpmāk? Tagad, kad man ir medaļa, nezinu, vai viņi kaut ko iesāks. Mēs neko nepārkāpjam, līdz ar to it kā nevajadzētu uztraukties, bet grūti komentēt. Visu ko var sagaidīt, attiecības ar federāciju nav nekādas, no prezidenta kluba (“Hansu”) mēs pagājušajā gadā aizgājām (tas arī ir konfliktu iemesls – I. S.), neko neprasām un dzīvojam paši par sevi.
Federācijas prezidents tevi vismaz ar rokas spiedienu apsveica?
Nē. Es garām ejot pateicu: labdien, viņš ar galvu pamāja pretī. Federācijas “Facebook” lapā bija ierakstīts apsveikums, bet mani personīgi neviens neapsveica.
Pavasarī izskanēja versija, ka, ja Latvijā nedod licences, jūs ar māsu varētu pārstāvēt arī kādu citu valsti.
Variantu ir ļoti daudz, īpaši pēc šī pasaules čempionāta piedāvājumi nāk. Visi zina, ka mums ir problēmas ar federāciju, pat braucam (uz Dienvidkoreju) par savu naudu. Pasi piedāvā ne tikai Vācija, bet arī citas valstis. Pagaidām par to nedomāju un nevienam neko nesolu, laiks rādīs, bet, protams, labprāt arī turpmāk pārstāvētu Latviju. Ja viss būs kārtībā, tā arī paliks.
Lietuvieši neko nepiedāvā?
Tas ir aktuāli visu laiku, jo Lietuvas pasi varam dabūt ļoti viegli – tēvs ir tīrs lietuvietis, mammai tētis ir lietuvietis, bet viņa visu laiku dzīvojusi Latvijā, arī tēvs jau agrā bērnībā pārcēlās uz šejieni. Bauska jau faktiski ir uz valstu robežas, visi pa pusei latvieši, pa pusei lietuvieši. Tīra latvieša mums rados nav neviena, bet mēs esam Latvijas patrioti un vislabāk ir startēt zem sava karoga.
No Latvijas Olimpiskās vienības saņem kādu atbalstu?
Nē, ne no viena nav atbalsts. Viņi uzskatīja, ka pagājušajā gadā bija nepietiekami panākumi, tāpēc neko nepiešķīra.
Teici, ka esi pārcēlusies uz Vāciju.
Jā, esmu divos klubos – Mārupē trenējos pie Vitālija Lepina, kurš sadarbojas ar klubu Frīdrihšhāfenā, braucām tur uz nometnēm, iepazināmies ar ļoti labu speciālistu, pie kura trenējas daudzi olimpieši un sportisti no visas pasaules. Arī mēs sākām tur trenēties, rezultāti progresēja, klubs mums sniedz atbalstu un man tur ļoti patīk arī tāpēc, ka ar visiem ir siltas attiecības, kā ģimenē. Pirms tam Latvijā “Hansu” nekad neko tādu nejutu.
Maijā Bauskā absolvēji vidusskolu. Vai plāno studēt?
Biju jaunākā savā klasē, tagad vienu gadu Vācijā kursos mācīšos vācu valodu, jo pagaidām to nezinu. Būtu grūti sportot, studēt un mācīties valodu. Nākamgad stāšos augstskolā, pagaidām gan vēl nezinu, ko tieši izvēlēšos – kaut ko ne pārāk sarežģītu, lai var apvienot ar treniņiem. Bet nākotnē ir doma iestāties Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai varētu turpināt tēta iesākto lauksaimniecības biznesā.
Cik olimpiskās spēles ir tavā plānā?
Divas – esmu ceļā uz Tokiju un gan jau, ka arī pēc tam vēl vienas 2024. gadā. Par tālāku nākotni grūti spriest. Protams, gribu izcīnīt olimpisko medaļu.
Kā nokļuvi taekvondo?
Vecākais brālis un māsa trenējās, septiņu vai astoņu gadu vecumā mani ar jaunāko māsu arī aizveda un iepatikās jau no sākuma. Pēc diviem vai trim mēnešiem aizsūtīja uz sacensībām, vēl pat baltā josta nebija, bet iedeva uzvilkt. Nezināju, kas īsti jādara, vienkārši situ. Jau no mazotnes bija cīnītājas raksturs, tehnika nekāda, bet tik krāmē, bļauj un ej uz priekšu. Vēlāk Rīgā sākās nopietnāki treniņi, mazliet arī patrenējos vieglatlētikā.
No kāda pielūdzēja nav nācies atkratīties izmantojot taekvondo iemaņas?
Taekvondo nav cīņas veids, kuru īpaši var pielietot uz ielas. Mazākās klasītēs mazliet pacilāju kājas.
Olimpiskajās spēlēs ir mazāk svara kategoriju. Ar māsu nebūsiet konkurentes?
Tā sanāk. Man ir mazliet vairāk kā 57 kilogrami un metu nost svaru, lai būtu zem 53, tas ir ļoti grūti, pēdējās dienās tikai dzer ūdeni un sēdi saunā, esi izžuvis un gandrīz pusmiris. Tagad mēģināšu sacensībās startēt līdz 57 kg, kas ir olimpiskā kategorija, un tajā startē arī māsa. Izskatās, ka mēs abas varētu kvalificēties Tokijai, bet tādā gadījumā vienai jāmaina pase, jo no valsts divi sportisti nevar būt vienā svara kategorijā. Līdz tam gan vēl jānokļūst.
Kas ir pludmales taekvondo?
Tas ir nevis cīņa, bet paraugdemonstrējumi, dēlīšus sit. Vairāk domāts skatītājiem, bet mums ar to nav nekāda sakara.
Inese Tarvida
Dzimusi: 1998. gada 16. novembrī
Sporta veids: taekvondo
Svara kategorija: līdz 53 kg
Lielākie sasniegumi: pasaules čempionātā bronzas medaļa (2017.); šogad arī uzvarējusi pasaules reitinga turnīros Vācijā, Turcijā un Slovēnijā, tāpat trešā vieta Starptautiskās taekvondo federācijas prezidenta kausā Grieķijā.
Trenējas: Vācijas klubā “BSW Friedrichshafen” un arī Mārupes Sporta centrā pie Vitālija Lepina
Vaļasprieki: Ēst gatavošana, grāmatu lasīšana
