Radioaktīvā kosmētika 1
Tikpat liels spēks, kāds ir skaistumam, piemīt arī reklāmai. Un viena no tādām reklāmām pagājušā gadsimta 30. gados Francijā viltīgi solīja sievietēm zilus brīnumus gluži no gaisa: “Kosmētika Tho-radia apgādā šūnas ar dzīves enerģiju, pastiprina asinsriti, padara ādu gludu un zīdainu, sekmē novājēšanu, atbrīvo no ādas defektiem, pasargā no ārējās vides kaitīgās iedarbības, novērš novecošanu, atbrīvo no krunkām.” Bezgala vilinoši, vai ne?
Un francūzietes, teju vai ģībstot sajūsmā par piesolītajiem labumiem, gluži kā pie glābšanas riņķa sāka ķerties pie šīs kosmētikas lietošanas. Diemžēl tajā reizē sava ārējā izskata mākslīgas “uzfrišināšanas” kārajām sievietēm neviens nepacentās paskaidrot, ka vispār jau tas, ko viņas pasākušas lietot ikdienā, sastāv no bromētā rādija un hlorētā torija. Turklāt arī pati rādija pirmatklājēja Marija Sklodovska-Kirī, kura cita starpā par to saņēma savu pirmo Nobela prēmiju, nodzīvoja līdz momentam, kad plašā apgrozībā parādījās šis ar radioaktīvajām vielām piesātinātais krēms…
Esot gan zināms, ka viņa pati nav lietojusi šo brīnumlīdzekli (iespējams, arī tāpēc, ka šai ar absolūti zinātniski ievirzīto intelektu apveltītajai sievietei nekad nav pat nācis prātā kaut kā īpaši rūpēties par īpaši uzspodrinātu savu ārējo izskatu, vēl jo mazāk nolūkā kādam ar to izpatikt vai, gluži otrādi, kādai citai ieriebt). Turklāt viņa arī nomira jau nākamajā gadā pēc šā krēma uzrašanās. Lai gan, iespējams, būtu bijis interesanti uzzināt viņas viedokli par tādu kosmētiku, jo vispār jau viņa saistīja ļoti lielas cerības ar pašas atklāto rādiju, ieskaitot tā uzskatīšanu par absolūtu medicīnisko panaceju. Un to lielā mērā var arī saprast, jo jau tolaik ar tā palīdzību sāka apkarot audzējus, un to dažādos izpausmes veidos aizvien sekmīgāk turpina darīt arī mūsdienās.
Jā, bet tajā laikā kosmētikas uzņēmuma Tho-radia īpašnieki bija nodrošinājušies ar farmācijas atbalstu un savu faktiski nāvējošo līdzekli jau palaiduši apritē pilnā jaudā. Cita starpā var piebilst, ka tajā laikā Francijā un vispār “progresīvajā” Eiropā farmaceita zīmogs it kā garantēja absolūtu konkrētā produkta lietošanas drošību. Taču 1943. gadā valsts iestādes beidzot tomēr attapās un pilnībā oficiāli atzina rādija toksiskumu, faktiski nāvējošu indīgumu. Lai gan vēl kādu laiku Tho-radia pat itin sekmīgi turpināja ražot un tirgot savu kosmētiku, tikai ar to atšķirību, ka uz tās bija jāizvieto zīmogs “A”, kas norādīja uz to, ka produkta sastāvā ir indīgas vielas. Taču arī ar visu to pat ne tuvu nebija gluži tā, ka visas sievietes tāpēc vien acumirklī pārtrauca iegādāties un lietot šo kosmētiku – daudzas iedomājās, ka tāds uz etiķetes uzdrukāts glīts burtiņš “A” visdrīzāk ir augstākās klases apliecinātājs…
