Arsēns 1
Sievietes kosmētikai izmantojušas indīgas vielas jau Senajā Grieķijā un arī Senajā Ēģiptē. Piemēram, ir taču labi zināms leģendārais valdnieces Nofretetes veidols ar izteiksmīgajām uzacīm, kas uzzīmētas un izceltas ar antimonu. Un šī mode itin plūdenā veidā no gadsimta uz gadsimtu atceļojusi un nostiprinājusies arī Eiropā. Turklāt antimons, protams, šeit nav vienīgā nāvējošā viela, kuru sievietes izmantojušas nolūkā padarīt sevi pievilcīgākas, nekā patiesībā viņas ir.
Izmantots arī arsēns. Protams, izklausās mēreni baisi, taču – ak, kāds sejai tad ir ziedošs paskats un acīs spīdums! Ne jau uz ilgu laiku, bet tomēr bija. Iesākumā ieņēma pa pilītei šīs indīgas vielas, bet laika gaitā devu tomēr nācās pakāpeniski aizvien palielināt. Un savulaik sievietes arsēnu ne tikai ieņēma iekšķīgi, bet arī veidoja dažādus krēmus ar tā piemaisījumu un tad jo sirsnīgi ar tiem ieberzēja praktiski visu savu ķermeni, lai tādējādi padarītu ādu neparasti maigu un mīkstu.
Tāpat labi zināms, ka pirms dažiem gadsimtiem modē bija arī matu pūderēšana. Šo speciālo pūderi izgatavoja no rīsiem un, kā to jau var nojaust, arsēna, un tam pielīdzināmām ne gluži veselīgām vielām. Vārdu sakot, tas bija laiks, kad centīgās sievietes savu indes devu saņēma, kā mēdz teikt, no visām pusēm.
Vēstīts, ka dažkārt, rūpīgi izpētot tā laika galma dāmu atliekas, pētniekiem izdevies tur atklāt krietnu daļu no ķīmisko elementu periodiskās tabulas, turklāt šajā gadījumā runa ir tieši par visbīstamāko šīs tabulas daļu.
Un varot pilnībā droši apgalvot, ka šīs dižciltīgās dāmas neviens nav ļaunprātīgi nogalinājis – viņas to paveikušas pašas, vēloties izskatīties labāk par to veidolu, kādu daba viņām piešķīrusi. Un tad nu katrai pēc tā dzīve sanākusi dažāda: vienai ātrāk, citai varbūt kādu nieku vēlāk, taču katrā ziņā fināls visām diemžēl bija vienāds…
