Tārpi, lenteņi, korsetes… Lielākie sieviešu upuri ārējā daiļuma vārdā 1
…Leģendārais sengrieķu autors Homērs esot teicis, ka pasaulē nav nekā postošāka par sievieti. Lai nu paliek visi potenciālie feministiskās kustības atbalstītāju iebildumi, jo ne gluži tik tieši un burtiski tas domāts, drīzāk tā tēlaini un dažādos aspektos. Un tā jau arī gluži nav, ka bez izņēmuma visi vīrieši šajā pasaulē būtu tie baltie un pūkainie eņģelīši, tas ir skaidrs. Bet vai mums patiešām ir iemesls tagad zākāties par vēstures tēvu Homēru, sakot, ka viņš tomēr ļoti neglīti izrunājies? Visdrīzāk viņam tomēr būs bijis kāds vairāk vai mazāk pamatots iemesls izteikties tieši tā, vismaz vienā noteiktā griezumā…
Iespējams, tādā veidā Homērs centies norādīt uz to, ka sieviete dažkārt ir spējīga aizlaist postā, faktiski pazudināt galvenokārt pati sevi. Un tas jau ir acīmredzams fakts, kura apzināšanai senatnes domātāja norādes nemaz nav nepieciešamas, atliek vien pašiem vērīgāk palūkoties visapkārt. Viena lieta ir tad, kad sieviete ir gatava iet bojā dzimtās zemes, sava bērna vai sliktākajā gadījumā arī mīļotā vīrieša dēļ. Taču nesalīdzināmi bēdīgāka aina veidojas tad, kad viņa ir gatava upurēt savu veselību vai pat dzīvību tikai ārējā daiļuma uzlabošanas vārdā. Jā, protams, cits klasiskais teiciens pauž par to, ka skaistums prasa upurus, taču tiem visdrīzāk tomēr nevajadzētu būt tik ļoti maksimāliem, globāliem.
Tāpēc šeit veiksim vismaz nelielu mēģinājumu aplūkot dažus gadījumus, kuros parādīts, uz ko īsti var būt spējīga sieviete sava šķietamā ārējā skaistuma ideālu iemiesošanas dēļ.
Korsetes
Par pievilcīgas sievietes figūru nereti mēdz teikt – “viduklis gluži kā iežmaugts korsetē”. Un visi acumirklī nepārprotami saprot, par ko ir runa. Taču veselais saprāts tomēr mudina domāt, ka slaidu vidukli laikam gan vajadzētu nodrošināt ar mazāk nežēlīgām metodēm kā iežmaugšana pieminētajā aksesuārā.
Zināms, ka korsete kā īpašs sieviešu apģērba elements pilnā savā plaukumā parādījās 19. gadsimtā Francijā. Tas bija kaut kas ļoti līdzīgs platai jostai, kuras iekšpusē ievietotas cieši sablīvētas plāksnes: pašos pirmsākumos tās bija izgatavotas no vaļa ūsām, vēlāk – no tērauda un koka. Aizmugurē un arī sānos bija auklu sasējums vai aizkabes āķīšu sistēma. Šā dāmu tualetes izstrādājuma galvenais uzdevums bija iespiest maksimāli dziļi vēderu, saspiest krūšukurvja apakšējo daļu, noturēt krūtis, uzturēt majestātisku stāju un gaitu, piešķirt viduklim vēlamo smalko formu.
Dažkārt korsete sniedzās līdz pat gūžām, plūdeni pārejot kuplos svārkos, un tas jau ir kaut kas tāds, kas ir modē mūsdienās, sevišķi kāzu tērpos. Taču viena tāda apģērba gabala uzvilkšana kādā atsevišķā gadījumā vēl varētu beigties ar vieglu izbīli, bet pastāvīga tā valkāšana aizpagājušā gadsimta dāmām tomēr sagādāja visnotaļ šaušalīgas sekas. Atliek vien iedomāties, kā ilgus gadus katru dienu cilvēka plaušas, kuņģi, aknas un citus iekšējos orgānus allaž spēcīgi saspiež un iegrožo, tādējādi laupot tiem dabisko un katrā ziņā nepieciešamo dzīves telpu, un nebūs lieki jābrīnās par to, ka tas nevar novest ne pie kā laba. Vārdu sakot,
esot fiksēti neskaitāmi gluži reāli letālie gadījumi, jo sevišķi dažādās pārspīlēšanas situācijās.
