Egils Līcītis: Tarkšķēdams kā pļaujmašīna, laidelējas aizbēgušais kvadrikopters 8
Mēs kā NATO dalībvalsts bijām stratēģiski izplānojuši, ko darīt, ja būs saķeršanās ar krievu vai briesmas nāks no prūšu robežām.
Bijām gatavi kiberkaram un apbruņoti šādiem tādiem krama ieročiem, lai pretotos Kremļa Lielās Bertas propagandas lielgabala laistām smirdbumbām.
Vispirms valsti pāršalca ziņas, ka vaļā pasprucis drons. Kas ir drons? Tas ir vispusīgi izmantojams daudzrotoru bezpilota gaisa kuģis – kvadrikopters.
Lidonis var ar robotizētām rokām no augšas laistīt ģimeņu mazdārziņus ar mēslojumu vai pielidot pie loga, lai nofočētu daudzstāvenēs pašizolējušos iemītniekus, un izlikties par tādu verķi, kas mušai pāri nenodarīs.
Savukārt datorizēts, militāristu rokām no distances vadīts, drons pārtop bīstamā kaujas mašīnā. Tas vairs nav tikai rāmis, ar plastikāta ādu apvilkts planējošs skelets.
Aparātu var uzšaut gaisā apkārtnes vērošanai ar vanagaci, var koriģēt šaušanu, un tas arī pats uz muguras spēj vilkt raķešu lādiņus.
Un te parādās vēstis, ka kara resoram veidota pašlidojoša sagatave ir tā vienkārši piesitusi pēdu. It kā dronu piemeklējušas mentālas problēmas, un karbonvieglais spārns kļuvis traks – griežas ap savu asi kā vilciņš.
Tas mētājas pa debess jumu, virpuļo kā strauts bez gultnes, urdzēdams un tecēdams bez noteikta virziena, mezdams cilpas kā bēguļojošs zaķis bezbiļetnieks, lai tiktu prom no kontrolieriem.
Lidaparāts ir piecarpus metru platumā, trīsarpus metru garumā, 70 kilogramu smags tēvainis, izcils savas sugas eksemplārs, kurš jaudā, pūsdams siltus garaiņus, rūcinādams motoriņu, midžinādams optisko skeneri, traukties ar virsskaņas ātrumu 90 km stundā un apgādāts ar degvielas rezervēm nenogurstošam 72 h lidojumam.
Nācija vairākas dienas vadīja stresā. Ikkatrs saprata, ka sadursme ar lielizmēra bolīdu pataisa tevi, kā saka, par slapju vietu.
Iedzīvotājiem veidojās paradums atliekt galvu un skatīties augšup, lai savlaicīgi pamanītu, kur, tarkšķēdams kā pļaujmašīna, laidelējas aizbēgušais kvadrikopters, kurš tur debesīs izskatās laba sirseņa lielumā.
Tādu to nofilmējis vienīgais dzīvi palikušais videoliecinieks, un līdzteku izplatījušās simtiem leģendu un nostāstu, kur bijis, ko darījis drons, laizdamies pār Rīgas torņiem, pār mežu galiem.
Par notecinātām degvielas tvertnēm Ādažu apkaimes DUS tankštellēs, par pazudušām sieviešu resursu centra “Marta” darbiniecēm (atcerēsimies, ar ko sākās Romas impērija – ar sabīniešu nolaupīšanu), par izgaisušu transporta ministru, kurš no nezināmas vietas piedragājis pilnu tviterlenti ar dīvainībām.
Lūk, ko transporta resora pārzinis pārraida: “cilvēki, staigājiet obligāti maskās”, “šodien skumja diena, nopirku negaršīgas semočkas”, “nepieciešams attīstīt jaunos flagmaņus – dronu industriju”, “covfefe”.
Viņi cits citam sacīja – tas ir sācies! Vai mēs sen par to neteicām, vai nebrīdinājām? Cilvēku un mašīnu simbioze beigusies.
Sākusies dronu sacelšanās! Tātad ministrs Tālis nonācis gūstā un spiests rakstīt pēc diktāta vai pārgājis ienaidnieka pusē.
Bija aizdomas par mākslīgā saprāta uzvedību – ka aukstā automātika plāno sabotāžas aktus pret Homo sapiens.
Tagad pirmie galvu pacēluši, optiskos skenerus, neizteiksmīgos redzokļus, sensoru fasetacis zibina bezpilota lidaparāti. Ko viņi grib?
Diezin vai dronu mērķis ir kopīgi ar mums nolīgot vai iznēsāt dāvanu kurvjus maznodrošinātajiem.
Aparāti vēlas sagrābt varu, lai pārņemtu planētu zem sava ritentiņa papēža. Vai tiem padomā dibināt dronu republiku vai piemērotākā Zemes pārvaldes forma izvēlēta diktatūra un impērija – abējādi tas nebūs nekas kaifīgs, nekas inčīgs bijušajam radības kronim.
Spriežot pēc gigantiskiem “Circle – K” uzpildītavās nozagtajiem degvielas krājumiem, kaut kur Ādažos pazemē vai pamestā šķūnī tiek radīta vesela dronu flote, kas pārņems mākslīgā intelekta kontrolē mūsu gaisa telpu un izvēlēsies valsts vadības navigāciju.
Velnsviņzin, vai karadarbības iznākumā uzvarēs mašīnas vai mūsu drošsirdīgie karavīri.