Ilmārs Randers: Tarifi, plūdi un…Kur meklēt Latvijas Zelenski? 34
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā piektdienā e-pastā pienāca šādas vēstules: “Labdien, kolēģi! Vakar Saeimā galīgajā lasījumā pieņemti attiecīgie labojumi likumos, lai ierobežotu tarifu pieaugumu uz pusi. Kādi steidzīgi pēkšņi palikuši! (..)
Tekstā atradu arī mūsu iesniegtos priekšlikumus, tarifus pārvērtēs 2x gadā, zudumiem enerģiju pirks tautsaimniecībai izdevīgākajā veidā u. c. Vēl par labu varētu uzskatīt to, ka reakcija bijusi ātra. Sliktais: neviena vārda par izmaksu bāzi un, protams, tas, ka tarifi vispār tiek paaugstināti. Pretrunīgās jūtās esmu.”
Nākamā ziņa: “Saeimas lemtais pēc būtības ir par tarifa projektā divām lielajām pozīcijām: 36,7 milj. EUR, kas vispār nebūs, un 78 milj., ko “pirks visizdevīgākā veidā”.
Mūsu priekšlikumos bija, lai šo summu fiksē un elektrību pērk no “Latvenergo” pa tiešo
. Kā zinām, “izdevīgs piedāvājums” ir bijis arī par 160 eur/MWh. Redzēsim, cik faktiski būs, jāturpina tam sekot. Cerams, ka mazāk par 160 eur. Lai arī mazs, panākums kopumā ir!”
Šī rindas ir no kustības “Par pašpietiekamu elektroenerģiju Latvijā” aktīvistu domu apmaiņas, kas regulāri notiek kopš pagājušā gada decembra. Lai būtu saprotams, par ko ir runa, nocitēšu vēl dažus teikumus no mediju ziņām.
“Saeima 9. februārī galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likumā, kas nosaka, ka elektroenerģijas pārvades sistēmas operatora AS “Augstsprieguma tīkls” (AST) un sadales sistēmas operatora AS “Sadales tīkls” (ST) tarifos, kas stāsies spēkā 2023. gadā, nedrīkstēs iekļaut iepriekšējo periodu zaudējumus.
Parlaments ceturtdien pieņēma Ministru kabineta un Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) virzītās izmaiņas ar mērķi ieviest vienreizējus ārpuskārtas mehānismus elektroenerģijas sadales un pārvades tarifu pieauguma ierobežošanai un reģionālās konkurētspējas stiprināšanai.”
Visa šī jezga ar elektrības pārvades tarifiem, dažādiem skaitļiem par zaudējumiem, ieguvumiem un pieauguma procentiem sākās ar to, ka pērn rudenī AST iesniegtais elektroenerģijas pārvades tarifa projekts vairāk nekā četrkārtīgu tarifa pieaugumu paredzēja jau no šā gada 1. marta. Savukārt ST jaunais tarifa projekts paredzēja vidēji 75% pieaugumu.
Šādiem skaitļiem stājoties spēkā, Latvijā mājsaimniecībām elektrības pieslēgumi kļūtu visdārgākie Baltijā, apdraudētu mērķus saistībā ar atjaunojamo energoresursu daļas pieaugumu elektroenerģijas tirgū, absolūti neizdevīgā situācijā nostādītu elektrības mikroģenerētājus, kuri jau ievērojamā skaitā, ieguldot savus līdzekļus, ir uzstādījuši saules paneļu vai vēja ģeneratoru stacijas, uzņēmējiem liktu vēl lielākā skaitā pārcelt savas ražotnes uz citām valstīm, bremzētu jaunu investīciju ienākšanu Latvijā utt.
Viss kā parasti
Pēc pirmā šoka un jucekļa sabiedrība tomēr sagaidīja premjera rezolūciju – atbildīgajiem jāmeklē tarifa pieauguma iespējas samazināt.
Taču ne tikai. Spēriens bija pārāk liels, negaidīts un tagadējā dārdzībā – pat pazemojošs. Sākās cilvēku šūmēšanās sociālo tīklu burbuļos, portālos, televīzijā, medijos. Politiķi tā kā mazliet sabijās, sāka taisnoties arī projektu gatavotāji – esot gribējuši tikai noskaidrot sabiedrības reakciju.
Meli, noklusēšanas, jauni solījumi, mierinājumi un shēmošana tālāk, beigās tāpat panākot sākotnēji iecerēto. Vārdu sakot, viss atkal šķiet kā parasti – valdība un koalīcija joprojām domā, ka ir visgudrākie, un tautu kārtējo reizi apspēlējuši. Redziet, kaut kam bija paredzēts 100% uzcenojums, mēs to varonīgi “nospiedām” uz 50%, un esiet tagad laimīgi!
Tomēr šoreiz gluži tā vis nav, jau pavisam drīz mēs varam piedzīvot daudz lielākas problēmas, ja viņi tur “augšā” tiešām tā domā.
Publikācijas par nejēdzīgo tarifu projekta tēmu, protams, parādījās arī “Latvijas Avīzē”. “Netaisnība karaļvalstī” 6. decembrī mūsu lasītāji varēja iepazīties ar publicista Māra Niklasa viedokli. Ar interesi izlasīju, daudz jauna uzzināju, arī to, ka esot domubiedru grupa, kas gatava vienot loģiski domājošus cilvēkus tautas kustībā, lai klajo netaisnību apturētu.
Līdz tam Māri Niklasu personīgi nepazinu. No kolēģa redakcijā dabūju viņa numuru, uzzvanīju – Māri, tie domubiedri tiešām ir? Izrādījās, ka nebiju vienīgais, kas viņam pēc publikācijas “Latvijas Avīzē” nekautrējās un zvanīja.
Pievienojos iniciatīvas grupai. Nevis kā žurnālists, bet vienkāršs cilvēks, kuram, kā tas paredzēts visādās apputējušu stratēģiju mapēs, mūsu valstī esot vērtība vislielākā. Brīvprātīgi – kā visi pārējie, ko bija tas gods tur satikt un iepazīt. Soctīklu kontu uzturētāji, ilggadēji pašvaldību vadītāji, juristi, konsultanti, ekonomisti – publika visraibākā, taču ar vienu sāpi un apņēmību. Arī atmodas laika tautfrontieši.
“Cilvēki, attopieties, neesiet taču tādi lupatas, ne jau tādu valsti mēs 1990. gadā veidojām,” visas tiesības arī uzkliegt ir Aleksandram Lielmežam, un neviens viņam par to nevar pārmest.
Ko panākusi kustība?
Kaut kādi ideālisti? Gluži pretēji. Par ideālistiem drīzāk jāuzskata lielākā daļa no vairāk nekā 700 000 “Sadales tīkla” klientiem Latvijā, ja viņi naivi cer, ka “tik traki jau nebūs” vai pietiks ar retoriskajiem jautājumiem, “kur skatās valdība”, “kam tas ir izdevīgi” vai “laiks rādīs”.
Valdība skatās, lai no mums iekasētu iespējami vairāk naudas.
Sākotnēji iesniegtais tarifu projekts tikai ar PVN vien no mūsu kabatām gada laikā papildus izvilktu 180 miljonus eiro.
Vai kustība ko panāca, ko tā vispār gribēja? Galvenā doma bija, ka nedrīkst pieļaut 2019. gadā apstiprināto un līdz 2024. gadam spēkā esošo tarifu mainīšanu, jo to pamatotība ir apšaubāma – tādēļ, ka satur publisko un slēgto daļu.
Noskaidrojās, ka aizbildināšanās ar komercnoslēpumu ir klajā pretrunā ar ES regulu un vadlīniju pamatprincipiem par tarifu caurspīdīgumu un pamatotību. Paralēli šai galvenajai ierosmei bija arī daudzas citas, ieskaitot atgādinājumu par to, ka “Latvenergo” 2000. gadā palika tautas īpašumā – Saeima par to nobalsoja un valdība ierakstīja neprivatizējamo uzņēmumu sarakstā.
Neskatoties uz to, jau dažus gadus vēlāk valdība pieļāva elektroenerģijas ražošanas koncerna pārveidošanu, radot “Augstsprieguma tīklus” un “Sadales tīklus”.
Katrs no šiem uzņēmumiem tagad nosaka savus pakalpojumu tarifus, veido sadārdzinājumus un jucekli elektrības patērētāju galvā Latvijā.
Kustība sagatavoja aicinājumu Latvijas iedzīvotājiem aktīvi iesaistīties savu tiesību aizstāvēšanā un arī kopīgā īpašuma pārvaldīšanā. Noturēja preses konferenci. Iegūt cerēto masveidību kustībai nebija laika, jo izšķirošo lēmumu pieņemšana Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai jāpieņem martā.
Iniciatīvas grupa nolēma, ka līdz tam jāpaspēj sarīkot konference jeb disputs “Par elektrības pašpietiekamību un taisnīgiem tarifiem”. Pasākums notika Mālpilī, bija labi sagatavots un arī apmeklēts. Ieradās pat Saeimas pārstāvji, opozīciju pārstāvēja deputāti Daiga Mieriņa un Harijs Rokpelnis, pozīciju – Enerģētikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs.
Visu cieņu, tautas priekšstāvji visas uzstāšanās noklausījās līdz galam, paši arī atzina, ka galvenais inflācijas “kurinātājs” tagad ir enerģētika, tarifu celšana – neprāts.
Sagaidīja arī garās diskusijās tapušo gala paziņojumu, ka “disputa dalībnieki aicina “iesaldēt” elektroenerģijas tarifu iesaldēšanu, kamēr valstī nav izstrādāta enerģētikas stratēģija un veikts koncerna “Latvenergo” visaptverošs audits, iesaistot procesā sabiedrību, ievērojot nozares asociāciju un iniciatīvu grupu ieteikumus”.
Paziņojumā ir arī konkrēti ieteikumi, kustības vārdā adresātiem Saeimā un valdībā tos nosūtījusi biedrība “Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā”, kurā ar tā pilnu tekstu var iepazīties ikviens, kam ir tāda vēlēšanās. Mūsu valstī visu var tieši Saeima.
Pagājušajā ceturtdienā tās pieņemtais lēmums daudz ko maina, taču ne visu. Skaidrs, ka spēkā esošos tarifus vismaz uz krīzes laiku iesaldēt nevarēs un mūs sagaida jauna “ēra”.
Jēkabpils kā piemērs
Taču beidzies nav nekas, arī cīņa pret “netaisnību karaļvalstī”. Ka beigās viss būs labi, uzvarēs lielā taisnība, nevis nauda, pieredzēju un atguvu ticību, pagājušajā nedēļā apmeklējot plūdu skarto Jēkabpili. Kāds tam visam sakars ar tarifiem? Plūdus pārdzīvojušie iedzīvotāji atklāti stāstīja, ka lielajā nelaimē sajutuši nesavtīgu atbalstu un palīdzību no ikviena, kas tādu varējis sniegt.
Droši vien esot arī paveicies. Jēkabpilij – noteikti, jo izrādās, ka novada vadītājs jau ilgus gadus ir arī civilās aizsardzības komisijas loceklis. Pieredzējis speciālists un cilvēks, kurš kritiskā brīdī nevilcinās, pieņem lēmumus un par tiem arī atbild.
Gluži bez upurēšanas tomēr nav iztikts, jo lielāko pilsētas uzņēmumu nācies applūdināt – atvērt slūžas, lai mazinātu sablīvējuma spiedienu uz dambi, glābtu pilsētu un iedzīvotājus.
Pirms to uzzināju, biju jau saticies ar upurētā uzņēmuma vadītāju – par to viņš nežēlojās, vispār neminēja ne vārda, lai gan, protams, visu zināja.
Braucot mājās, biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem un ar sajūtu, ka visā civilizētajā pasaulē tagad dievinātie Zelenska tipa vadītāji ir satiekami arī pie mums. Viņi ir!
Savukārt iepriekš minētā kustība tagad šķiet kā civilās (paš)aizsardzības apmācība, kam vajadzīgajā brīdī atkal būs jāsanāk. Pieviltie un nokaitinātie skolotāji, mediķi, tagad piensaimnieki, kā nākamie jau rindā saredzami krīzes laikā sadārdzinātās enerģijas lietotāji – visi šie “vižņi” jau tagad ir milzīgs plūdu drauds pagaidām tukšo solījumu devējiem.
Nāksies tomēr pildīt, vai arī spiediens uz birokrātijas saceltajiem dambjiem beigās būs tik liels, ka tie neizturēs, notiks katastrofa, pēc kuras ļoti daudz ko mums nāksies atkal būvēt pilnīgi no jauna tīrā un noslaucītā vietā.
