Taragonas cilvēku torņi 0
Spānijas kultūra un vēsture ir tik bagāta, ka ceļotājs vienā reizē var iepazīt tikai nelielu daļu. Spānijā biju trešo reizi, un šoreiz jaukus brīžus sagādāja viesmīlīgā Katalonija, jo īpaši senā Taragona.
Vēstures liecības stāsta, ka senie romieši no Taragonas sākuši kolonizēt Ibērijas pussalu. Atsevišķas tā laika arhitektūras liecības ir dzīvas vēl šodien. Pirmsākumos pilsētas nosaukums gan bijis “Tarraco”, un senajās kartēs aizvien lasāms – province “Tarraconesis”, kam galvaspilsēta bijusi Taragona. Par senajiem laikiem sīkāk visu iespējams uzzināt muzejā, kas pats izvietots vēsturiskā objektā – romiešu cietokšņa tornī, sauktā “praetorium”, no kura pa ejām var nokļūt senajā romiešu cirkā. Mūsdienās Taragona ir skaidri nodalīta vecpilsētas daļā, ostas rajonā un jaunlaiku dzīves telpā. Pilsēta ar aptuveni 134 000 iedzīvotāju pēc būtības ir industriāls centrs ar attīstītu ķīmisko rūpniecību, taču pastaigas vecpilsētā un tās tuvumā vairāk rada mazpilsētas šarma iespaidu un uzskatāmu priekšstatu par romiešu laiku Spānijā.
Konkurente Disnejlendai
Ceļotājs uz Taragonu var doties atsevišķā ekskursijā arī tad, ja, piemēram, atbraucis atpūsties kādā no Katalonijas Vidusjūras piekrastes “Zelta krasta” jeb “Costa Daurada” kūrortiem (tas varētu būt nepilnas pusstundas brauciena attālumā). Tāpat Taragonu var ērti sasniegt no Barselonas, kas ir 100 kilometru attālumā. Ja izvēlaties autobusu, autoosta izvietota pilsētas centrā. Arī dzelzceļa stacija ir tuvu vecpilsētas centram, tomēr pārvietošanās autobusā izmaksā nedaudz lētāk nekā vilcienā. Jāpiebilst, ka ar autobusiem Spānijā ir stingra kārtība – visiem pasažieriem jāpiesprādzējas. Vietējie to arī cītīgi ievēro. Pat bērni, iekāpjot autobusā, uzreiz piesprādzējas.
Lai no autoostas aizietu līdz vecpilsētai, nepieciešamas desmit piecpadsmit minūtes, bet gājēju iela – platā Rambla Nova avēnija, kas izved līdz Vidusjūras krastam, sākas gandrīz turpat pie autoostas. Avēnijas apkārtējais rajons tapis 19. gadsimtā. Gājēju iela ir nepilnu kilometru gara, ar apstādījumiem, strūklaku, “cilvēku torņu” veidošanai veltītu pieminekli, un gar malām izvietotiem galvenokārt vidējā budžeta veikaliem un kafejnīcām. Netālu ir divi samērā lieli tirdzniecības centri. Iepirkties cienītājiem vērts pievērst uzmanību plašajam Spānijā ražoto apavu klāstam.
Rambla Nova beidzas ar “Eiropas balkonu”. Tur, stāvot klints augšā, paveras lieliska jūras, pludmales un piekrastes māju panorāma. No Taragonas tāpat var ātri nokļūt Portaventuras milzīgajā atrakciju parkā, kur 2012. gadā atklātie amerikāņu kalniņi (tur tos gan nodēvējuši par krievu kalniņiem) šobrīd ir otrie augstākie tūdaļ aiz Parīzes Disnejlendā esošajiem. Atrakcijas atklāšanā pirmais kalniņos devies braukt vietējās pašvaldības vadītājs ar savu ģimeni. Viens no Eiropas lielākajiem izklaižu parkiem ir atvērts no aprīļa līdz oktobrim, un var just, ka vietējie ar to lepojas.
Ap Taragonu netrūkst daudz slavenu vīna darītavu, kuru apmeklējumam iespējams izīrēt automašīnu.
Tuvumā neizdevās apskatīt, tomēr, izbraucot no Taragonas, no šosejas varēja redzēt romiešu celto Fereres akveduktu, sauktu arī par “Velna tiltu”, kas uzbūvēts, lai pilsētniekiem no tuvējās upes piegādātu ūdeni. Pat speciāli nemeklējot, daudzviet paveras skats uz vīnogu laukiem. Turklāt ar automašīnu var iebraukt arī miniatūrajā kalnu ieloka valstiņā Andorā uz Spānijas un Francijas robežas. Šo nelielo ceļojumu iespējams paveikt vienas dienas laikā.
Tirgus pie baznīcas
Viena no senākajām arhitektūras liecībām Taragonā ir bijušais romiešu amfiteātris jūras krastā jeb, pareizāk sakot, tas, kas no gadsimtu vai divus pirms mūsu ēras tapušās būves palicis pāri. Lai arī laikazoba cietušas, vēl redzamas ēkas, kur turēti zirgi. Var iztēloties, kā pa pazemes ejām tie, ratos iejūgti, auļojuši uz cirku.
Daļu vecpilsētas iekļauj mūra siena, bet šaurās ieliņas ir romiešu laika iezīme. Taragonas katoļu katedrāle celta 12. gadsimtā. Gotisko izskatu tā ieguva 14. gadsimtā. Katedrāle ir monumentāla un grezna celtne. Ārējos rotājumos redzamas 12 apustuļu un Dievmātes figūras. Dievnams esot uzcelts uz seno romiešu tempļa un vēlāk būvētās arābu mošejas drupām. Tā 13. gadsimtā veidotajā krustejā ir skaists rožu dārzs ar apelsīnu kokiem, nelieliem baseiniem, kuros peld košas zivtiņas. Oāze vecpilsētas vidū! Apkārt katedrālei izvietotas daudzas interesantas celtnes, bet biju pārsteigta, ka svētdienā, lai arī iekšpusē notika dievkalpojums, burtiski pie pašām durvīm līdz pat lielajām kāpnēm savu preci uz galdiem un zemes bija izklājuši krāmu tirgoņi.
Kopš 20. gadsimta 60. gadiem Taragonā notiek intensīva industrializācija. Reģionā sāka celt rūpnīcas, bet osta aizvien ir lielākā darbavieta pilsētas iedzīvotājiem. Lai arī ārēji viss darbojas un rūpnīcu skursteņi kūp, vietējie aizvien sūdzas par ekonomiskās krīzes ietekmi, milzīgo bezdarbu. Tikmēr no ostas ik dienu jūrā dodas vietējo zvejas laivas. Vakarpusē tās atgriežas ar lomiem, kas nonāk labāko Katalonijas restorānu galdos.
Cilvēku torņi
Dažādi kultūras pasākumi Taragonā notiek bieži. Iespaidīgākās ir “castells” – cilvēku torņu veidošanas sacensības, kas tiek rīkotas dažādos svētkos. Turklāt “castells” tradīcija kopš 2010. gada iekļauta UNESCO mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Tā ir Katalonijas sena tradīcija – kultūras un sportiskā gara apvienojums ar devīzi “spēks, līdzsvars, drosme un veselais saprāts”. Pirmo torņa stāvu, pieliekušies un cieši saķērušies, veido stiprāko cilvēku kopums. Uz šiem pamatiem virs viņiem tālāk kāpj nākamie – pa trim, četriem vai pa vienam sešos septiņos stāvos. Torņa galotni visbiežāk veido viens cilvēks. Augšējos stāvus veido bērni. Viņiem ir ķiveres, taču nekādu drošības virvju vai kā tamlīdzīga. Izrādās, ka tuvējā apkārtnē ir daudzas “castells” komandas. Kā jebkurā sporta veidā, lai gūtu panākumus, viņi regulāri sanāk kopā, trenējas, piedalās sacensībās. Te vajadzīgas gan labas fiziskās spējas, gan plānošana un uzticēšanās komandas biedriem.
Cilvēku torņu veidošanas pasākumā nonācām negaidīti un sākumā pat nespējam īsti aptvert notiekošo. Laukums pilsētnieku un cilvēku torņu veidotāju komandu pārpildīts, tradicionālā, dzīvā mūzika pamazām kļūst aizvien skaļāka, un pēkšņi divas no komandām, ģērbušās īpašos tērpos (baltās biksēs, košākas krāsas kreklos, ar speciālām jostām muguras balstam, basām kājām), sāk celt torni. Tas notiek ātri, mērķtiecīgi, nepieļaujot ne mazāko kļūdu. Krietni jāatgāž galva, lai spilgtajā saulē cilvēku torņa augšgalā saskatītu “enxaneta” – noslēdzošo cilvēku – ar pacelto roku kā zīmi, ka viņa komandas tornis ir pabeigts. Lai arī ar stingu sirdi skatāmies uz bērnu cilvēku torņa augšgalā, faktiski lielākajās traumās iedzīvoties ir iespēja apakšā stāvošajiem, kam krītošais līdz ar pārējiem varētu uzkrist virsū. Tādēļ apakšējie kasteljeri ieinteresēti par katru cenu noturēt augšējos – gan savas drošības, gan komandas goda dēļ. Viņiem izdodas labi. Kad dota zīme par torņa pabeigšanu, tā cēlāji atkal apgrieztā secībā lēnām tuvojas zemei. Pēc brīža viss sākas no gala. Pats galvenais, turpat ir kasteljeru ģimenes. Tās locekļi cits citam jūt līdzi, priecājas, un var redzēt – neizsakāmi lepojas ar šo kataloniešu tradīciju un savu piederību Katalonijai. Nav jau noslēpums, tik plašs jēdziens kā Spānija un spāņu valoda Katalonijā ir mazāk nozīmīgs. Pirmajā vietā ir Katalonija un kataloniešu valoda. Pat ceļa zīmes raksta abās valodās. Tāpat iekārtota arī izglītības sistēma. Interesanti, ka no Taragonas netālajos kūrortos daudz dzirdama krievu valoda. Barselonā satikām latviešus, bet Taragonā gan nesaklausījām ne vienus, ne otrus.
