Tāpēc, ka viņš ir labs cilvēks! Jaunais, talantīgais Daniils Bulajevs koncertēs Operā 0
Sestdien, 6. oktobrī, Latvijas Nacionālajā operā notiks koncerts “Daniils Bulajevs operā”, kurā galvenais varonis būs jaunais, talantīgais vijolnieks Daniils Bulajevs, kurš Latvijas mūzikā sevi spilgti pieteica jau desmit gadu vecumā – vērienīgajā koncertā “Dzimuši Rīgā” 2014. gadā.
Sestdien būs pirmais Daniila Bulajeva solo koncerts Latvijas Baltajā namā – tiesa, kopumā ne lielākajā koncertzālē, kurā viņam gadījies uzstāties, taču kā solo koncerts šādos apstākļos – pirmo reizi.
Kad kopā ar fotogrāfu stundas ceturksni par agru ierodamies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kur Daniils mācās, viņš izskrien pretī sakarsis – tikko kopā ar klasesbiedriem dzenājis futbolu. Tas jaunajam, talantīgajam mūziķim ir iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids, kas aizstājis pirms tam apmeklētās sporta deju nodarbības – laika trūkuma dēļ nav bijis iespējams vienlīdz sekmīgi nodoties gan muzicēšanai, gan dejām. Tagad Daniils līdzās vijoļspēlei aizraujas ar futbolu, un kādā fotogrāfijā kabinetā redzams ar skolas kausu rokās.
Aizraušanos atbalsta arī Daniila pedagoģe Nellija Sarkisjana: “Man prieks, ka viņš kustas, kad spēlē vijoli, fiziskas nodarbības vajag. Atnākot uz skolu, pa logu varu redzēt futbola laukumu, un uzreiz skatos – vai Daniils tur ir? Un viņš parasti ir. Var tikai priecāties, ka jaunietis, kam ir tik liela slodze, ir arī tik brīnišķīgs cilvēks. Viņam ir jauks raksturs, daudz draugu, viņš atrod laiku sarakstīties ar viņiem sociālajos tīklos.”
Skatoties Daniila uzstāšanos 2014. gada koncertā “Dzimuši Rīgā”, pārsteidzoša tik jaunam mūziķim – vēl gluži bērnam – šķita dziļā koncentrēšanās, izjūta, ar kādu skanēja skaņdarbs. Daniila panākumi un koncentrēšanās spēja pārsteidz mazāk, kad saproti, ka viņš muzicē jau kopš triju gadu vecuma, bet publikas priekšā uzstājas kopš piecu gadu vecuma. Septiņu gadu vecumā Krievijā pirmo reizi koncertēja kopā ar simfonisko orķestri, bet gadu vēlāk sniedza pirmo solokoncertu P. Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas Centrālās mūzikas skolas zālē. Kopš tā laika jaunā mūziķa kontā ir daudzi starptautiski konkursi un tajos izcīnītas uzvaras, un šādi radušās iespējas koncertēt kopā ar ievērojamiem kamerorķestriem un simfoniskajiem orķestriem Itālijā, Ķīnā, Armēnijā, Argentīnā, Beļģijā, Šveicē, Krievijā, Lietuvā un Latvijā.
Kādēļ tik daudz apmeklēt konkursus? Daniils atbild: “Konkursi ir iespēja parādīt sevi citiem – skolotājiem, pasaules slavenākajiem vijolniekiem. Tas ir pats galvenais. Ļoti vērtīgi, ja pēc konkursa noslēguma ir iespēja uzstāties kopā ar vietējo orķestri, kā man bija pagājušajā gadā Itālijā.”
Pedagoģe savu audzēkni papildina: “Konkursi, protams, ir svarīgi arī karjeras veidošanai, lai tie, no kuriem kas atkarīgs, zinātu Daņika vārdu un palīdzētu. Mūsdienās izveidot veiksmīgu karjeru ir diezgan sarežģīti, jo pasaule pārpildīta ar jauniem mūziķiem. Taču konkursos līdz šim Daņikam veicies. Tiesa, pagaidām viņš vēl ir skolnieks, bet, kad beigs mācības, tad cerēsim, ka karjera veidosies veiksmīgi.”
Jautāta, kas Daniilam līdz šim visvairāk palīdzējis uzvarēt konkursos, pedagoģe pārliecināti atbild: emocijas.
“Biju klāt pagājušajā pavasarī konkursā Itālijā, un viņš tiešām bija vislabākais. Ne tādēļ, ka būtu pārspējis citus ar tehniku – tur piedalījās divas ķīniešu māsiņas, kuru tehnika fenomenāla. Taču Daniils uzvarēja ar to, pēc kā publika bija atnākusi – ar emocijām. Jo kāpēc tad mēs ejam uz koncertiem? Lai gūtu emocijas!” – pārliecināta Nellija Sarkisjana. Viņa uzskata – audzēkņa stiprākās puses ir tieši fantastiskā enerģija, ar ko jaunais mūziķis apveltīts. “Tas ir kā uzlādēties ar prieku, ar sauli. Varbūt tāpēc, ka viņš ir labs cilvēks. Ne visiem mūziķiem tā ir. Iespējams, tā ir dvēsele, emocionālais dziļums, kas liek cilvēkiem viņu klausīties,” prāto pieredzējusī pedagoģe.
Vai uzdāvināsi koncertzāli?
Konkursi dod vēl kādu labumu līdztekus kontaktiem – pieredzi uzstāties publikas priekšā, skatuves izjūtu. Nellija Sarkisjana skumji nosaka – diemžēl Dārziņa skolā nav koncertzāles, kas būtu ļoti nepieciešama, lai jaunie mūziķi iegūtu skatuves pieredzi: “Tagad lāpāmies, kā varam, meklējam, kur bērni varētu uzstāties. Daniilam tas nav tik svarīgi, viņam ir ļoti daudz piedāvājumu koncertēt – decembra sākumā viņš, piemēram, uzaicināts spēlēt uz vienas no nopietnākajām Eiropas skatuvēm, Čaikovska zālē Maskavā, kur jau agrāk saspēlējies ar Spivakova orķestri.” Taču skolā mācās ļoti daudz bērnu, un arī viņiem nepieciešama zāle, kur uzstāties, kurā izjust klausītājus un novērtēt savas spējas.
“Daņik, kad būsi slavens un bagāts mūziķis, vai atgriezīsies un uzdāvināsi savai skolai koncertzāli?” jokojot jautā jaunā mūziķa skolotāja un uzreiz piebilst – ja jau pat Nacionālajam simfoniskajam orķestrim nav kārtīgas akustiskās koncertzāles, uz ko lai cer mūzikas vidusskola, kaut arī vienīgā šādas nozīmes skola valstī…
Jautāts, vai kāda koncertzāle no tām, kurās līdz šim gadījies uzstāties, šķitusi īpaši laba vai tieši pretēji, Daniils padomā un tad noraidoši papurina galvu: pagaidām jaunajam mūziķim piedzīvojums ir katrs koncerts. Savukārt novērtēt operas skatuvi vēl nav bijis iespējas – to varēs tikai pēc koncerta. Ir zināms, ka īpaši Daniila koncertam uz skatuves tiks nolaists dzelzs priekškars, lai uzlabotu akustiku.
Gan spēlēs, gan dziedās
Koncerta programma veidota speciāli šim notikumam, uz kuru Daniilu operas simtgades sezonā uzaicinājusi opernama vadība. Nellija Sarkisjana stāsta, ka visi izvēlētie skaņdarbi saistās ar operas tēmām: skanēs gan Bizē, Masnē, Rosīni, Ravela operām rakstīti skaņdarbi, gan Čaikovskis, Rahmaņinovs, Blohs un Brāmss. Tāpat programmā iekļauta Jēkaba Mediņa “Romance” – kāds Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors īpaši uzteicis Daniila izjūtu, atskaņojot latviešu komponistu mūziku. Daniils pats atzīst, ka viņam nav kāda viena mīļākā komponista: “Man patīk visa mūzika, ko spēlēju. Un arī klausos tikai klasisko mūziku.”
“Operā jau vijolnieks nevar spēlēt Bahu, tādēļ iekļāvām programmā virtuozas miniatūras,” sola jaunā mūziķa skolotāja. Turklāt iespējams, ka Daniils ne tikai spēlēs vijoli, bet arī mazliet dziedās.
Lai klausītājiem vakars būtu patīkams, Daniils operas koncertam paredzēto programmu mēģinājis visu vasaru. Kad kolēģe Ilze Vītola jauno mūziķi intervēja pirms diviem gadiem, viņš sacīja, ka mēģinājumiem pietiek ar divām divarpus stundām dienā. Patlaban laiks audzis līdz trim, trīsarpus, reizēm pat četrām stundām dienā. “Un viņam taču ir arī visas parastās stundas, kas jāizmācās,” atgādina skolotāja.
Mūzikas autoritātes: Neticami profesionāls mūziķis
Andris Veismanis, diriģents: “Man ar Daniilu bijušas vairākas kopīgas programmas, un es domāju – viņš ir ļoti talantīgs jaunietis. Uz viņu var paļauties, viņš ir neticami profesionāls un stabils – ceru, ka viņš arī kā pieaudzis vijolnieks nezaudēs šīs īpašības. Programmas viņam jau tagad ir ļoti profesionālas, bet viņš tomēr vēl ir pusaudža gados. Domāju, Daniilam ļoti palīdzējusi vijoļspēles skolotāja Nellija Sarkisjana, arī ar savu pieredzi orķestrī. Viņš ir ļoti talantīgs, un arī citās mācībās sevi labi parādījis. Vienmēr jābaidās par brīnumbērniem, taču domāju, ka Daniils tāds nav – viņam nav nekādu brīnumbērna pazīmju, ir savas košas koncertprogrammas, arī koncertam operā ļoti rūpīgi izvēlēta programma divās daļās. Tas norāda uz viņa briedumu un stabilitāti kā koncertmāksliniekam. Tāpat viņš ir ļoti daudzu starptautisku konkursu laureāts, un arī tas Daniilu veido kā mākslinieku.”
Ksenija Sidorova, akordeoniste: “Pirmo reizi spēlēju ar Daniilu Bulajevu šovasar koncertā “Dzimuši Latvijā”, bet esmu sekojusi līdzi viņa mūziķa gaitām jau no bērnības. Tagad viņš ir jau pieredzējis mūziķis, un ceru, šī nebūs pēdējā reize, kad spēlējam kopā. Daniilam tagad ir iespējas braukt pa pasauli, izmēģināt meistarklases, konkursus. Man liekas – ja mūsdienās gribi kaut ko sasniegt mūzikā, ir ļoti nopietni jāzina, ko vēlies darīt. Man ļoti patīk, ka jauniešiem ir nopietna attieksme, jo pasaulē, kurā dzīvojam, tik daudz kas novērš uzmanību.”
