Tāpēc, ka jādejo! 1
XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos piedalās daudzi dalībnieki no kuplām ģimenēm, kurās dzied un dejo jau vairākās paaudzēs. Satikāmies ar Trapencieru un Sniķeru ģimeni, kuras trīs paaudzes dejo kolektīvā “Dancītis” un jaunāko no tām redzēsim šo svētku deju lielkoncertā.
Lūdzu, iepazīstieties: bērni – mēnesi vecais Gustavs Didjē Sniķeris, kurš sarunas laikā čuč saldā miedziņā un, iespējams, sapņo kļūt par dejotāju. Bruts Georgs Sniķeris (12) – Rīgas Franču liceja 6. klases skolnieks, Jura Docenko futbola skolas “Alberts” audzēknis. Alise Antuanete Sniķere (13) – Rīgas Franču liceja 8. klases skolniece. Vecāki – Sigita Sniķere (37) un Mārcis Trapencieris (38) ir sociologi, strādā LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Vecvecāki – Ilze Trapenciere (61) ir LIZDA eksperte augstākās izglītības un zinātnes jautājumos, socioloģe, pasaules Izglītības organizācijas (EI) Augstākās izglītības un zinātnes pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietniece, pārstāvējusi EI divās Eiropas augstākās izglītības ministru konferencēs. Pēteris Trapencieris (63) – Dr. chem., strādā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, viens no slavenā mildronāta ieviesējiem.
Viņi visi dejo Latvijas Universitātes deju ansamblī “Dancītis”. Taču šā stāsta varoņi ir Antuanete un Bruts, jo viņi piedalās XI Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos. Bet supervaronis ir vectēvs Pēteris, jo viņš dejoja vēsturiskajos I Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 1960. gadā, tolaik viņš mācījās Jelgavas 2. astoņgadīgajā skolā. “Tagad bērni dejo daudz smalkāk, to nemaz nevar salīdzināt. Viņi sāk dejot agrāk nekā savulaik mēs un labi apgūst dejas tehniku.”
“Vecāki liek dejot,” Bruts atklāti saka, ko tur izlikties, ja reiz sirdij tuvāki ir treniņi futbola skolā “Alberts”. Viņš respektē mammas domas, ka dejošana uzlabo stāju. Antuanete dejo, kā mamma smejas, jau no pamperu vecuma. Kāpēc? “Tāpēc, ka vecāki dejo, tas ir jautri, var pavadīt laiku ar draugiem, piedalīties koncertos, deju svētkos, braukt uzstāties citās valstīs. “Ar “Dancīti” esmu bijusi Austrijā, Vācijā, Slovākijā, Francijā, arī Bruts redzēja Franciju un Parīzē Eifeļa torni,” stāsta Antuanete. Vai viņu mamma un tētis arī dejo tāpēc, ka vecāki liek? Sigitai dejošana bijusi sapnis no bērna kājas un tagad to piepildījusi, dejojot “Dancīša” vidējā grupā. Sigita domā – motivēt sevi, lai dotos uz kādām individuālām sporta nodarbībām, ir daudz grūtāk nekā uz dejošanu, kas ir kolektīvs pasākums. Mārcis “Dancītī” dejojis jau bērnībā un tagad atkal – vidējā grupā. Protams, ka piektdienu vakaros jāpiespiežas doties uz mēģinājumu, vieglāk taču būtu skatīties televīziju. “Mēs, ģimenes pieaugušie, visi esam zinātnieki un pētnieki, mums ir sēdošs darbs, tāpēc vajag izkustēties. Un, protams, patīk dejot.” Cik ilgi dejosi… Antuanete domā, ka varētu līdz Franču liceja absolvēšanai. Pēc tam viņa studēs par fizioterapeiti. Bet cik gadus veltīt dejai iecerējis Bruts? “Nezinu. Man bail no vienas meitenes,” viņš saka. Sāku smieties, jo ko gan kāds var padarīt tik brašam futbolistam!? Izrādās – kā bijis, kā ne, bet mēģinājumā tieši pirms “Dancīša” 40 gadu jubilejas koncerta bērni trakojuši un rezultātā Brutam roka ģipsī. Bet viņš, kā jau īstam vīram klājas, ar visu ģipsi nodejojis koncertu. Nu jau roka vesela, un deju svētku lielkoncertā varēs hiphopu izpildīt, ka prieks. Bruts un Antuanete piedalās horeogrāfiskajās ainās, kas savienos lielkoncerta tautas deju posmus, un tajās horeogrāfs Agris Daņiļevičs ieviesis mūsdienu dejas valodu. Jā, laiki mainās, tāpēc labi, ka “Dancīša” 40. jubilejas koncertā kolektīva vadītāja Ilze Dzene atvērusi deju pūra lādi un no tās izcēlusi dejas, ko savulaik dejojuši Bruta un Antuanetes vecvecāki – “Ačkupu”, “Audēju deju”, “Rucavieti”. Kādas tad tās bija? Lēnas – secina jaunā paaudze. Ja jau pat “Rucavietis” ir lēns… Bet kādas dejas tad viņiem patīk? “Ar dancīti piecēlos”, “Svētki nāk”, atklāj ģimenes jaunākie. Bet kā līdz dejošanai nonākusi vecākā paaudze? Vecmāmiņa Ilze bērnībā mācījusies horeogrāfiju. Pēc kritiena no tramvaja pusgadu nedrīkstējusi dejot, un brāļi viņu pierunājuši trenēties basketbolā. Tautas dejas dejot sākusi tad, kad piedzimuši mazbērni. Vectēvs Pēteris izstāsta, ka 2008. gada Dziesmu un deju svētkos viņš, sieva Ilze, “Dancīša” dibinātāja un ilggadējā vadītāja Uldze Dzene, viņas meita, kolektīva vadītāja Ilze Dzene stāvējuši Daugavas stadiona laukumā aiz tribīnēm un sākuši runāties, sak, mēs te tā nīkstam bez kādas jēgas. Uldze ierosinājusi: jums vajag nākt dejot! Pēteris jautājis – kad? 1. septembrī – Uldze atbildējusi. Tā arī noticis. “Savulaik uz “Dancīša” mēģinājumiem vedām savus bērnus – Mārci un viņa māsu Lieni, nu vedam mazbērnus. Un ienāca prātā doma: kad Mārcis dejo, viņa bērni ir lepni. Vēl lepnāki viņi varētu būt par vecvecākiem,” Pēteris atceras “Dancīša” vidējās grupas dzimšanu. Kāda ir sajūta, kad visa ģimene dejo? Ļoti laba, atbild Pēteris. Bet kāpēc viņš, I Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieks, vēl aizvien dejo? Pēteris: “Tāpēc, ka jādejo, nevar nedejot. Ja mūzika forša, majestātiska, un dejotāji izpilda, piemēram, “Gatves deju” – tā ir tik spēcīga, sakārtota kā latviešu tauta.”
