Tāpat kā puķe, romāns izaug no sēkliņas. Saruna ar Gunu Rukšāni 0
Guna Rukšāne plaši zināma kā ziedu selekcionāre un arī dokumentālu grāmatu autore – tās veltītas gan ziediem, gan dzīvesbiedram, pazīstamajam selekcionāram Jānim Rukšānam, gan arī vairāku Vidzemes apdzīvotu vietu vēsturei. Mazliet šaurāk, pārsvarā Cēsu pusē, Gunu Rukšāni pazīst arī kā dažādu sarīkojumu scenāriju veidotāju un režisori. Taču daiļliteratūrā viņa debitē tagad, ar romānu “Vilinājums”.
Kā izlēmāt, ka jāraksta daiļproza?
Es ilgi nodarbojos ar dokumentālo prozu un to vērtēju augstāk, jo tā ir īstā dzīve. No daiļliteratūras bijušas tikai divas grāmatas, kuras mani dzīves laikā īsti ietekmējušas, tās ir, protams, Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”, un Aksela Muntes “Stāsts par Sanmikelu”. Dzīvošu tikmēr, kamēr vienu tādu uzrakstīšu. Ambiciozi skan, vai ne? (Smejas).
Tas, ko esmu uzrakstījusi, jau arī nav ne zinātniskā fantastika, ne mistika, bet gan lielā mērā dokumentāls romāns. Jo cilvēks jau nekur no sevis un savas dzīves aiziet nevar. Tas, ko rakstām – lai nu man citi rakstnieki stāsta, ko grib –, vairāk vai mazāk sakņojas pašu dzīves gājumā, tajā, ko esam redzējuši, dzirdējuši un pārdzīvojuši.
Turklāt es taču visu mūžu esmu rakstījusi dažādus scenārijus, svaigākais bija pavisam nesen, kad Cēsīs svinējām Folkfestivāla 30 gadus. Man visi scenāriji jāizdzīvo, jāuzraksta līdzīgi kā luga – arī sarīkojumam nepieciešams ievads, kulminācija, atrisinājums un negaidīti pavērsieni, tikai tad skatītājiem būs interesanti.
Vienā ziemā man īsti nebija, ko darīt, un tad domāju: vai tad es arī nevaru pamēģināt ko no tās daiļās literatūras?
Galvenais bija, tāpat kā scenārijam, izdomāt mugurkaulu. Un, kad jau mugurkauls ir, pārējais bija vienkārši. Ikviens rakstošs cilvēks var to izdarīt. Tas gan prasa laiku, brīvas rokas, un maizes darbs īstenībā neļauj rakstīt romānu, tam tomēr vajadzīgs brīvais laiks.
Vai jau top kāds jauns romāns?
Jā, man jau ir sižets otrajam romānam, jo tie ienāk prātā, runājoties ar cilvēkiem. Jaunības ideālu vārdā man gribas uzrakstīt par Haraldu Sīmani, jo aizķēra Valda Atāla jaunajā grāmatā teiktais, bet negribas rakstīt dokumentālo prozu, tāpēc tagad šaubos. Ir arī viens pasūtījuma darbs, sagādāti visi pieejamie materiāli, un es esmu piekritusi rakstīt vēsturisku romānu par Katrīnu Pirmo. Katrīna tomēr nākusi no šīs zemes dzīlēm un bija liela personība, ja jau varēja Pēteri Pirmo nomierināt un piedabūt pie valsts lietām…
Jā, arī romānā pieminat: “Laikam jau tāda ir sievietes būtība – ziedoties un balstīt šo ļodzīgo pasauli.” Taču ir sievietes postītājas, arī jūsu romānā…
Arī postošās sievietes jau tāpat cīnās par sevi. Ja nebūtu sieviešu, mums te nekā nebūtu, tā tomēr ir pamatvērtība Latvijas valstī ar mūsu maskulīno politiku.
Vai romāna rakstīšanai ir kāda līdzība ar puķu audzēšanu, un kas ir paklausīgāki – augi vai romāna tēli?
Zināmā mērā līnijas ir vienādas. Viss sākas ar sēkliņu.
Teiksim, flokšu selekcija: pirms mēneša ievācu sēklas, tad es tās izsijāju, attīrīju pelavas – romānā tās būtu liekās līnijas, jo nevar jau aprakstīt visu. Tad es tās iesēju un sākas inkubācijas periods – man noteikti vajadzīgs aptuveni pusgads tāpat kā sēkliņai, pa to laiku zemapziņa rosās un, es tā uzskatu, domā manā vietā. Pēc inkubācijas perioda sākas plaukšana, tā ir rakstīšana, kad augs aug un uzzied. Tad jau šķiet, ka gandrīz viss ir savās vietās, bet pēkšņi uzkrīt kāda slimība. Flokšiem tā būtu miltrasa, šogad pat mani flokši no tās cieta, bet romānā tas ir brīdis, kad kaut kas jāpielabo, jāpieraksta, jo neiet jau vienmēr tik gludi, kā gribētos. Un beigās ir rezultāts – labs, viduvējs vai nekāds, bet kaut kas jau ir tapis. Tāpat arī vasarā, kad flokši zied, es daļu vienmēr izroku un pārstādu citā vietā, jo man tie jāpavairo – ja reiz esi iedvesmojusies, tad darbs jāturpina… Tā ka līdzību starp rakstīšanu un puķkopību tiešām daudz.
Romānā attiecību mežģus risina cilvēki, ne vairs pirmajā jaunībā būdami. Kā jūs uzskatāt – vai kaislības ar laiku noklusinās, vai sirds tomēr paliek jauna?
Tieši nē. Es pat teikšu, ka jaunībā kaislības ir seklas, jo ātri aizmirstas, – ne jau visiem, protams. Bet vidusposmā – ai, tās kaislības ir traģiskas! To es pat savā dzīvē redzu: man bijušas trīs laulības, un manu sievietes likteni ietekmējis mans uzvārds. Pirmais vīrs pieņēma manu uzvārdu, Ulme. Ar otro vīru palikām katrs savā uzvārdā, jo es vēl biju ļoti stipra. Bet trešais vīrs izvirzīja ultimātu, un es tiku pie neglīta uzvārda. Ļoti gribēju “Vilinājumu” publicēt ar pseidonīmu, bet tad nolēmu – ko tur vairs, romānu par Katrīnu Pirmo tāpat ar savu uzvārdu publicēšu…
