Iešūpot sievišķības vilni. Kā Austrumu tradīciju sakrālās prakses izmainīja geštaltterapeites Jelenas Spilas dzīvi 0
“Ikvienam šūpulī ir ielikta tieksme pēc harmonijas, laimes un dvēseles siltuma. Lai to sasniegtu, jāsajūt savas īstenās vēlmes, savas dvēseles uzdevums.” Tā saka Jelena Spila. Jelena ir geštaltterapeite, taču biežāk darbojas ar ķermeniski orientētām metodēm, pulcina sievietes uz vēdiskās dao un tantriskās tradīcijās balstītām nodarbībām.
Viņa izveidojusi apzinātības un atveseļošanās skolu “Antar”.
Nereti Jelena sevi dēvē arī par meditējošo terapeiti. “Es labi sen apjautu, ka varu sajust enerģijas. Neesmu ne ezoteriķe, arī gaišreģe ne, drīzāk – gaiši jūtošā,” viņa paskaidro.
Jau desmit gadus Jelenai ir arī otrs vārds, garīgais – Ma Antar Nirupa. Garīgo vārdu Nirupa viņai piešķīra Indijā, kur Jelena mācījās pie Ošo skolniekiem Premartha un Svarup.
“Rupa ir forma, tas, kas pirmais radās pasaulē, savukārt Nirupa nozīmē – pirms tam, tātad pirms visa, pirms esamības. Var sacīt, ka tas ir iekšējais nekas. Sākumā biju sašutusi, jo cerēju, ka man būs vārds ar poētisku nozīmi, piemēram – tā, kura ir ceļš uz mīlestību, vai vismaz okeānus pārvarošā…
Izteicu Svarup savu bēdu, bet viņa smaidīja vien: Nirupa ir brīnumains vārds, tikpat īpašs kā brīvība. Tā arī izrādījās. Jo ilgāk es dzīvoju, jo ilgāk jūtu Nirupu sevī.”
No veikala līdz jogai
Jelenas bērnība aizritēja Bolderājā, viņa to salīdzina ar nīkulīgu provinces ciematu. Meitene gribēja izrauties no šīs vides un nekad vairs te neatgriezties. Viņa sapņoja par veiksmīgu apprecēšanos, lai var skaisti ģērbties un ceļot, un to visu lai nodrošina vīrs. Pirmā laulība izrādījās neveiksmīga, vīrs nespēja piepildīt viņas diženos sapņus.
Jelena studēja pedagoģiju, bet drīz vien strādāja pavisam citā jomā – apdrošināšanas kompānijā. “Man bija 23 gadi, automašīna un laba alga, bet naktīs es raudāju. Mani sāka urdīt pirmie jautājumi – kāda ir dzīves īstā jēga? Drīz vien pametu šo darbu,” atmiņas šķetina Jelena.
Viņa izlēma kļūt par vizāžisti, izskolojās kursos, strādāja skaistumkopšanas salonā, kas piederēja draudzenei. Tad negaidīti viņai piedāvāja kļūt par sieviešu veikala direktori. Arī tur veicās labi.
“Mani visur augstu vērtēja, tomēr nekas nesniedza gaidīto, iekšpusē jutu tādu kā tukšumu. Pēc kāda konflikta iesniedzu atlūgumu. Atceros, kā aizvēru veikala durvis un apsolīju sev: nekad vairs nestrādāšu citu kalpībā!
Mana draudzene sadomāja veidot sporta klubu.
Klubs sievietēm – tas ir mans sapnis!
Aizņēmos naudu, un kopā atvērām sieviešu sporta klubu. Arī tur viss izdevās. Bet mana lielākā vēlme bija apprecēties un dzemdēt bērnu. Viņš izrādījās lielisks tēvs, tomēr kopdzīve neizdevās. Varbūt tādēļ, ka savu laimi biju tikai izrēķinājusi, bet ne iemīlējusies…
Taču drīz vien zaudēja nozīmi viss, kas man līdz šim bija svarīgs. Izrādījās, ka mēnesi vecajai meitiņai vajadzīga operācija. Es biju milzu stresā, nevarēju rast sev vietu.
Draugi ieteica aiziet uz jogu, tas pavēršot jaunu ceļu manā apziņā. Rādža jogas nodarbības notika Šivas centrā Rīgā. Es klausījos, ko Šiva runā, un piepeši apjautu – es to visu jau sen zinu! Kā es varēju to aizmirst?!
Apjausma bija ļoti spilgta. It kā es visu laiku būtu maldījusies tuksnesī, remdējusi slāpes netīrās ūdens lāmās, bet te piepeši – avots! Un es varu dzert šo dzidro ūdeni, varu tajā veldzēties un izjust varenu piepildītību.
Tā sākās mana otrā augstskola. Sāku apgūt jogas filozofiju pratipakša–bhavana, kas ir īpašs meditācijas veids. Skolojos vēdās, vēdiskajā numeroloģijā, iedziļinājos ājurvēdā, tantrā un citās līdzīgās zinībās. Negaidīti sakārtojās arī mana privātā dzīve.”
Saldās garšas varā
Nirupas mīlestības stāsts ir ne tikai skaistu jūtu piepildīts, bet arī mokošu ciešanu pārpilns. Viņas mīļotajam bija ģimene un bērni. Pagāja daudzi gadi, kamēr vīrietis beidzot izšķīrās. Un beidzot piedāvāja Jelenai dzīvot kopā.
“Piekritu – labi, pamēģināsim. Kaut gan savulaik teicu, ka vairs nekad nestrādāšu citu labā, bet tagad sāku vergot ģimenei.
Mēs dzīvojām lielā mājā piepilsētā – vīrs, viņa trīs bērni un vēl mana meita. Uz maniem pleciem gūlās rūpes par bērniem, centos viņus psiholoģiski atbalstīt, mēģināju izveidot draudzīgu ģimeni.
Stutēju ne tikai bērnus, bet arī vīru, jo gruva viņa biznesi un tas atstāja nelāgu iespaidu uz viņa personību.
Iespējams, viņam tolaik bija depresija, bet es to nesapratu un nezināju, ko darīt. Nodzīvojām kopā septiņus gadus. Un tad sekoja liktenīgais 1. janvāris.
Devāmies ar bērniem slidināties no kalniņa, un es salauzu kreiso plecu. Gulēju savā istabā nevarīga, bet neviens pie manis pat neienāca.
Un piepeši apjautu, ka kaut kas nav kārtībā. Esmu pametusi visu, kas man patika, esmu nodevusi sevi! Atsāku mācīties, praktizēt. Vīram tas nepatika, jo es mainījos un līdz ar to attālinājos.
Pavasarī aizbraucu uz desmit dienu ilgu retrītu. Tantras prakses laikā man atkal nokrita tāds kā plīvurs – es to visu jau zināju! Man sāka plūst asaras. Tagad zinu, ka tobrīd pietuvojos savai dvēselei. Es biju gaisma. Sajutu baudpilnu, saldu garšu,” klusi piebilst Nirupa.
Tantra tulkojumā no sanskrita valodas nozīmē “pavediens, secība”. Ejot tantras ceļu, iespējams nonākt mīlestības un gaismas plūsmā. Apziņa kļūst tīra, tā ļauj saplūst ar dievišķo.
Pēc piedzīvotā Nirupa atgriezās mājās, joprojām paveica visu, ko vajadzēja ģimenei, bet pēc tam paslēpās savā istabā un raudāja. Un sešas dienas neko neēda.
“Es nevarēju. Manī joprojām bija šī saldā garša, šis piepildījums, ikviens kumoss šķita lieks. Draugi pierunāja, lai atsāku ēst, pa karotītei vien. Bet to atmiņu sevī vairs nespēju nodzēst.
Tad sāku lūgties savus Skolotājus: vediet mani, virziet mani, lai daru to, kas man lemts!
Pēc tam atkal pamazām atgriezos pie iesāktajām praksēm, apmeklēju seminārus un apgūto praktizēju mājās.”
Lūgt piedošanu krūtīm
Nirupa nesteidzīgi tin atmiņu kamolu, piever acis, meklē īstos vārdus. Atrodamies apzinātības skolas “Antar” telpās. Te viss ir klusinātos toņos, iekārtots pārdomāti un mājīgi, kā radīts sievietēm. Nirupa neslēpj, ka viņas ceļš bija savas sievišķības apzināšanās.
“Mūsu kopdzīves sākumā es veicu plastisko operāciju, uztaisīju sev krūtis, D izmēru. Es zināju, ka vīram tas patiks.
Kad sākās mana iekšējā atmoda, kādā tantras grupā Lietuvā, ko vadīja Ananda Sarita, notika darbs ar sievišķām un vīrišķām enerģijām. Veicām dažādus rituālus. Mēs maz runājām, bet daudz kustējāmies, šūpojām savus sievišķības centrus. Šo sešu dienu laikā es dziļi pieņēmu sevi kā sievieti.
Atgriežoties mājās, skaidri apzinājos, ka tieši implanti, šis nedabiskums, ir traucēklis, lai es atvērtos seksualitātei. Pieņēmu lēmumu tos izoperēt.
Vīrs bija šokā, teica, ka esmu sajukusi, nonākusi sektas varā. Bet manī rūga svarīgs jautājums: vai tu mani mīlēsi, ja es būšu īsta, dabiska? Varbūt tu mīli tikai manu masku?
Arī plastikas ķirurgs centās mani atrunāt: būs neglīti, krūtis nekad neatgūs iepriekšējo izskatu. Taču es stingri nolēmu – es to izdarīšu, kaut vai visu atlikušo mūžu būs jālūdz piedošana savām krūtīm.
Pēc operācijas krūtis tiešām izskatījās nožēlojami, kā tādai pusaudzei. Es raudāju, glāstīju krūtis, žēloju sevi.
Sāku meklēt metodes, kas varētu palīdzēt atjaunot krūtis.
Atradu skolotāju, kura vadīja sieviešu dao prakses, viņa tolaik dzīvoja Bali salā. Sazinājos ar viņu un sāku darīt visu, ko viņa lika. Veicu enerģētiskus un fiziskus vingrinājumus, griezu astoņniekus – noteiktā kārtībā un sistēmā grozīju galvu, krūtis un iegurni. Tas palīdzēja ne tikai atjaunot krūtis to stingrumā un izskatā, bet ļāva arī citādi sajust sevi.”
Apgūstot Austrumu tradīciju sakrālās prakses un paralēli studējot psiholoģiju, Nirupai izdevās atcerēties sievieti sevī. Nirupa uzsver, ka daudzās prakses izmainīja visu viņas dzīvi. Beidzot viņa spēja sev atzīties, ka visa līdzšinējā eksistence būvēta uz bailēm.
“Mani vecāki bija kara laika bērni, un viņu baiļu programmas mitinājās manī – lai tik nekā netrūktu, lai tikai būtu nodrošināta…
Kā jau paklausīga meitene es centos piepildīt vecāku gaidas. Diemžēl no manis pašas tur nebija nekā. Kad to apjautu, man bija ļoti sāpīgi, tomēr tas nāca kā atbrīvošana. Es sajutu brīvību būt pašai!
Es varu izpausties tāda, kāda esmu pa īstam!
Mans vīrs gan tam nebija gatavs. Viņš centās mani glābt. Es pretojos. Tā bija cīņa. Mēs izšķīrāmies.”
Amazones pirmsākums
“Reiz uz sieviešu apli atnāca kāda advokāte. Sieviete uzsvēra, ka nekam tādam netic, tikai atnākusi līdzi draudzenei. Aplis ilga trīs četras stundas, tajā notika dažādas sievišķības prakses.
Kad viss beidzās, šī sieviete ļoti raudāja un nemitīgi atkārtoja: tas nevar būt, tas ir ārpus loģikas, bet es jūtu, ka ar mani kaut kas notiek!
Viņai allaž visi bija pārmetuši, ka ir pārāk vīrišķīga, kareivīga.
Bet vai ir slikti būt stiprai sievietei, ar pozīciju, ar raksturu?
Vai jāsāk sevi lauzt un locīt, jācenšas kļūt maigai un pūkainai tikai tādēļ, ka citi tā uzskata? Varbūt labāk atzīt – jā, esmu amazone! Un viņai izdevās sevi pieņemt. Šī advokāte pameta darbu un aizbrauca uz Āfriku, viņa tur kļuva par misijas vadītāju. Un beidzot jutās laimīga.
Es zinu daudzus tādus stāstus. Tomēr ne visām sievietēm pietiek spēka piepildīt savu dabas doto pirmsākumu. Jo tad nāktos mainīt darbu, sabojātos attiecības ģimenē… Bet es cienu arī viņu izvēli, saprotu. Taču arī viņām ir iespējams pameklēt, ko tomēr varētu darīt, lai dzīvotu un justos labāk,” uzsver Nirupa.
Kur paliek nefrīta ola?
Nirupa allaž meklējusi netradicionālas metodes, meistarus, kuru arsenālā ir senas zināšanas, kas palīdz cilvēkiem jau tūkstošiem gadu. Tā viņa nonāca līdz dao praksēm.
Par sievietei visvērtīgāko viņa dēvē Nju Dan Gong, vairāk nekā 4000 gadu senu vingrinājumu kompleksu, kura noslēpumus saskaņā ar leģendu pārzinājušas Senās Ķīnas meistares. Viņas to darījušas, kad tā dēvētais Dzeltenais imperators mīlējies ar viņām.
Leģenda vēsta, ka imperators augšāmcēlies, pateicoties šīm prasmīgajām sievām.
Sievietes esot saglabājušas spēku un burvību līdz pat sirmam vecumam.
Dao tradīcijā šī māka tiek nodota no paaudzes paaudzē – no meistares meistarei. Maskavas ārste Anna Vladimirova nodzīvoja Ķīnā desmit gadus, un viņai izdevās piekļūt šai noslēpumainajai dao praksei un zināšanas atvest uz Eiropu. Nirupa kļuva par vienu no Annas Vladimirovas skolniecēm.
“Sieviete ir kā vilnis – visu laiku te augšā, te lejā. To var nosaukt par sievišķās enerģijas vilni, un tajā ir milzu spēks. Šo sievišķās dabas daļu var iemācīties pazīt un pārvaldīt. Šūpināt enerģiju, vairojot jaunību un veselību. Pietiek ar septiņām līdz desmit minūtēm dienā, lai to apgūtu.
Daudzas sievietes pārzina iegurņa pamatnes vingrinājumus, ko dēvē par Kēgela vingrinājumiem, taču austrumnieki uzskata – tie rada lieku sasprindzinājumu, enerģija vairs neplūst brīvi, sāk veidoties enerģētiskie bloki.
Tā vietā tiek piedāvāta prakse, kas ļauj dziļi atslābināt starpenes, vēdera un jostasvietas muskuļus. Sievietes iemācās specifiski aizturēt elpu, pacelt diafragmu.
Par pareizas vingrinājumu izpildes indikatoru kalpo, piemēram, nefrīta ola, ko ievieto vagīnā.
Ja muskuļi tiek pareizi atslābināti, ola sāk virzīties augšup – pretēji gravitācijas spēkam. Tas viss ļauj sievietei daudz vairāk izjust savu ķermeni, pārvaldīt intīmos muskuļus, viņa izkopj meistarību dāvāt un saņemt baudu,” skaidro Nirupa.
Nirupa vispirms aicināja meistares uz Latviju, organizēja nodarbības, bet šogad arī pati sāka vadīt dao prakses – Anna Vladimirova deva viņai zaļo gaismu.
“Man ir svarīgi, lai mācība tiktu nodota precīzi, netiktu izkropļota.
Kad es meditēju dao prakšu laikā, enerģija plūst caur tā dēvēto paramparu.
Šādi tantriskajā un vēdiskajā kultūrā dēvē principu, kas raksturo nepārtrauktu pārmantojamības ķēdi, saikni starp skolotāju un mācekli,” piemetina Nirupa.
Vairāk nekā desmit gadus Nirupa dalās savās zināšanās un pieredzē, vadot nodarbības, grupas, seminārus, sieviešu apļus un individuālas sesijas, brauc arī uz Lietuvu.
Jau labu laiku draugi un domubiedri mudināja, lai Nirupa veido savu skolu. Šogad beidzot tas notika. “Antar” skola pulcina dažādu tradīciju un virzienu pasniedzējus, kas īpaši pievēršas ķermeņa un prāta atveseļošanas metodēm.
Te ir vieta arī radošumam – jantru un mandalu zīmēšana, sakrālās dejas, dziedāšana. Tas viss pabaro un iešūpo sievišķo sākotni.
Atver zvēru sevī
Ja notiek meditatīvais aplis, vispirms tiek izteikta kāda vēlme, pieprasījums. Reiz kāda sieviete vēlējusies zināt, kādēļ latviešu vīriešiem nav biznesa ķēriena, tirgotāja dzīslas.
“Prakses laikā, pieslēdzoties īpašajai plūsmai,
es ieraudzīju latviešu vīrieša arhetipu – tas ir laimīgs puisis, kas skrien pāri laukam.
Viņš spēj sarunāties ar jūru, lietu, zemi – tā ir viņa dāvana, un tajā ir viņa spēks, viņa resurss, kur smelties. Jo vairāk viņš to spēj apzināties un piepildīt, jo labāk viņam veicas.
Toreiz es teicu: meitenes, mēs pašas turpinām viņiem atņemt spēku, jo mūždien urdām: tu neesi īsts vīrietis, tu pietiekami nepelni, kāpēc tu netaisi savu biznesu… Bet viņš nav tam radīts! Tas būtu līdzīgi kā zilonim pasacīt, ka viņš neiederas zvēru sabiedrībā, jo neprot kāpt kokā.
Nu nav vīrietis biznesmenis, drīzāk burvis!
Gudrai sievietei vajadzētu atbalstīt savu vīrieti viņa ceļā,” pasmaida Nirupa.
Vaicāju: kāda tad ir latviešu sieviete? Nirupa teic, ka mūsu sievietei sirds līmenī un augstāk viss ir kārtībā.
“Tādēļ visām tik ļoti patīk dejot un dziedāt, tādēļ viņas ir pārpilnas ar mātes mīlestību, nēsā savējos uz rociņām. Bet zemāk ķermenī – te nu sākas “pārsitieni”.
Mūsu sievietes ir pazaudējušas saikni ar savu iekšējo dzīvnieku,
zvēru, kas gatavs saplosīt, ja kāds stājas pretim. Un tā ir liela problēma. Jo agresija labā nozīmē ir nepieciešama, bet apspiesta agresija nodara daudz ļauna.
Nepietiek, ja visu dara tikai sirds līmenī. Tā neesi visa tu! Sirds var pilnībā atvērties, ja tu pieņem arī savu spēku un jaudu, bet – tā nāk no ķermeņa apakšgala. Mūsu sievietes zina, ka seksualitāti nedrīkst izrādīt, jo – es tā nevaru, mani nesapratīs, mani nosodīs, tas nav inteliģenti…
Es ticu un esmu pārliecināta, ka ikviena sieviete, kura atnāk pie manis uz kādu nodarbību, jau ir gatava pārmaiņām. Es varu viņai iedot instrumentu, kas palīdzēs pārmaiņām sākties. Ja tā notiek, es svinu, es esmu laimīga!
Vai tajā visā ir kāda mistika, brīnums? Nav. Nereti par maģisku mēdz dēvēt visu, kas nav saprotams, pierādāms. Taču zinātnieki pagaidām atpaliek no Visuma zināšanām un pieredzes, kas jau eksistē. Tiklīdz to pierādīs, tā viss nostāsies savā vietā. Šis brīdis ir jau ļoti tuvu.”
Rituāls mežā
Kad esmu dabā, mežā, atceros senu šamaņu rituālu – pieeju pie koka un pieskaros, pielieku stumbram plaukstas. Nosaucu savu vārdu, piesaucu savu vecāku vārdus un savas dzimtas ļaudis. Saku: esmu atnākusi ar mieru.
Tā ir saruna ar mežu, lai es tiktu pieņemta.
Tas palīdz neapmaldīties, ļauj nonākt stiprās vietās, arī labākajās ogu vai sēņu vietās.
Tāpat rīkojos, dodoties ārā no meža: esmu pateicīga, ka mani te pieņēma, un pasaku paldies.
