“Tanku nevar vienkārši paņemt no plaukta. Tie nenāk no noliktavām, bet no bruņoto spēku aktīvajām vienībām!” 15
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Varbūt vāciešiem nav talanta lielīgi sist sev pie krūtīm, taču mēs nevaram brīvai un demokrātiskai sabiedrībai noteikt, kur katram smelties informāciju. Jā, pēc Amerikas Savienotajām Valstīm esam lielākie militārās palīdzības sniedzēji Ukrainai,” tā intervijā “Latvijas Avīzei” saka Vācijas vēstnieks Latvijā Kristians Helts, atbildot uz jautājumu par to, ka radies priekšstats, ka Vācija nemitīgi vilcinās sniegt atbalstu Ukrainai. Šajā sarunā gan par atbalstu Ukrainai, gan citām aktuālām lietām.
Helta kungs, vēlos sākt ar jautājumu par tankiem “Leopards”. Varbūt Vācijai šķiet, ka mēs pārspīlējam, taču no mūsu skatpunkta tik lēnā un negribīgā lēmumu pieņemšana par tanku nosūtīšanu uz Ukrainu izskatījās pēc vilcināšanās. Tātad – vai Vācija vilcinājās?
K. Helts: Vispirmām kārtām, Vācijai patiešām jāpieņem ļoti pamatīgi lēmumi attiecībā uz militāro nodrošinājumu; tas tieši attiecas uz gadījumu ar tankiem “Leopard”. Jau sen pagājuši tie laiki, kad, kā tas bija līdz 80. gadu beigām, mūsu rīcībā bija tūkstošiem “Leopardu”. Pašlaik to nedaudz vairāk par trīssimt. Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka simtiem šo tanku stāv un gaida, kad tos paņems. Bet tā ir ieroču sistēma, kam jēga tikai tad, ja to nodrošina pietiekamā daudzumā. Tas arī bija iemesls “Leopardu koalīcijas” radīšanai no vairākām NATO dalībvalstīm, kuru vadām kopīgi ar Poliju. Runa par divām “Leopardu” versijām: poļu rīcībā esošo 2A4 un mūsu – 2A6. Ar šīm divām tanku versijām, kopā liktām, tiks panākta kritiskā masa – lai tanki Ukrainā tiešām kalpotu savam mērķim, nepieciešamas noteikta lieluma vienības.
Atceros arī izsaucienus par ziņojumiem, ka mūsu aizsardzības ministram vispirms vēl bija jāskaita šie tanki. Faktiski runa bija par militārās rūpniecības krājumu un potenciāla izvērtēšanu un pieejamo “Leopardu” savietojamību. Tas bija svarīgi tieši tādēļ, lai lēmums nebūtu tikai ķeksīša pēc un tas, kas novirzīts Ukrainai, patiešām būtu reāli pieejams, taču vienlaikus neapdraudētu mūsu pienākumus attiecībā pret NATO.
Mums ir “Leopard” tanki Lietuvā dislocētajā Vācijas vadītajā NATO kaujas grupā. Tā ir vēl viena partnervalsts, kas bija svarīga mūsu apsvērumiem, un, manuprāt, visiem skaidrs, ka nav saprātīgi bruņojumu atdot tādā veidā, ka tas vājinātu NATO Austrumu flangu. Tas tātad bija viens faktors. Bet otrs – šogad, proti, 2023. gadā, Vācija ir vadošā valsts NATO īpaši augstās gatavības spēkos, kas prasa vēl aptuveni 13 000 vācu karavīru ar aprīkojumu.
Un no kurienes tad galu galā nāk šie vācu tanki – tie nenāk no noliktavām, bet gan no bruņoto spēku aktīvajām tanku vienībām. Lai nodrošinātu 18 “Leopardus”, kam jānonāk Ukrainā (dienu pēc intervijas Vācijas kanclers Olafs Šolcs apstiprināja, ka pirmie Vācijas tanki jau ir Ukrainā. – Aut. piez.), vienībām Vācijā vajadzēja atdot tankus. Protams, var teikt, ka tas nebija optimāls risinājums, bet tā bija vienīgā iespēja, kāda mums bija.
Un šajā brīdī lasītājs Latvijā teiks – tieši tā jau arī ir problēma, ka neatbilstoši savai ietekmei un ekonomikas lielumam Vācija ir pārsteigta nesagatavota? Vai tiešām tam tā ir jābūt?
Tādā gadījumā es savukārt vēlētos norādīt, ka ne jau tikai Vācija bija pārsteigta nesagatavota, bet daudzas NATO valstis. Pāris pēdējās desmitgades visi esam dzīvojuši ar sajūtu, ka NATO drīzāk jāuzrauga miers pasaulē, un vairs netika saskatīta vajadzība pēc masīvas NATO militāras klātbūtnes Eiropā. Aptuveni ceturtdaļgadsimta laikā redzējām – un te kā piemēru var izcelt NATO dalību Afganistānā – pārveidi par jauna tipa – ļoti mobiliem spēkiem, kas varēja veikt intervenci jebkurā pasaules malā jebkurā militārā scenārijā. Tas attiecīgi nesa līdzi izmaiņas bruņojumā un militārajā doktrīnā.
Līdz ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai esam atgriezušies pie ļoti konservatīvas valsts un visas alianses aizsardzības doktrīnas. Arī tādēļ man atkal jāsaka, nevar tā vienkārši paņemt bruņojumu un ļoti sarežģītas aizsardzības sistēmas no noliktavas plaukta. Tās vispirms ir jāiepērk, daļēji pat vispirms jāsaražo. Nupat bija Eiropas Savienības samits, pieņemot lēmumu par 155 mm artilērijas munīcijas ražošanu, bet šajā jomā ir vēl daudz izaicinājumu. Pilnībā jāpārjauno militārā rūpniecība. Tas ir milzīgs uzdevums visai Eiropas Savienībai kopumā. Tiesa, tad mēs gan spēsim dot ātrāku atbildi tādos gadījumos, kādu redzam tagad.
Tomēr jūsu minētais Vācijas piešķirto tanku skaits ir tik vien kā 18… Protams, šo vaicāju kā kāda mājsaimniece – “tikai 18 tanku”. Bet patiešām tas izklausās smieklīgi maz. Saprotu, ka būs vēl tanki no citiem partneriem, bet tomēr – vai tas atstās nopietnu iespaidu tur uz vietas?
Jā, domāju pilnīgi noteikti. Tas bija iemesls visai diskusijai par to, ka nenogādāt kara darbības vietā vienkārši atjaunotus T72 (runa par Padomju Savienības radītajiem tankiem, kuri vēl arvien atrodas Ukrainas un citu valstu bruņojumā un par kuru piegādi Ukrainai sākotnēji diskutēja, uzskatot, ka jānodrošina tādas, kaut novecojušas, ieroču sistēmas, ar kurām Ukrainas armija prot labi operēt. – Aut.). “Leoparda” tanki to jaunākajās versijās ir tehniski visattīstītākais tanks, kāds ir mūsu rīcībā, un tie pārspēj arī krievu tankus. Un tā patiešām ir tāda ieroču sistēma, kas var mainīt operācijas gaitu, ja to pareizi lieto.
Vāciski sakām “Gefechte mit verbundenen Waffen”, proti, kaujas ar kombinētu bruņojumu un ieroču sistēmām. Tādēļ “Leopardus” izmanto kopā ar kājnieku kaujas bruņumašīnām (IFV) “Marder”. Kombinētā lietojumā tiem ir liela jēga, taču bija nepieciešams arī noteikts skaits, kas radītu lielāko ietekmi frontē. Tam tika radīta “Leopardu” koalīcija kopā ar Poliju. Tādā veidā nonācām pie diviem “Leopardu” bataljoniem.
Bet, atgriežoties pie “smieklīgi maza skaita”, starp Eiropas Savienības valstīm esam lielākais bruņojuma piegādātājs Ukrainai. Jums jāatceras arī par pretgaisa aizsardzības tankiem, munīciju un vēl daudz citu bruņojuma bezgalgarajā sarakstā, kas izvietots mūsu Aizsardzības ministrijas mājas lapā. Ņemsim par piemēru pretgaisa aizsardzības sistēmu IRIS-T. Tā vēl nav pieejama mūsu pašu armijai: tomēr pašu pirmo šo sistēmu pa taisno nodevām Ukrainai. Kā redzējām, sākoties uzbrukumu viļņiem ar šahīdu droniem un raķetēm, pretgaisa aizsardzība, ko nodrošina “Gepardi” un IRIS-T sistēma, ir ārkārtīgi efektīva. IRIS-T ir arī ārkārtīgi dārga un sarežģīta sistēma. Tomēr nekavējāmies un tūdaļ to sniedzām Ukrainai. Tātad ietekme ir tieši visai šai bruņojuma kombinācijai, protams, kopā ar partneriem.
Kas tādā gadījumā aizgāja šķērsu publiskās komunikācijas jomā? Jā, pat ASV iznākošajos laikrakstos lasāms, ka patiesi Vācija ir trešā lielākā militārās palīdzības sniedzēja Ukrainai. Kurpretim Latvijā un citviet Austrumu un Centrālajā Eiropā radās priekšstats, ka Vācija nemitīgi vilcinās un visu sniedz par maz un par vēlu.
Varbūt vāciešiem nav talanta lielīgi sist sev pie krūtīm, taču mēs nevaram brīvai un demokrātiskai sabiedrībai noteikt, kur katram smelties informāciju. Jā, pēc Amerikas Savienotajām Valstīm esam lielākie militārās palīdzības sniedzēji Ukrainai, turklāt ar atrāvienu priekšā nākamajiem. Domāju, mēs ar jums abi esam vienisprātis, ka vienmēr jebkurā jomā ir vieta uzlabojumiem. Arī attiecībā uz atbalstu Ukrainai – vai tas būtu militārā, humānās palīdzības, budžeta un jebkurā citā jomā.
Atļaušos tomēr atgādināt, ka Vācija ir viena no iemaksu neto valstīm Eiropas Savienībā (proti, to veikto iemaksu apjoms ES budžetā pretēji, piemēram, Latvijai, ievērojami pārsniedz apjomu, ko Vācija saņem no ES budžeta jebkādu fondu u. c. veidā. – Aut.). No katra eiro, ko ES var izdot, 30 eirocenti nākuši no Vācijas, tas attiecas arī uz paplašināto klātbūtni.
Manā pieredzē, ja izklāj skaitļus, kā mēs to nupat izdarījām, izskaidro situāciju, sarunas biedriem veidojas pilna sapratne. Tādēļ nedomāju, ka tas jebkādā veidā ir ietekmējis mūsu savstarpējās uzticības pamatus vai ļoti atvērto komunikāciju starp mūsu valdībām un politiķiem, noteikti ne attiecībā uz militārajiem ekspertiem. Profesionāļu vidū šajā ziņā ļoti liela vienprātība.
Tādēļ dažkārt man rodas jautājumi, no kurienes rodas šīs (šaubīgās. – Aut. piez.) diskusijas un kādēļ tās tik ļoti ietekmē dažu labu. Tomēr neuzskatu tās par reprezentatīvām attiecībā uz kopumu.
No otras puses, lai cik bieži ar tās piesaukšanu tiek pārspīlēts, tomēr spējam iedomāties, ka tā pati Krievija varētu vēlēties sēt vismaz kaut kādas šaubas par (Eiropas un Transatlantisko) partneru uzticību pildīt savas apņemšanās. Bet ir arī savi grupējumi Eiropas Savienībā, kas vēlētos vienas vai otras valsts reputācijas saļodzīšanos. Piemēram, Polija un Ungārija. Noteiktos jautājumos jūs esat partneri, kā pirmīt minētie tanki, bet citos viņiem savs skatījums.
Daži komentāri, kas nāk no dažu mūsu Centrālās un Austrumeiropas partneru politiskajām aprindām, vairāk izskatās pēc “blame game”, kad tiek meklēts kāds, kam uzvelt vainu, bet es šo nekomentēšu. Taču, runājot par mūsu kopīgajiem mērķiem, kā NATO un Eiropas Savienībai atbalstot Ukrainu, par spīti zināmai viedokļu atšķirībai vienā vai otrā brīdī, mēs tomēr visi esam vienisprātis, ka (savstarpējā) vainošanā un kaunināšanā nevajadzētu atkailināt savus flangus Kremlim. Tieši tas, par ko runājat.
Jebkuras pretrunas aliansē – vai tā ar nodomu vai bez – pamatu pamatos lieliski ierakstās Kremļa plānos, kas sociālajos un klasiskajos medijos ar īpašu sajūsmu tematizē NATO partneru savstarpēju asu kritiku. Šajā ziņā ikviens no mums ir sapratis, ko nozīmē vienotība. Neba velti mirkļbirka “#StrongerTogether” (kopā stiprāki) NATO kontekstā tiek lietota visai bieži. Redzu šo noskaņojumu atbalsojamies visu atbildīgo personu vidē Austrumu flangā. Šajā ziņā mēs visi darbojamies “uz vienas lapas”, no Bulgārijas dienvidos līdz Igaunijai un drīz arī Somijai ziemeļos.
Taču bieži šajās diskusijās, kaut tās būtu noteiktu ļaužu grupas, parādās paziņojumi, ka Vācijas rīcību noteica vainas sajūta par Otro pasaules karu un tā sekām. Vai Vācija vilcinājās ar lēmumu Otrā pasaules kara notikumu dēļ Ukrainā?
Tas ir nedaudz pretrunīgs jautājums. Pats esmu virsnieks rezervē, kurš savu aktīvo dienestu veicis astoņdesmitajos gados. Savukārt kā diplomāts esmu strādājis vairākās valstīs, kas ir cietušas no Vācijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā. Tādēļ ir vērts padomāt divreiz, pirms pieņemt lēmumus, kam ir noteikts militārs nozīmīgums.
No otras puses, atgriezīsimies uz brīdi 1999. gadā. Spilgti atceros savu tā laika ārlietu ministru Joški Fišeru, kurš Vācijas Zaļo partijas kādā kopsapulcē skaidroja, ka tieši Otrā pasaules kara dēļ un tā dēļ, ko Vācija tolaik darīja, mums tagad jābūt vēstures pareizajā pusē. Tolaik tas attiecās uz militāro intervenci humanitārās katastrofas apturēšanai Kosovā. Tātad ir vēsturiskais reflekss, kas tomēr obligātā kārtā neved pie atteikšanās no militāriem pasākumiem.
Manuprāt, zināma atturība nenāk par ļaunu, jo mēs ļoti apzināti neesam tie, kas nāks klajā ar skaļiem paziņojumiem, it sevišķi militārajā jomā. Taču zinām savu lietu un zinām, kad ir īstais laiks un nepieciešamība palīdzēt un būt solidāriem ar NATO un ES partneriem. Tieši tas pašlaik notiek Ukrainā.
Vai vispār bieži saskaraties ar vēstures tematiem mūsdienu Vācijas un Latvijas attiecību kontekstā? Nereti runā par latviešu vēsturisko tuvību vāciešiem, zināmu (nacionālā) rakstura iezīmju pārmantošanu? Austrumu un Centrālajā Eiropā to pašu varētu teikt daudzi. Šis temats ir pat jautājumā par to, kurš un kā mūs okupēja.
Daudzšķautņains jautājums. Mani dziļi skar šejienes nesenās vēstures notikumi. Piemēram, 2021. gadā man bija svarīgi pieminēt notikumus pirms astoņdesmit gadiem, kad Rīgā ienāca pirmais deportācijas vilciens no Vācijas. Un te nav runa par latviešu deportācijām uz Sibīriju, bet Berlīnes ebreju tautības iedzīvotāju deportācijām, kas tika nogādāti šeit 1941. gada 29. novembrī, lai jau nākamajā dienā viņus nošautu mežos Rumbulā kopā ar Rīgas ebrejiem.
Tāpat 2021. gadā svinējām 30 gadus kopš diplomātisko attiecību atjaunošanas pēc pusgadsimtu ilgas padomju okupācijas. Okupācija bija iespējama tikai pēc pakta, kas tika noslēgts starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību.
Mūsu valdība 1991. gadā bija tā, kas uz Rīgu nosūtīja pirmo pilna laika rezidējošo vēstnieku. Šajā kontekstā tomēr Vācijas augstākā līmeņa politiskie pārstāvji akcentēja, ka arī mēs, Hitlera vadītie vācieši, bijām tie, kas, ļoti tieši pasakot, ar Staļinu noslēgtā pakta dēļ viņam pasniedza pusi Centrālās Eiropas. Skaidrs, ka tas atstāj pēdas. Tomēr tas nav arī tā, ka mums to pārmestu… Gluži otrādi – mūsu attiecības pēdējo 32 gadu laikā ir pierādījušas, cik veiksmīgu gaitu tās uzņēma kopš 1991. gada un cik ātri ir izveidojusies izcili laba sadarbība. Svinot attiecību atjaunošanas 30 gadus, atskatījāmies uz neticamu attīstību, kas šajos gados izveidojusies mūsu attiecībās. Patlaban mēs raugāmies viens uz otru kā uzticamu partneri.
Bet par spīti tam, ka attiecību vēsturi ar vāciešiem Latvijā uzskata par tādu, kas mūs vieno ar (Rietumu) Eiropas vēsturi, vācu valodas zināšanas gan nav vairs agrāku laiku līmenī. Diezin vai vācu valodas zināšanu līmenis Latvijā šobrīd augstāks nekā, piemēram, Francijā, nerunājot par tās atsevišķiem apgabaliem.
Salīdzinot Franciju ar Latviju vācu valodas apguvēju īpatsvara ziņā, neesmu īsti drošs, kurš ir kurā vietā. Tomēr skaidrākai ainai par situāciju Latvijā minēšu, ka, piemēram, visā Latvijā ir 11 skolas, kas piedāvā vidusskolas beidzējiem iespēju nokārtot centralizēto vācu valodas DSD eksāmenu. Tikai pirms pāris nedēļām biju Talsu otrajā vidusskolā, kuru var absolvēt ar šo vācu valodas diplomu. Redzu, ka ir dažas izcilas skolas – un tās nav tikai Rīgā, bet visā Latvijā, kur vācu valodu var apgūt ļoti augstā līmenī.
Pievēršoties konkrētajam tematam par vācu valodu kā otro svešvalodu, patiesi notiks pārmaiņas un sāksies vācu valodas skolotāju meklēšana. No dzirdētā par noskaņojumu, kurai valodai jāstājas krievu valodas vietā kā otrai svešvalodai, daudzi nosveras par labu vācu valodai. Tātad nāks pieprasījumi no visas valsts. Tas noteikti būs izaicinājums, taču, manuprāt, to var paveikt. Sākumā vajadzēs īstermiņa risinājumus. Arī skolotājus nevar vienkārši paņemt no plaukta, taču mēs pie tā strādājam. Ne tikai ar Latvijas valdību, bet arī ar augstskolām. Nesen divas ārkārtīgi interesantas stundas pavadīju Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē.
Aprunājāmies ar studentiem ģermānistikas studiju virzienā un arī vaicājām, vai viņi jau apsvēruši domu kļūt par skolotājiem. Tas patiesi būs izaicinājums Latvijas izglītības sistēmai. Tomēr ir skaidra politiska vēlme to paveikt.
Runājot par Vāciju kā Eiropas lielāko ekonomikas dzinējspēku, mūsu mediķi vēl arvien, varētu pat teikt, masveidīgi, pārceļas uz Vāciju. Gētes institūtā ir pat vācu valodas kursi mediķiem. Grupā, kurā pats mācījos, divi Stradiņa universitātes pēdējā mācību gada ārstniecības studenti apguva vācu valodu, lai pēc diploma saņemšanas nekavējoties dotos uz Vāciju. Vai, pavisam tieši vaicājot, tas ir pareizi? Nabadzīga valsts sagatavo mediķus, bet viņi galu galā nonāk Vācijā?
Mūsu mediķi, piemēram, bieži pārceļas uz Šveici. Tā ir mobilitāte atvērtā telpā.
Pievēršoties skaitļiem, cik man zināms, Vācijā strādā kopumā aptuveni 300 ārstu no Latvijas. Bet mūsu valdība neveic Latvijā nekādu sistemātisku mediķu rekrutēšanu. Tātad, ja cilvēks, savas brīvas gribas vadīts, vēlas strādāt kādā citā ES valstī, mums nāktos grūti viņiem teikt: “Nē, jums tas nav atļauts.”
Saprotu, ka nekļūšu ar to populārs, taču arī mums ir gluži tāda pati problēma. Un tas tā arī citās jomās. Vai mums, piemēram, būtu jāliedz Vācijas zinātniekiem pārcelšanos uz ASV, kur privātās universitātes viņiem piedāvā labākas pētniecības iespējas un lielāku finansējumu?
Vai tāda retorika tomēr nav spekulatīva? Galu galā tomēr pētniecības un zinātniskā darba iespējas un finansējums Vācijā ir ļoti labs, tāpat arī apstākļi mediķiem. Vācijas un ASV situācija ir salīdzināma. Kurpretim tādās valstīs kā Latvijā apstākļi ir gluži citi. Un kas mums atliek, ja paliekam vispār bez mediķiem? Mēs viņus sagatavojam par savu nodokļu maksātāju naudu, bet galu galā grūtības tikt pie medicīniskās palīdzības. Un te atšķirīgie valstu attīstības līmeņi izpaužas ļoti skaidri.
Bet tas ir jautājums par Eiropas Savienības konkurētspēju kopumā, tās darba tirgus pievilcīgumu. Starp citu, ja atgriežamies pie finansējuma jautājuma, jums ir arī 1500 vācu studentu, kas dod lielu finansiālu pienesumu abām augstskolām Rīgā, kas sagatavo mediķus (Latvijas Universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte. – Aut.).
Ko vēl varētu darīt? Vai mēs reāli gribētu atgriezties pie iekšējām robežām Eiropas Savienībā? Cilvēku pārvietošanos nevar apturēt. Mobilitāte ir viens no Eiropas Savienības svarīgākajiem pozitīvajiem faktoriem.
Un, ja tā varētu izteikties, nav jau tā, ka Latvija kopumā “ciestu” no savas dalības Eiropas Savienībā. Nedrīkstu jums sniegt recepti, kā rīkoties attiecībā uz mobilitāti. Protams, ka tas ir jautājums par darba apstākļiem, pievilcīgumu. Tas nebūt vienmēr nav tikai algu jautājums. Nupat redzējām, ka Somija ir pirmajā vietā laimes indeksā. Arī mēs Vācijā labprāt meklējam atbildīgos un ierobežojumus, kā dēļ mēs neesam labāki un konkurētspējīgāki. Starp citu, arī Vācijā dažkārt nākas gaidīt pat pusgadu, lai tiktu vizītē pie ārsta speciālista. Ja palūkojas pāri sava dārza žogam, izrādās, ka arī citās Eiropas Savienības valstīs stāvoklis ir gluži salīdzināms.
Ļoti aktuāls Latvijā ir valodas un pilsonības jautājums. Mums būtu interesanti zināt, vai būtu, piemēram, iespējams, kļūt par Vācijas pilsoni naturalizācijas kārtībā, nepārvaldot vācu valodu? Tas, protams, tieši saistās ar šā brīža diskusiju Latvijā, vaicājot, cik lielā mērā krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem – protams, ne tikai viņiem – labi jāprot latviešu valoda? Tas skar arī mācību valodu skolās.
Nē, nemaz ne! Un tā ir arī viena no centrālajām prasībām attiecībā uz bēgļiem – ne tikai bēgļiem no Ukrainas, bet arī citām pasaules malām, kas tagad mīt Vācijā. Pirmais solis integrācijā ir vācu valodas apguve. Tas gan nenozīmē, ka viņi vairs nerunās savā dzimtajā valodā. Esam atvērti cilvēkiem, kas lieto vairākas valodas. Ir pilnīgi skaidrs – lai uzturētos Vācijā, vajadzētu ne tikai prast valsts valodu, bet arī ir attiecīgi jāuzvedas. Proti, personas, kas veikušas noziedzīgus nodarījumus, riskē ar savu uzturēšanās atļauju.
Otru grupu veido personas, kas vēlas saņemt Vācijas pilsonību, – tām ir nepieciešamas valodas zināšanas, jābūt arī noteiktām zināšanām par mūsu vēsturi un to, kā darbojas mūsu politiskā iekārta, kā arī jākārto pārbaude.
Pārbaude skar arī izpratni par vācu sabiedrību, cieņu, kas pienākas katram cilvēkam, cilvēka tiesības un visu cilvēku vienlīdzīgumu – neatkarīgi no viņu etniskās piederības, seksuālās orientācijas vai reliģiskās pārliecības. Katra cilvēka vienlīdzīgums likuma un vienam otra priekšā – ir viena no pamata lietām, kas tiek apgūta šādos kursos (gatavojoties pilsoņa pārbaudei). Lai visi arī zinātu, kādi likumi jāievēro, lai varētu baudīt brīvības, kas tiek nodrošinātas demokrātiskā sabiedrībā. Un tad, ja tiek nokārtots pilsoņa pārbaudījums, kā arī valodas eksāmens, viss ir labi.
Atceramies jaudīgo kancleres Merkeles frāzi “Wir schaffen das” (“Mēs tiksim ar to galā”) attiecībā uz bēgļu vilni ap 2017. gadu. Taču nupat mēs pieredzējām neregulāros bēgļus uz Latvijas, Lietuvas un Polijas robežām ar Baltkrieviju. Kā tas ietekmējis “Wir schaffen das” noskaņojumu vai to, ko uzlūkojām kā atvērto durvju politiku? Vai mums ir partneri, saskatot tajā hibrīdu karadarbību, kā mēs to saucam, vai arī nekas nav mainījies?
Ir skaidri jānošķir – tā nebija nekāda atvērto durvju politika. Atgriezīsimies 2015. gadā, tolaik bija tā saucamais Balkānu ceļš, pa kuru ienāca tūkstošiem migrantu cauri Turcijai, Balkāniem, Ungāriju, Bulgāriju un Austriju, galu galā nostājoties pie Vācijas durvīm. Bija jāpieņem lēmums, vai atstāt tūkstošiem bēgļu Ungārijā un Austrijā vai arī ļaut tiem ienākt. Tas nebija uzaicinājums nākt, bet gan skaidra izpratne, ka viņi tur jau atrodas.
Mēs nebijām šā procesa avangardā, bet gan atradāmies lielas Eiropas migrācijas krīzes vidū. Un šajos apstākļos kanclere Merkele pieņēma savu lēmumu. Neatceros vairs precīzu formulējumu vārdos, taču Merkele pateica, ka viņai nav jāatvainojas par to, ka reaģē uz tāda apmēra krīzi cilvēcīgi. Tika uzņemts vairāk par miljonu bēgļu. Un šobrīd vēl miljons bēgļu no Ukrainas. Turklāt tie ir tikai reģistrētie. Ja pieskaita nereģistrētos, tad skaitļi ir vēl lielāki un jārunā par 1,2 līdz 1,8 miljoniem. Bet mēs uzskatām, ka palīdzības sniegšana ir mūsu pienākums.
Vienlaikus jāatgriežas pie jautājuma par Eiropu kā atvērtu telpu un migrācijas politiku Eiropā nākotnē, kā arī to, kā mēs veidosim mūsu kopējas ārējās robežas apsardzību; šis aspekts tieši attiecas uz Latviju. Turklāt viņi nenāk nolūkā palikt Latvijā, bet gan lielais vairums vēlas tālāk doties uz Vāciju.
Protams, un viņi to nemaz neslēpj.
Tieši tā. Es arī labi atceros karikatūru, kas, manuprāt, bija tieši jūsu laikrakstā, kur divi latvieši tur zīmi ar norādi, ka līdz Vācijai ir 800 kilometru un ka migranti vēl nav Vācijā. Mēs to visu redzam. Tādēļ Vācijas valdība patiešām vēlas pamatīgu diskusiju par to, kādā virzienā mēs Eiropā tālāk vēlamies doties. Tie noteikti ir jautājumi, ko uzdod ne tikai Latvijā. Aizbrauciet uz Dienvideiropu un dzirdēsit viņu sakāmo par ne tik regulāro migrantu viļņiem, kuriem viņiem nākas stāties pretim. Tādēļ tiešām ir nepieciešama Eiropas līmeņa migrācijas un patvēruma meklētāju politika.
Bet, runājot par konkrēto situāciju, ko radījis Lukašenko kungs, domāju – tas bija ļoti nopietns modinātāja zvans tam, kā migrāciju var izmantot – proti, nabaga cilvēkus var maldināt un izmantot politiskiem mērķiem, zinot, ka tas ir sāpīgs jautājums Eiropas Savienībā. Man tas vēl jo vairāk ir iemesls, kāpēc jāpanāk kopīga izpratne šajos jautājumos, ja vēlamies saglabāt kopīgo brīvās pārvietošanās telpu.
