“Tankista” Jurija Aleksejeva žults izplūdums internetā 0
Šā gada 27. februārī portālā www.rus.delfi.lv ar ģiftīgu rakstu nācis klajā Jurijs Aleksejevs (kam 2005. gadā gribējās “atgriezties Latvijā uz tanka”). Dīvaini, ka žurnālā “Ir” šis raksts parādījies kā anonīma IMHOkluba blogera sacerējums.
“Nenovēl čemodānu savam tuvākam” – zem šī virsraksta Jurijs Aleksejevs gāž latviešiem virsū veselu čemodānu ar ņirgām, kaut gan māte viņam latviete un tēvocis pat esot bijis leģionā. Aleksejevs pieskaras sāpīgajai darbaspēka problēmai un apgalvo, ka Latvijas Republikas analītiķi vēloties, lai Latvijā ierastos kvalificēti speciālisti, kuri ātri iekļautos latviskā vidē, un nevis “turki-ķīnieši”. Aleksejevs padomju gados dzirdējis no saviem latviskajiem radiem, ka migranti no Krievijas nerunājot latviski, lamājoties un dzerot vodku. Oponējot šiem radiem tagad, Aleksejevs uzsver, ka tajā laikā 80 procenti no mācībspēkiem un zinātņu doktoriem Latvijas tehniskajās augstskolās bijuši migranti no Krievijas un šie migranti “pamatā” bijuši tie, kas projektēja un būvēja visus (!) tiltus, ceļus, spēkstacijas, rūpnīcas. Zemteksts te nepārprotams: ieplūdušie (ieplūdinātie) padomju migranti atnesa latviešu “viensētniekiem” civilizāciju. Un Aleksejevs nevar piedot, ka latvieši šiem saviem “aplaimotājiem” novēlēja maršrutu: “Čemodan – vokzal – Rossija” (čemodāns – stacija – Krievija).
Raugi, Aleksejevs 14 gadus (1978 – 1992) nostrādāja Rīgas radiorūpnīcas konstruktoru birojā “Orbita”, kur izgatavoja kosmisko videomagnetofonu “Malahit”, un tas bijis viscaur Krievijas migrantu veikums. Nodaļā, kur strādāja Aleksejevs, no 80 darbiniekiem bijuši tikai trīs vai četri “kulturālās” latviešu tautas pārstāvji, ņirdz Aleksejevs.
Pēdējo 20 gadu laikā Latvija nolaista līdz kliņķim, liek saprast Aleksejevs un norāda, ka pat turki, kuri esot labi apmācīti un strādīgi, uz Latviju nebraukšot. Jo, lai Latvijā uzbūvētu kaut ko jēdzīgu, vajag turp vest naudu (savas te nav), atvest celtniekus (savu te nav), sagādāt tehniku un aprīkojumu (sava te nav), tad atvest inženierus–tehniķus–strādniekus (savu te nav), tad atvest jēlvielas (savu te nav), tad saražot produkciju un aizvest to atpakaļ (pircēju te arī nav).
Aleksejeva secinājums: “Un priekš kam turkiem–ķīniešiem vajadzīgs viss šis hemorojs? Un vēl arī obligātais “latviskums”?”
Un tomēr, turpina Aleksejevs, kaut kāda imigrācija radusies: jau vairāk nekā 3000 krievzemiešu nopirkuši nekustamos īpašumus Jūrmalā. Tie ir migranti–saimnieki. Viņi ir tie, kam tieši latvieši mazgā grīdas un viņu dēļ mācās krievu valodu.
Cik negants ir naids, kas plosa Aleksejeva sirdi! Jāpajautā dižajam psihoanalītiķim Freidam – varbūt šis žults izplūdums kompensē faktu, ka tēvocis bijis leģionā?
